Aktierim Zigurdam Neimanim, kuru daudzi atpazīst kā vienu no komisko lomu tēlotājiem gan Nacionālā teātra, gan mūziklu izrādēs un televīzijas seriālos, reizēm no sejas smējēja grimase nozūd. Tā viņam pazūd, kad jau teju 15 gadus viņam reizi nedēļā jāatzīmējas kā regulāram cietuma apmeklētājam. Ne tā labākā pieredze ir būšana žogmalē kopā ar Garciema bomžiem, kad viņiem jāmeklē pēdējās monētas, lai sastiķētu naudiņu paģiru aliņam. Pašlaik korekcijas šajā dzīvē ienesuši kovidierobežojumi, bet, kad tie beigsies, viss atkal būs vecajās sliedēs – gan cietums, gan Garciema bomži. Tagad desmitiem reižu dienā Zigurds visiem atgādina: tikai mieru, relaksējamies, un viss būs labi. Labi sajusties palīdz arī iegrimšana fantastikas pasaulē – sevi iztēlojoties Harija Potera brīnumainajā zemē.
Tu šajā nervozajā kovidlaikā, kad visi saērcināti, dusmīgi un visādi citādi sadrūvējušies, pēc visa spriežot, laikam esi vismierīgākais cilvēks Latvijā, dzirdamāks par visiem tur kariņiem, viņķelēm, levitiem un petravičām. Kā ieslēdz mierīgā viļņa radio «Relax FM» tā vairākas reizes stundā Neimaņa balss to tik vien aicina, kā relaksēties, baudīt mieru, ne par ko nesatraukties un noskaņoties uz mierīguma frekvences… Kā pašam ar to mieru?
Patiesībā man tas miers ne īpaši patīk, jo uzskatu, ka esmu darbīgs vecis. Bet, ņemot vērā pašreizējo situāciju un to, cik man gadu, es to mieru tā arī uztveru - mierīgi… Protams, būtu labāk, ja es varētu darīt visu, ko gribu, apkārt taču tik daudz kā interesanta, ja nebūtu šie dažādie kovidaizliegumi. Bet nejūtos pārāk satraukts, esmu optimists.
Vai daudzi atpazīst tavu radiobalsi?
Lai cik tas būtu dīvaini, daudzi atpazīt tikai tad, kad viņiem to kāds cits pajautā: klau, vai tas gadījumā nav Neimanis, kas tur runā? Tad neliedzos - tur pa laikam mana balss parādās. Kad uzzinu, ka «Relax» vilni viņi klausās vai katru dienu, un vēl pasaka - baigi labais radio, tad atbildu: jā, arī man nav kauns, ka es tur strādāju vai, pareizāk sakot, piestrādāju, jo «muzons» tur patiešām ir labs.
Bet galīgs miers un relaksācija noteikti nav Iļģuciema sieviešu cietumā, kur tu darbojies kristīgās rehabilitācijas projekta «Mirjama» teātra programmā - māci un stāsti ieslodzītajām par teātri. Tā ir pavisam cita pasaule.
Tā kā Iļģuciema ieslodzījuma zonā vīriešu tikpat kā nav, un, ja ir, viņi «Mirjamas» pasākumos negrib vai arī nedrīkst piedalīties, tad uzvedumiem, kur vajadzīgi arī kādi vīrieši, tiek pieaicināti viesmākslinieki, kuri tam piekrīt. Dalība ir bez atlīdzības, kā saka, mīlestības darbiņš. Kad pirms 15 gadiem pirmoreiz piekritu, laika gaitā man tas viss tā kā nedaudz iepatikās. Un tā tas turpinās.
Sākumā bija diezgan ekstremāli, jo nesapratu, kā tur viss notiek, cik tie iekšējie noteikumi ir smagi, kā jūtas tās nabaga sievietes, kuras, visticamāk, tur nav bez vainas. Bet, cik esmu ar viņām klātienē aprunājies, tad gandrīz visas uzskata, ka viņām ir pamats apvainoties uz mūsu tiesībsargājošām iestādēm, piespriestais sods bijis par lielu jeb sods vispār bijis nepamatots, viss bijis tikai negadījums vai kaut kā tā… Bet ne man par to spriest.
Darbošanās sieviešu cietumā man liekas interesanta. Tagad kovida dēļ viss ir nolikts uz pauzes, kad viss atgriezīsies ierastajās sliedēs, labprāt atkal padarbošos ar Iļģuciema meitenēm. Vienīgā problēma, kas varētu to traucēt, ir tā, ka nodarbības tur notiek sestdienu rītos. Man tur jābūt jau deviņos no rīta. Iepriekšējā dienā, tātad piektdienā, māksliniekiem visbiežāk ir koncerti vai izrādes, vai citas kādas papildu haltūriņas. Ja es, piemēram, no Jēkabpils esmu Rīgā iebraucis tikai četros naktī, tad deviņos no rīta būt normālā pašsajūtā un paskatā ir diezgan problemātiski. Daudzi uzrunātie viesmākslinieki, izdzirdot, ka nodarbības ir agri sestdienas rītā, saķer galvu un atsakās: «Ak, jē, tas ir par traku!»
Bet patiesībā jau nekā traka tur nav. To, ka nedēļas nogales man nav brīvdienas, pieciešu jau 45 gadus.
Kā ir strādāt ar Iļģuciema meitenēm? Vai viņas vēlas teātri, vai viņas to grib?
Ielīst otra prātā, kā saka, ir diezgan pagrūti, it sevišķi šādā auditorijā, bet domāju, ka tās, kuras iesaistījušās «Mirjamas» programmā, zināmā mērā ir motivētas. Pārsvarā tās ir personas, kurām ieslodzījuma laiks drīz beigsies, aiz restēm viņas pavadījušas daudzus gadus - piecus, sešus, varbūt pat septiņus un astoņus, kuru laikā viss «tur ārā» ir kardināli mainījies, ir pilnīgi cita situācija nekā laikā, kad viņas nokļuva cietumā.
Relaksācija, ko var dot «Mirjamas» programma, ir diezgan plaša, teātris ir tikai viena no tām, iespējams, varbūt arī ne tā izglītojošākā, lai saprastu, kas patlaban notiek tur ārā. Bet tās, kas nāk uz «Mirjamas» programmu, tam ir piekritušas (ar varu nevienu nespiež) un patiešām dara visu ar interesei. Pa tām pāris stundām, ko sestdienu rītos pavadām kopā, viņas ir bijušas citā vidē, drusciņ atrāvušās no ikdienas, kas valda cietumā. Un tas vien jau ir labi.
