Zigurds Neimanis (68) jau trīsdesmit gadus kolekcionē sērkociņkastītes, kas ražotas gan Latvijā, gan arī atceļojušas no dažādām pasaules valstīm. Kolekciju veido aptuveni 200–300 krāsainu dažādu izmēru un formu kastīšu.
Unikāli eksponāti no 1920.–1930. gadiem
«Atminos savu bērnību, kad Rīgas rajona Oškalna vārdā nosauktajā kolhozā, vecāsmātes mājas bēniņos, atradu Latvijas laika sērkociņkastītes. Bija 50. gadu beigas, bet sērkociņi ar visām kastītēm bija saglabājušies no 1920.–1930. gadiem. Par kolekcijas izveidi tolaik vēl nedomāju, bet bēniņu atradumu atvedu uz mājām Rīgā,» pirmo interesi par sērkociņu kastītēm atceras Neimanis.
«Grūti pat atcerēties, kad sāku tās krāt. Šķiet, tas bija pēc pirmajām ārzemju viesizrādēm – Vācijā, Polijā un citās Eiropas valstīs. Ievēroju, ka ārzemēs sērkociņkastītes bija ļoti dažādas. Savukārt tajā pašā laikā pie mums bija tikai viens sērkociņu formāts un attēli uz kastītēm nemainījās,» salīdzina kolekcionārs.
Aktieris uzsver, ka viņa kolekcija veidojusies diezgan stihiski. «Man ir pietiekami liels draugu un paziņu loks, un, kad viņi devās uz ārzemēm un vaicāja, ko man atvest, teicu: «Atvediet man kādu sērkociņkastīti.» Maisam gals bija vaļā, un visi tik veda un veda. Sākumā skaitīju, bet pēc tam sajuka. Varētu būt aptuveni 300 kastītes. Reiz jau būtu jāsakārto pa tēmām, valstīm un gadiem. Bet šo procesu esmu atlicis uz vēlāku laiku, kad vairs nebūs ko darīt,» stāsta skatuves mākslinieks un piebilst, ka viņa sakrātajām sērkociņkastītēm nav lielas materiālas vērtības, vienīgi nopietnus kolekcionārus varētu ieinteresēt pirmspadomju laika sērkociņkastītes.
Neimaņa kolekcija veidojusies 30 gadu garumā. «Ja nemaldos, tajā laikā, kad sāku krāt sērkociņkastītes, pats nesmēķēju. Kā cilvēkam, kurš nesmēķē, var ienākt prātā doma krāt sērkociņkastītes? Nezinu. Es piederu pie tiem, kas piekrīt Marka Tvena teicienam: «Smēķēšanu atmest ir nāvīgi vienkārši, esmu to izdarījis simtiem reižu.» Esmu piecas reizes atmetis un piecas reizes atkal atsācis. Garākais nesmēķēšanas posms bija 15 gadi. Tagad atkal smēķēju,» vaļsirdīgi atzīst aktieris.
Arī sieva iesaistās kolekcijas veidošanā
Kolekcionārs lepojas, ka viņam pieder pirmās Latvijas laika izdotās sērkociņkastītes no sērijas «Vai pazīsti?». Kastītes rotā latviešu novadu tautastērpi, un tās ražojusi sērkociņu fabrika «Vulkāns». «Tad kastītes no koka darināja, tagad tādu tikpat kā nav. Manā kolekcijā ir pāris kastītes no Ēģiptes un Tunisijas. Ļoti daudz ražojumu ir no Francijas un Anglijas. Interesanti kolekcijas priekšmeti – četrpadsmit kastīšu sērija, kas veltīta filmai «Karš un miers» – katram personāžam sava. Tā iegādāta Maskavā. No Ķīnas atvesta sērkociņkastīte – mikroautobuss, no kura veļas laukā pasažieri. Tas taču ir liels darbs, kas ieguldīts, lai izveidotu šādu mākslas darbu. Un ja zini, ka pēc tam tāda kastīte nonāks gružos, paliek skumji. Arī paši sērkociņi un to galviņas ir dažādās krāsās. Ir arī ar zelta galiņiem, laikam jau kādiem īpašiem godiem domātas,» viņš stāsta.
Kolekcijā esot arī kastītes, kas par piemiņu paņemtas no viesnīcām un bāriem, kad būts komandējumos vai tūrisma braucienos. «Ja kaut kur stāv nepieskatīta sērkociņkastīte, tad neuzkrītoši to ieslidinu kabatā. Tā droši vien nav domāta promnešanai, bet gan cigaretes vai cigāra aizdedzināšanai uz vietas, bet mani tas neuztrauc,» atklāts ir aktieris.
Zigurda Neimaņa dzīvesbiedre Indra vada deju kolektīvus, ar kuriem bieži uzstājas arī ārzemēs. Ik reizi sieva vīram atved jaunu kastīti.
Aktieris priecājas, ka dizains kastītēm ir ļoti dažāds – ražotājs ielicis savu izdomu un darbu un tādējādi nopelnījis naudu. «Piemēram, kaut kur tālajā Brazīlijā izveidota sērkociņkastīte, un tagad tā stāv kaut kāda Neimaņa dzīvoklī Rīgā,» stāsta mākslinieks. Viņa kolekcija savietota lielā kastē. «Mazliet jau sakārtoju. Atsevišķi saliku kastītes tradicionālā lielumā, pārējās – vairākos maisiņos. Man ir paliels dzīvoklis, varu atļauties vienu istabu piebērt pilnu ar sērkociņiem,» viņš saka.
Uzrodas slepeni palīgi
Ar kolekciju saistās arī kāds kuriozs: «Vēl padomju laikā kādā intervijā biju izpļāpājies, ka krāju sērkociņkastītes, kā rezultātā teātrī itin bieži bija atstātas paciņas pie dežuranta ar papildinājumu manam hobijam. Ja kāds no dāvinātājiem lasa šo rakstu, gribu jums pateikt paldies.»
Aktieris spriež, ka var arī pienākt tādi laiki, kad cilvēki vairs nezinās, kas tie sērkociņi tādi ir. «Prasīs, ko cilvēki ar tiem darīja? Varbūt pēc simt gadiem mēs arī nepīpēsim? Pīpētāji būs apmiruši, un pārējie, kas nepīpē, būs sapratuši, ka to darīt nevajag,» prāto aktieris.
«Tagad jau tikai katrs simtais varbūt kaut ko kolekcionē. Kolekcionēšana interneta laikmetā ir dīvaina nodarbe. It sevišķi, ja tu kolekcionē kaut ko tādu, kam reāli nav materiālas vērtības. Ja tu kolekcionē, piemēram, gleznas, tad zini, ka tā ir liela vērtība, un, ja kaut kas ar tevi notiek, pārdod vienu gleznu un dzīvo vēl desmit gadus!» rezumē Neimanis.
