«Medicīnas sistēma Latvijā jau ir uzsprāgusi un sabrukusi,» – tā man pagājušajā nedēļā teica kāda izcila ārste, medicīnas zinātņu doktore, uz manu biklo pārspriedumu, cik traki šobrīd viss ir veselības aprūpē, viss ir kvotēts, pie ārstiem tikt nav iespējams, bet, galvenais, neviens īpaši nealkst ārstēt, jo maksāt par to arī īpaši neviens negrasās.
«Esmu pārgājusi strādāt uz privāto augstāko mācību iestādi, jo vērot, kā Latvijas Universitātē sabrūk valsts augstākās izglītības sistēma, man negribas,» šonedēļ man stāstīja nejauši satiktā bijusī klasesbiedrene, tagad profesore humanitāro zinātņu jomā.
Nevispārināsim, ka tikai man zināmiem cilvēkiem ir skaidrs, kas notiek tik būtiskās sfērās kā veselības aprūpe un izglītība. Diemžēl tie ir tikai kārtējie apstiprinājumi faktiem, kas izriet no informācijas plūsmas masu medijos un citu cilvēku pieredzes, nonākot saskarē, piemēram, ar veselības aprūpi un izglītības sistēmu.
Atļaušos teikt, ka zinu, kas novedis pie sabrukuma tik būtiskās nozarēs (un ne vien tajās). Tā ir permanenta netaisnības apziņa, kas pārņēmusi sistēmā strādājošos. Netaisnības apziņa par to, ka par godīgi veiktu darbu nepienākas atbilstošs atalgojums, ka uz darbu katrreiz jādodas teju kā uz cīņu ar valsti, kuras birokrāti neuzskata par iespējamu adekvāti apmaksāt tavu izglītību, prasmes un pūles. Nemitīgie politiskie solījumi, ka nupat, nupat jau būs... bet, ek, atkal nekā, ir noveduši sabiedrības veselībai un garīgajam stāvoklim būtiskās sfēras kraha priekšā. Jā, var jau teikt, ka citur taču ir vēl sliktāk, un, galu galā, par daudzu skolotāju un mediķu paviršību un nekompetenci jau leģendas klīst, taču uzsvēršu, ka tās ir sekas. Sekas tam, ka sistēma nevar balstīties uz cilvēkiem, kuri izjūt pastāvīgu netaisnību. Ārsti ir padarīti par kvotu uzskaitvežiem, pedagogi ir padarīti par attiecīga vecuma bērnu pieskatītājiem, proti, iespēja darboties atbilstoši profesijas sūtībai tiek nonivelēta gan ar birokrātisku prasību, gan ar praktisku iespēju trūkumu, piemēram, skolotājiem pašizglītoties un justies kā gara gaismas nesējiem, nevis bērnu brīvā laika zagļiem.
Netaisnības izjūta neizbēgami izriet arī ne tikai no personiskās nenovērtētības apziņas, bet arī no tā, ka ir valsts pārvaldē kastas, kas atļaujas sev palielināt atalgojumu, pielāgojot to savai taisnīguma izpratnei. Piemēram, ministri un Saeimas deputāti. Kas šādai rīcībai kalpo par attaisnojumu? Nekas, ja vien neuzskatām, ka senajiem romiešiem ar teicienu Quod licet Iovi, non licet bovi (kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim) ir izdevies aptvert arī valsts pārvaldes principus mūsdienās.
Nevajag domāt, ka valsts varas nesējiem nav zināms par pieminētajās nozarēs strādājošo netaisnības izjūtu. Ir zināms. Bet viņu izvēlētais ceļš šīs izjūtas mazināšanai ir tikpat tradicionāls, cik iesīkstējis bardaks nozarēs – proti, tie ir solījumi. Tagad par saulaino tāli, kad iestāsies laimība un tiks likvidēta netaisnība pret ārstiem un skolotājiem, ir izvēlēts 2019. gads. Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis vakar solīja, ka triju gadu laikā skolotāju alga pārsniegs 1000 eiro, savukārt veselības ministrs Guntis Belēvičs solīja trīs gadu laikā nodrošināt ārstiem 1630 eiro lielu atalgojumu.
Visticamāk, ka šie solījumi ir vien kusls mēģinājums uzturēt nozari tajā pašā stadijā, kādā tā ir pašlaik. Bet sabrukumu ar solījumiem nenovērst, un to zina arī ministri. Jo, iepludinot naudu sabrukuma stadijā esošā nozarē, nemainot sistēmas, nekas nemainīsies. Ja ārstam ar tiem pašiem solītajiem 1638 eiro mēnesī joprojām liks pieturēties pie kvotu sistēmas, kas viņam liek naudas trūkuma dēļ dalīt vai neārstēt pacientus, kopējā netaisnības izjūta nemazināsies. Turklāt Latvijas ministriem, pat negaidot trīs gadus, šobrīd, visticamāk, nav atbildes uz jautājumu, kāpēc ekonomiski, vēsturiski un ģeogrāfiski tuvajā Igaunijā ārsti saņem 4000 eiro, bet skolotāji – 2000 eiro. Jau šobrīd.
Vispatiesākā savos izteikumos ir finanšu ministre Dana ReiznieceOzola, kura uzskata, ka nav laba prakse apsolīt papildu finansējumu, bet nepiešķirt. Tā droši vien ir aizkadra norāde citiem ministriem, lai apzinās savu solījumu svaru. Lielākās cerības uz papildu finansējumu esot aizsardzības sfērai, saka finanšu ministre. Neapstrīdēsim aizsardzības nozares tiesības uz 2% no IKP, bet zīmīgi, ka jaunajā aizsardzības koncepcijā valsts aizstāvība tiek lielā mērā balstīta uz iedzīvotāju patriotisko noskaņojumu un apņēmību cīnīties. Tiešām nezinu, vai tas ir panākams valstī, kur lielākā daļa iedzīvotāju cīnās ar netaisnības izjūtu par to, ka valsts tiem liedz pelnītu atalgojumu.
Bet, par sabrukumu runājot, jāņem vērā klasiķi: Mihails Bulgakovs Suņa sirdī profesora Preobraženska mutē bija ielicis izcilus vārdus par to, kad sabrukums beigsies pats no sevis: tad, kad katrs nodarbosies ar saviem tiešajiem pienākumiem.
