Elita Veidemane

Pavasara nebija. Uzreiz iestājās vasara. Zeme vēl nebija atkususi, stinga kājas, ilgi stāvot uz vietas, un tomēr debesis liecināja: ir vasara. Pieredzējuši dārznieki mudināja sēt un stādīt, taču paši atdūrās pret sasalušu zemi zem plaukstas biezuma irdenuma. Kaprači lietišķi skaidroja, ka atsalums tikai lāpstas dziļumā: tālāk esot jākaļ ar lauzni. Bērzus nebija vērts urbt, jo... pavasaris taču neatnāca. Ceriņi noziedēja kopā ar tulpēm, pienenes gandrīz panāca jasmīnus. Iestājās savāda vasara.
 
«Drīz taču, poda vāku atverot, būs jāuzmanās, vai tur priekšā nav Gobzems,» tīmeklī ironizē Vito Vilks. Tālu no patiesības tas nav, tomēr, vāku atverot, var uzdurties ne tikai Gobzemam un viņa iemīļotajiem maksātnespējas administratoriem, bet arī Jurašam, Strīķei, Kaimiņam un citiem mazpartiju varoņiem. Viņi ir visur, un atliek vien pabrīnīties par šo Saeimā iekļūt gribētāju enerģijas uzplūdiem: acīmredzot tās ir ļoti kvalitatīvas driģenes, ko šie dabas dotie aktīvisti lieto uzturā. Taču politiskā teātra skatītājus māc pamatotas bažas: nu nevar būt, ka, tādā intensitātē sviežot ventilatorā mēslus, to pietiks līdz pat vēlēšanām. Tomēr pagaidām ir jautri, jo «faktu» ir gana.
 
Viņi ir varoņi, Latvija ar viņiem lepojas. Tomass Jaunzems un Boriss Rutkovskis sarežģītos apstākļos izglāba dzīvību cilvēkam, kurš krita no ceturtā stāva. Ugunsdzēsējs glābējs Tomass Jaunzems, palīdzot Borisam Rutkovskim, spēja notvert krītošo cilvēku, izliecoties no loga trešajā stāvā.
 
«Katru dienu būs, par ko brīnīties,» ironizēja kāds tīmekļa asprātis, komentēdams Vjačeslava Dombrovska pēkšņo iekāpšanu sapucētajā Saskaņas karietē, kurai – tāpat kā citām urrāpartijām – pēc Saeimas vēlēšanu pusnakts ir iespēja pārvērsties par ķirbi. Pirms knapa laiciņa no NSL uz ZZS aizvibrēja Gunārs Kūtris. Ļaunas mēles gan melsa, ka vispirms viņam esot bijis dīls ar Saskaņu, kas tomēr nojucis. Bet arī ZZS nav peļams variants: puslīdz skaidrs, ka tā ir koalīcijas veidotājpartija.
 
«Krievijas pārstāvji taisoties inspekcijā uz Latviju saistībā ar pāreju uz izglītību valsts valodā, viņi var inspicēt Tambovas guberņu, kad un kā vien vēlas, Latvijas Republiku labākā gadījumā apmeklēt kā tūristi privātā vizītē,» savā tviterkontā raksta Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ne visai bieži piekrītu ministra domu izpaudumiem, taču šoreiz pievienojos. Ja tvīts vēl būtu nospodrināts ar mērķi pietuvoties precīzai latviešu valodas izteiksmei, tam nebūtu analogu piemēru LR ministru tvītošanas vēsturē: šis būtu izcilākais.
 
«Dome man ir uzteikusi darbu, un pēdējā darbadiena Vaiņodes internātpamatskolā ir 28. jūnijs,» stāsta skolas direktors Reinis Ulberts. Viņš ir bijis skolas vadībā kopš 2002. gada, pirms tam – mūzikas skolotājs. Izaudzināti un dzīvē palaisti simtiem bērnu. Nu Ulberta kungs jūtas lieks, un tā ir pazemojoša sajūta. Kā sentimentāli mēdz teikt – «mūžs ir atdots skolai». Bet tagad viņa mūžs vairs nevienam nav vajadzīgs. Jo svarīgāki ir sausi skaitļi, audzināšanas teorijas, kas ne ar ko nav pamatotas, un jaunmodīgi, vāji izprotami, «kompetencēs» balstīti izglītošanas virzieni.
 
