Divdesmit piektajā jūlijā notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas divdesmit piektā jūnija sēde. Nācās klausīties sarunas, kam vajadzēja notikt vismaz 25. jūnijā. Tas atstāja pagalam nomācošu iespaidu.
Bija nožēlojami dzirdēt, kā komisija lemj par darbībām, kuras man pieejamās krīzes vadības mācību grāmatās aprakstītas kā elementāras un neatliekamas, ja «situācija ir komplicēta un tās sekas skar plaša juridisko vai fizisko personu loka intereses». Dīvaini, kāpēc, lai pieņemtu principā standartlēmumu, bija jāsagaida Valda Birkava atklāsme komisijas sēdē: nodibināsim taču beidzot koordinācijas centru vai krīzes grupu, citādi «rodas nepārtrauktas nesaprašanās». Mācību grāmatā teikts, kā šāds, pāri atsevišķajam pacelts koordinators sarindo darāmos darbus prioritārā secībā, ko nosaka cietušā objekta stāvoklis un patiesa nepieciešamība, nevis atsevišķu pušu intereses kā tādas. Lai arī mediji jau 22. jūnijā vēstīja, ka ugunsgrēka seku likvidācijas plāns gatavs, cik varēja saprast no komisijas sēdes, prioritāra darbu saraksta uz 25. jūliju nebija. Vai arī klātesošie izlikās, ka tāda nav. Jo gandrīz visi augsto instanču vai firmu pārstāvji pērās katrs pa savu peļķi.
Gala beigās tas izraisīja pilnīgi pamatotas Ingūnas Rībenas dusmas. Viņa atzina, ka «lietas nenorisinās sakārtotā situācijā» un ka «mēneša laikā situācija ir tikai pasliktinājusies». «Vai jūs maz saprotat, kas ir autentiska pils?» viņa jautāja klātesošajiem. Klātesošo bija daudz – no Valsts nekustamo īpašumu aģentūras līdz Valsts policijas pārstāvjiem. Bet vairākums šķita nākuši, nevis lai ko saprastu, bet gan uz Saeimas rīkotu ķeksīša pasākumu, pret kuru attiecīgi jāizturas. Jāatrunājas. Jo, vismaz sēdes sākumā, klātesošo runas atbilda haosa teorijas (proti, viņi izturējās pret situāciju pēc (!) ugunsgrēka kā pret parādību, kurai ir gadījuma raksturs), nevis krīzes menedžmenta principiem. Sēde tikai apliecināja, ka nestabilitāte, nenoteiktība mūsu dažādu rangu priekšniekiem ir iecienītākais vadības stils. Jo nestabilitāte taču dara vienlīdz iespējamu gan vēlamo, gan nevēlamo darbības efektu. Beigās it kā tika norunāts, ka pirmais darbs bez drazu šķirošanas un izvākšanas ir – pagaidu jumta uzlikšana.
Taču, droši vien lai saglabātu nejaušības destabilizējošo klātbūtni, gaisā palika karājamies jautājums – kas par to maksās? Birkava kunga atgādinājums, ka premjers 25. jūnijā pēc valdības sēdes paziņoja: ugunsgrēka sekas tiks likvidētas par valsts budžetā pils rekonstrukcijai paredzētajiem līdzekļiem, nešķita lāgā sadzirdēts. Nav skaidrs, kāpēc jāgaida līdz faktiskā maksātāja (vainīgā) noskaidrošanai, kāpēc jāvilcina darbi, ja valdība ir noteikusi operatīvā finansējuma avotu? Tāpēc, lai «vainīgais» jebkurā gadījumā būtu valsts budžets? Tāpat nav skaidrs, kāds sakars darbu vilcināšanai ar apdrošinātājiem. Baiba Strautmane (VNĪA) teica: «Ja ierobežojam apdrošinātāju rīcību, zaudējam cerības uz atlīdzību. Nav iespējams veikt darbus apdrošinātāju ierobežojumu dēļ.» Tas būtu vietā teikts, ja apdrošinātāju eksperti ārkārtas situācijā būtu pavadījuši pilī 24 stundas dienā, ja tiktu veiktas gan viņu, gan citu ekspertu darbam nepieciešamās mobilizācijas. Interesanti, cik stundu viņi faktiski pavadīja pilī situācijā, kas prasa avārijas risinājumus? Komisijas sēdes patoss vedina domāt, ka tie tūļājās līdz ar pārējiem. Kamēr sanāk kino Un lietus aizskalo visas pēdas.
Pilij un muzejiem nodarītie zaudējumi būtu jārēķina divās ailēs – ugunsgrēka laikā un pēc ugunsgrēka. Tos otros varētu atskaitīt no atbildīgo amatpersonu algām. Jo mēnesis tiešām ir «nenormāli ilgs laiks, ja runājam par valsts potenci. Es nevaru saprast šādu lēnīgumu, ko neattaisno nekas» (arhitekts Pēteris Blūms). Lai arī, pretstatā Blūma kunga sacītajam, skanēja apgalvojumi: «visi strādājuši, riskējot ar veselību», «vienaldzīgs nav neviens» u. tml., man tomēr šķita, ka vairākums klātesošo šajā komisijas sēdē cīnījās par savām ērtībām. Nevis pret to, ka valsts vērtības iet bojā. Iespējams, pils dega tāpēc, lai norautu jumtu VNĪA, Kultūras ministrijas un vēl dažu pofigismam.
