Ir pagājuši divi gadi, kopš Zolitūdē sabruka Maxima lielveikala jumts un 54 cilvēki gāja bojā. Tolaik vismaz dažas dienas cilvēki bija vienoti sāpēs un dusmās. Bija kaut kas līdzīgs Atmodas laikam – cilvēki bija draudzīgi, dalījās tējā un ēdienā, neprasot par to samaksu, cilvēks cilvēkam bija draugs, latvietis krievam nebija naidnieks. Ilgas gan šīs sajūtas nebija – ātri pārgāja.
Tolaik šķita, ka ar tik dārgu cilvēku dzīvību cenu tiks nopirkts kas labāks, būs kādas pārmaiņas, lai nekas līdzīgs nekad neatkārtotos, ka tiks noskaidroti vainīgie un vainas sistēmā un ka šīs vainas tiks novērstas. Bēdīgi, bet divu gadu laikā nekas būtiski labāks nav paveikts. Ir cītīgi strādājusi Saeimas Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisija, taču vējš tā iegriezās, ka šī komisija sāka skaldīt matus, pārvērtās drusciņ par tādu kā farsu un politizētu vodeviļu. Mazāk šī komisija piestrādāja pie sistēmas problēmām, vairāk centrējās uz to, ka jānosauc vainīgo ļaužu uzvārdi. Rezultātā sanāca liela bļaustīšanās.
Bet tas saprotami. Skaidrs, ka Zolitūdes traģēdija radās no bezdievīgas alkatības, nerimtīgas naudaskāres, no sapuvušas, caurcaurēm korumpētas politiskās vides. Viens no politisko partiju galvenajiem donoriem ir būvniecības firmas, tāpēc parlamenta likumus un valdības lēmumus šīs firmas politiķiem diktē priekšā. Dabiski, ka neviens dzīvnieks neies kost sev pats kājā. Tāpēc nav tikpat kā nekādu likumdošanas uzlabojumu, lai sistēmiska rakstura problēmas tiktu novērstas. Ir tikai šādi tādi uzfrišinājumi – piemēram, ja ieslēdzas ugunsdrošības signalizācija, tagad veikala darbiniekiem ir jāevakuējas.
Zolitūdes kontekstā parādās interesantas lietas. Lielveikals Maxima tagad ir cietušais. Turpretī ugunsdzēsējs, kurš savainojās, glābdams zem gruvešiem pakļuvušos, netiek atzīts par cietušo. Tādā garā turpinot, drīz bojā gājušie paši būs bijuši vainīgi, jo par daudz drūzmējušies, pārāk daudz iepirkušies un elpojuši, tādā veidā izraisot jumta sabrukšanu. Tad nauda būs jāpiedzen nevis no būvniecības firmām un lielveikala, bet otrādi – no bojāgājušajiem un ievainotajiem firmu un veikala labā.
Kad Polijā 2006. gadā sabruka Katovices izstāžu zāles jumts un bojā gāja vairāk nekā 60 cilvēku, jau pēc gada notika tiesas prāva un vainīgie saņēma taisnīgu sodu. Poļi nepabaidījās apsūdzēt arī ārzemnieku – Jaunzēlandes pilsoni, investoru un īpašnieku, kurš bija alkatīgi nolaidīgs un par to dabūja pasēdēt cietumā. Polija ir tādā pašā mērā cietusi no komunisma kā Latvija, taču tiesu vara tur kaut kā prata strādāt. Latvijā kaut kā neprot.
Latvijā jau divi gadi ir pagājuši, bet tiesa tikai tagad tā kā grasās sākties. Skaidrs, ka jau ir pārkāpts princips, ka tiesai jānotiek saprātīgos termiņos. Latviešu tiesneši negrib spriest tiesu šajā sarežģītajā lietā. Viens no tiesnešiem ir pat izdomājis tādu aizbildinājumu, ka ir pazīstams ar vienu no tiesājamajiem, jo ir viņam draugs sociālajā tīklā Facebook, tāpēc atsakās būt par tiesnesi lietā.
Šomēnes Latvijas tiesnešu konferencē Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs kautri bilda, ka tiesnešu algas ir neadekvāti zemas, tāpēc tas apdraud taisnīgas tiesas spriešanu. Sabiedrība tās anonīmajos sociālajos tīklos šo Bičkoviča frāzi uzņēma ar nažiem, tīši pārprata un nesaprata. Bičkovičam tika pārmests, ka viņš šantažē un draud – ja nebūs tiesnešiem lielākas algas, tad nebūs taisnīgas tiesas. Patiesībā gan Bičkovičs tikai konstatēja faktu – ja no rīta nav naudas, tad vakarā nav krēslu. Ja sabiedrība pati tik ļoti nevēlas tiesiskumu, tad taisnīgas tiesas vietā tā dabūs vilku likumus, linča tiesu. Ja nav pieprasījuma pēc tiesiskas valsts, tad nav arī piedāvājuma no politiskās vides puses. Tad nav Vienotības, bet ir partiju jenotība, kas pati nezina, kurp dodas, un nezina savu vietu mežā.
No Zolitūdes traģēdijas ne valsts, ne tauta neko nav mācījusies, nav nekādu pozitīvu secinājumu ne lēmumu, tāpēc tādas traģēdijas var atkārtoties un droši vien atkārtosies.