Pārņēma skumjas, bezcerīgas un pelēkas. Izskatās, ka Latvijas drošība un latviskas valsts eksistence šeit interesē tikai dažus. Pārējie balstās vienaldzībā, stabilā pārliecībā «gan jau viss būs labi» vai arī prastā, dzīvnieciskā naidā pret latviskumu. Divi netieši saistīti notikumi atnesa šīs skumjas.
 
No Drošības policijas sagaidu konsekvenci: pelnītā, restotā atpūtas vietā atrodas Lindermans un Gapoņenko, vēl tikai Ždanokai vajadzētu savīkšīties uz tējas dzeršanu pie abiem pieminētajiem.
 
Viņi atraka 145 kritušos. Spriežot pēc dažiem atrastajiem apbalvojumiem, tie bija sarkanarmijas karavīri.
 
«Jaunā Vecava – tā būtu normāla partija, ja vien to nevadītu tas smieklīgais ārzemnieks Krišvaldis; Kislodriščinskas saskaņas partija – forša programma, bet cita nekā tur nav; Jauno Homeopātu partija – pārāk daudz veco aptiekāru; partija Kam pieder šī suņubūda? – slikti aktieri sliktā izrādē; tad vēl apvienotā Zaļās bietes un dīvāna traktoristu partija, tad vēl Tautisko tetovējumu apvienība, tad vēl partija
 
«Anturāžai anglosakši pie Saeimas aizdedzinās pusduci automobiļu riepu un izsmidzinās hlorpikrīnu no dzelteniem baloniem ar uzrakstu Hlors. Nofilmēs ar puņķiem un asarām klātos deputātus un parādīs šos briesmīgos kadrus telekanālos BBC un Euronews. Paziņos, ka tas ir Krievijas darbs. Agri no rīta amerikāņu specvienības un vietējā Drošības policija arestēs kādu pussimtu krievu aktīvistu un ievietos viņus koncentrācijas nometnē. (..) Man šķiet, ka tā būs iekārtota Skonto stadionā.»
 
Esmu samaksājusi par «uzvaras pieminekli», par to, kas atrodas Pārdaugavā un kura pilnais nosaukums ir «Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 1985. gadā par to ir samaksājuši tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuriem no algas – neprasot, vai viņi to vēlas vai ne – atvilka pa desmit rubļiem, to nodēvējot par brīvprātīgu ziedojumu.
 
Eh, vajadzēja tomēr aiziet uz Latvijas Zaļās partijas kongresu, kas notika sestdien. Tā kā sirdī esmu «zaļā», noteikti izbaudītu jaunu ideju vēsmas, kuras kongresā ievējotu zaļi un svaigi domājošie delegāti. Tā, piemēram, visi vienotā frontē diskutētu par depozītsistēmu, par atkritumu biznesu, piedošan, par atkritumu saimniecības sakārtošanu tikai un vienīgi mūsu joprojām zaļās dabas interesēs. Izrādās, ik gadu Latvijas iedzīvotāji uztaisa vismaz Mazgaiziņu ar sadzīves atkritumiem: tie ir divi miljoni tonnu – mēs katrs piedalāmies šā kalna tapšanā ar 300 kilogramiem atkritumu. Noteikti būtu sarunas par to, vai jāturpina Latvijā ievest autoriepu tonnas. Katrā ziņā kāds rosinātu domāt par vilku un lūšu nežēlīgu iznīcināšanu Latvijas mežos.
 
Tas nebija aprīļa joks, tā bija īsta Lieldienu vēsts: 1. aprīlī Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Bažas par to, ka Raimonda grūtā izvēle var rezultēties pilnīgā nacionālā fiasko, izrādījās nepamatotas. Prezidents saņēmās, un... Un grozījumi likumos tika izsludināti. Pēc Vējoņa domām, mācības vidusskolā latviešu valodā nodrošinās visiem jauniešiem vienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību un veidot savu dzīvi Latvijā. «Tas veidos saliedētāku sabiedrību un stiprāku valsti,» bija pārliecināts Valsts prezidents.
 
«Baltijas valstīm noteikti nav lielāka prieka, kā vien uzzināt, ka Krievijā, Kemerovā, gājuši bojā tik daudzi cilvēki!» – šis nav vienīgais šāda satura ieraksts sociālajos tīklos. Tas šokē. Un ne jau tāpēc, ka savā graujošajā aplamībā apliecina smadzeņu čakarēšanas augstāko pilotāžu, kādu sasnieguši Kremļa uzturētie mediji, veidojot attieksmi pret Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm, bet gan tālab, ka šādu apgalvojumu autori grauj priekšstatus par cilvēka dabas nemainību. Var jau būt, ka šādi tīmekļa ieraksti rodas vienkārši stulbuma iespaidā, taču negribas ticēt, ka stulbums ir lipīgs...
 
