Kolēģi 13. Saeimas partiju politiskajā teritorijā arvien pūlas atrast kādus valsts politikas nākotnei lietderīgus izrakteņus un cenšas tos vērtēt. Es visnotaļ cienu kolēģu centienus, taču pats diemžēl šajā 13. Saeimas politiskajā kopainā redzu tik vien kā tuksnesi bez jelkāda politiska nākotnes potenciāla.
Laikam vecums. Jo 13. Saeimas esošajā politiskajā kompozīcijā es saskatu vien kaut kādus savrupi veidotus politiskus grupējumus, interešu kopas, nevis kaut cik vērā ņemamas politiskas partijas.
It nekādu respektu man nerada arī šo partiju līderu valsts nākotnes redzējums. Man tie visi kā viens (!) ir tikai politiski nabagi. Vai politiski ubagi, kas ir vēl nožēlojamāk. Vai tā KPV LV vai JKP, vai Attīstībai/Par! vai vēl citas, kas nu tur ir, - es tajās nesaskatu līderus, kurus politikā patiesi būtu deleģējusi tauta, es tajās saskatu vien populistisku grupējumu līmeni. Un - ne ko vairāk. Tāpēc arī neuzskatu par vajadzīgu komentēt šīs Saeimas partiju konvulsijas. Bez visa cita tas mani vedina domāt, ka reāla, patiesa, zinātniska socioloģisko un politisko orientāciju izpēte mūsu valstī ir ļoti vāja.
Ko es gribu? Kādu bildi? Kādu politisko partiju, parlamentārās, likumdevējas varas kvalitāti, lai sāktu to kaut cik respektēt? Vai tad man kā pilsonim nebūtu vēlams konkrēti apzināties savas politiskās intereses un atbilstoši tām izvēlēties vai pat konstruēt kādu politisku spēku pašam? Bet, iespējams, ka tikai agrāk muldēja, ka ikvienai kaut cik nozīmīgai sociālai grupai ir savas politiskās un ekonomiskās intereses. Varbūt tas laiks nu ir pagājis, un tagad esam kļuvuši vairāk pūlis nekā citkārt. Jo, protams, šo varu sev esam gādājuši mēs - pilsoņu, vēlētāju kopums, un tā liecina par to, cik (ne)kvalitatīvi mēs izturamies pret savu valsti, ja spējam varā deleģēt vien pašmērķīgus populistus. Jā, mūsu sabiedrības politiskā organizācija ir pavāja. Taču - tas nekādā mērā nemazina likumdevējas varas atbildību par valsts nākotnes, par tās futūristisko regulējumu.
Bet to, ko es gribu, pamatā atļaušos ilustrēt ar Alda Gobzema pieteikumu dibināt partiju. Diemžēl pagaidām es viņa publiskajās izpausmēs priekš sevis nesaskatu it nekādas partijas pazīmes. Tik vien kā vēlmi radīt kārtējo populistisko politisko pulciņu. Pirmkārt, vai viņš ir kaut cik nopietni centies definēt savas partijas elektorālo pamatu, to pilsoņu, vēlētāju sabiedrības kopumu, kurš stutēs viņa partiju? Manā uztverē nekāda mūsu - nodokļu maksātāju, pilsoņu nauda varas partijām nebūtu jādod. Tām visām būtu jāpārtiek no savu biedru un savu atbalstītāju pienesuma. Otrkārt, vai varbūt šī iecerētā partija ir kaut cik nopietni apjēgusi un definējusi savu idejisko, ideoloģisko pamatu? Vismaz pasaules uzskatu? Treškārt, vai ir ticis kaut cik praktiski formulēts, kādām sociālām grupām (zinātne, kultūra…) un kādā formā iecerētā partija veltīs savu galveno uzmanību, kādas sociālas ievirzes tai būs prioritāras? Kā nekā - partija tomēr ir politisks instruments vai ierocis, un bliezt ar to kā mazgadīgam tīnim, uz kuru pusi iegribas, nez vai piedien. Ir jābūt zināmai mērķtiecībai. Pagaidām es to Gobzema iecerē nenolasu.
Savulaik Krievijā teica - lai cik partiju mēs dibinātu, vienalga iznāk PSKP. Varbūt Latvijā tā gluži vēl nav, tomēr zināmas bažas rada tas, ka parādās un nostiprinās jauna nomenklatūra veco laiku izpratnē. Un, iespējams, tieši tādēļ mēs patlaban diez vai varam runāt par stabilu partiju sistēmu Latvijā. Vai varbūt mēs redzam stabilu, pārliecinošu mijiedarbību, sadarbību kaut vien koalīcijas partiju ietvaros? Kāpēc tā vietā, lai, piemēram, uzturētu profesionālas, valsts pārvaldes cienīgas attiecības ar valsts sekretāriem, sākas kaut kādi (man) nesaprotami izlēcieni pret viņiem? Kāpēc citu politisko un nepolitisko institūtu iesaiste valsts uzturēšanā pie mums ir visai gļēva? Kāpēc politiskās partijas pašas devalvē savas attiecības ar valsti? Utt. Varbūt tieši šie un vēl vairāki te nenosaukti aspekti nosaka mūsu esošās politiskās varas vājumu. Citviet (laikam Anglijā) pastāvot jēdziens «partijas gars» (party spirit). Gribu to redzēt arī Latvijā, Latvijas partijās.
