Ar Kučinska valdības apstiprināšanu un ZZS kā vadošā politiskā spēka nostiprināšanos iezīmējas noteikta posma noslēgums Latvijas politikā.
Pārfrāzējot slaveno ASV politologu Frensisu Fukujamu, esam nonākuši līdz Latvijas politiskās dzīves «vēstures beigām», kad visas ideoloģiskās batālijas par to, kā Latvija attīstīsies un kurp ies, noslēgušās. Beidzot pie varas ir ticis latviskajai mentalitātei tuvākais spēks. Nu pasakiet, kad Latvijas valsts priekšgalā ir bijuši tik latviski personāži kā Raimonds Vējonis un Māris Kučinskis. Abiem tautas tērps un dancošana tautas deju kolektīvā izskatītos organiskāk nekā runāšana smalkā uzvalkā no ANO vai ES tribīnes Ņujorkā vai Briselē. Arī pašreizējie partiju reitingi diezgan precīzi atbilst partiju deklarēto ideoloģisko strāvojumu dabiskajam atbalstam sabiedrībā. Liberāļiem (Vienotība) – 5% līdz 10%, konservatīvajiem (ZZS) – 20% līdz 30%, nacionālistiem (NA) – 10% līdz 20%, krieviem un krievmīļiem (Saskaņa) – ap 30%, svārstīgajiem (citas partijas) – 20%. Tā kā Saskaņai tuvākajā nākotnē nav izredžu nonākt valdošajā koalīcijā, tad pašreizējā partiju konstelācija varētu šķist mūžīga. Taču, tāpat kā F. Fukujamas 1991. gadā prognozētās «vēstures beigas» beidzās ātrāk, nekā nožuva tinte uz šī jēdziena autora manuskripta, tā arī mūsu vietējās «vēstures beigas» varētu beigties pat pirms 2018. gadā paredzētajām Saeimas vēlēšanām.
Iemesls tam, ka «vēstures beigas» praksē nekādas beigas nenozīmē, ir pavisam vienkāršs. «Beigas» nozīmē esošās situācijas iesaldēšanu, bet līdz šim tas nevienam nav izdevies, jo pasaulē vienmēr ir pa pilnam to, kuri ir nemierā ar esošo stāvokli. Tā krievi (ne tikai viņi) nebija mierā ar to stāvokli, kāds viņiem pavērās pēc «dzelzs priekškara» sabrukuma, kad atklājās, ka viņi nav nekāds pasaules centrs un vispār ir viena diezgan atpalikusi perifērijas tautiņa. Nāca Putins, kas viņiem iedvesa cerības atkal būt pasaules likteņu lēmējiem un atrasties uzmanības centrā. Kā viņam tas sanāk un ar ko tas viss beigsies, tas ir cits jautājums, bet fakts paliek fakts – arī pats F. Fukujama atzinis, ka «vēstures beigu» pasludināšana 1991. gadā bijusi rupja kļūda.
Latvijas gadījumā «vēstures beigas» nav iespējamas, jo latvieši nav diez cik apmierināti ar sevi. Drīzāk otrādi. Viņiem kopumā ir pazemināta pašapziņa un skaidra apjausma, ka viņi kā tauta ir tālu no pilnības. Tieši tāpēc viņi pavilkās uz tādiem savā dziļākajā būtībā nelatviskiem veidojumiem kā Vienotība un Zatlera partija. Latvieši cerēja, ka šīs «advancētās» partijas izvilks Latviju kaut kādos līdz tam nebijušos augstumos, bet, kad tas nenotika, sekoja vilšanās. Izrādījās, ka nekur tās «izvilkt» Latviju nevar un viss to «advancējums» ir vien spīdīgs iesaiņojuma papīrs, zem kura slēpjas tie paši sprūdži un zaķi, kas visur citur. Tad jau labāk mūsu pašu zemnieciņi ar latviskajiem uzvārdiem – dūklavi, vējoņi, auguļi.
Šis ir mehānisms, kādā veidā vara no Āboltiņas, Kampara un Zaķa nonāca Kučinska & Co rokās. Taču, kā jau minēju, latvieši nav apmierināti ar esošo stāvokli un aiz loga grib redzēt dzīvi «kā Vācijā». Problēma ir tā, ka Kučinskis & Co ir dziļi saauguši ar to varas eliti, kura Latvijā pamazām veidojusies kopš Atmodas laikiem un kura noaudusi ļoti stingru savstarpējo saišu brezentu. Tai skaitā, ar to pašu Āboltiņu & Co. Pat ja Kučinskis kaut ko ļoti gribētu izdarīt, viņa iespējas ir stipri ierobežotas. Viņš var tikai kaut ko mazdrusku uz priekšu pabīdīt, bet neko fundamentāli pārmainīt, jo visur priekšā dažādu personu un grupu intereses, kuras jārespektē, jo visi no viena kaula.
Tauta to redz vai pavisam drīz ieraudzīs, un sāksies jaunu nācijas uzlabotāju meklējumi. Skaidrs, ka tie vairs nebūs reiz jau tautu pievīlušie «liberāļi» ar Viņķeli priekšgalā. Arī britu prokremliskā blogera Greiema Filipa dubultnieks (pēc psihiskā stāvokļa) Kaimiņš šim nolūkam neder. Vispār nelīdzsvaroti psihopāti var savākt maksimums 10% balsis. Kas būs nākamais Latvijas «glābējs» – šobrīd grūti pateikt, bet tas, ka nekādas «vēstures beigas] un Latvijas politiskā pīļu dīķa pilnīgs aizaugums nav iedomājams, gan ir skaidrs. Tas nozīmē, ka kaut kur pakšķos jau šķiļas nākamie politiskie spīdekļi. Kas tie būs? Vai trampi, putini vai kenediji, tas lielā mērā atkarīgs no mums pašiem.