Tas, kam bija jānotiek jau pirmajos atjaunotās brīvvalsts gados, notika vien pagājušonedēļ: Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz, sākot ar 2019./2020. mācību gadu, mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā.
 
«Tas ir pazemojums – iet un pierādīt, ka arī tev ir kāds sakars ar barikādēm. Es toreiz paņēmu darbā atvaļinājumu, jo uzskatīju, ka arī man jāpiedalās šajos Latvijai izšķirošajos notikumos. Es nestāvēju ar ieroci rokās, es katru dienu cepu pīrādziņus, vārīju tēju un zupu, to visu nesu vīriem uz Doma laukumu. Vai tagad kāds mani – tieši mani! – atcerēsies no tiem laikiem? Protams, ne. Bet lūgties, lai man iedod barikāžu dalībnieka apliecību – nu nē. Daudzi gan piedalīsies šajās sacensībās, kurās lielie priekšnieki noteiks, kurš svarīgāks un kurš mazāk svarīgs barikāžu dalībnieks,» sievietes balsī ir asaras, taču ir arī spītība un lepnums. Viņa man ir piezvanījusi, lai izteiktu savas izjūtas pēc pirmdienas Ministru kabineta sēdes, kurā tika pieņemti noteikumi, kas paredz 1991. gada barikāžu dalībnieku apliecību izsniegšanu – bez maksas un bez derīguma termiņa.
 
«Iespējams, tā ir politiskā greizsirdība,» Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētājs un Saeimas deputāts, min iespējamo iemeslu, kāpēc Saeima 15. martā noraidīja NA ierosinājumu 16. martu noteikt par latviešu nacionālo karavīru atceres dienu. Likumprojektu atbalstīja 21 deputāts, pret bija 23 Saskaņas deputāti, viņiem piebalsoja Veiko Spolītis un Inese Lībiņa-Egnere (Vienotība). Dzintars skaidroja, ka gadījumā, ja ierosinājums tiktu nodots izskatīšanai komisijā, tas kļūtu pietiekami aktuāls, lai spētu vairot NA popularitāti.
 
Tā kā valstī viss ir kārtībā, mēs varam parunāt par svētkiem. Nule tika lauzti ne tikai šķēpi, bet arī tulpju kāti par 8. marta svinēšanu (vai nesvinēšanu). Vieni šo dienu dēvēja par padomju atraugu un Klāras Cetkinas sakaltušās piemiņas pasākumu, citi uzsvēra tās cildeno humānismu un pavasarīgo noskaņu. Patiesību sakot, 8. martu kā Sieviešu dienu vajadzētu atzīmēt ar dubultu sparu – par spīti genderistu, sociālo dzimumu propagandētāju un dažādu citu stambulistu uzspiestajiem standartiem, atzīmēt tā, lai visi beidzot saprot, ka ir tikai divi dzimumi – sieviete un vīrietis, bet viss pārējais ir kreiso liberāļu murgi.
 
Neiespējami konstatēt, cik reižu mēs pārejam uz krievu valodu dažādās saziņas situācijās, ja mums pretim ir krievs, kurš, pieņemu, pat spēj runāt latviski, bet mēs viņam neļaujam to darīt. Domāju, ka 90% gadījumu mēs pāriesim uz krievu valodu. Līdz ar to krievvalodīgajos veidojas pārliecība – «cerams, viņi vienmēr ar mums runās krieviski» –, no kuras savukārt dzimst prasība – «viņiem jārunā ar mums krieviski». Mēs paši mīkstmiesīgi veidojam reālu divvalodību.
 
«Vajadzētu kādu aplikāciju, kur būtu iespējams noskaidrot, kurā partijā konkrētajā mirklī atrodas Judins un Loskutovs,» ironizē kāds sociālo tīklu lietotājs.
 
Savāds brīdis: kaut arī Vienotība ar savu juceklīgumu, sarūsējušu dunču duršanu mugurā savējiem un permanento skandālistu slavu ir nokritusi tieši tur, kur tai loģiski būtu jānokrīt – reitingu apakšgalā, situācijas izpratējiem var nākties aizstāvēt šo politisko spēku, jo...