Pavisam drīz jau 12. Saeimas vēlēšanas, bet īstu priekšvēlēšanu drudzi vēl nejūt. Šai miegainībai ir saprotams iemesls – jaunā pasaules politiskā kārtība. Eiropā notiek karš.
Varam jau izlikties, ka tas ir tikai kārtējais lokālais konflikts, bet situācija ir daudz nopietnāka. Tiek izārdīti visi līdzšinējās pasaules kārtības pamati. Starptautisko tiesību normas tikpat kā vairs neko nenozīmē. Atkal pasaulē atgriežas spēka politika, kur visu nosaka militārais potenciāls un gatavība to lietot. Krievijas tanki iebrūk Ukrainas dienvidos, īpaši neslēpjoties. Tikai tik, lai tiem, kas stūrgalvīgi atsakās atzīt acīmredzamo, saglabātos iespēja tēlot strausus.
Pagaidām nekas neliecina, ka situācija varētu normalizēties. Putins anektēja Krimu, izjauca visu pēckara kārtību par robežu negrozāmību, jo viņam tā sagribējās. Pēc tam Putinam iegribējās noorganizēt Austrumukrainā atsevišķas republikas. Viņš tās noorganizēja un joprojām apgādā ar visu nepieciešamo karošanai. Separātistiem sāka iet grūti, un Putins nepakautrējās cīņā iesaistīt regulārās armijas vienības – desantniekus, tankus, artilēriju. Putins atļaujas darīt visu, kas vien ienāk prātā, bet Rietumi tik pakrata ar pirkstu un kā mantru atkārto: «Par to viņam būs jāsamaksā.» Nekas neliecina par Rietumu gatavību apstādināt un nolikt pie vietas miera jaucēju vai vismaz nodemonstrēt apņēmību to darīt. Nekas. Kamēr Putins klaji ņirgājas par Rietumu līderiem un liek viņiem virsū no trešā stāva, tikmēr Angela Merkele Pasaules kausa futbolā finālmačā sēž blakus Putinam un priecājas par savējo uzvaru.
Tagad Putins gandrīz vai atklāti iebrūk Ukrainā, cerot ieņemt Mariupoli, lai separātistiem būtu izeja pie Azovas jūras. Kam viņiem šī izeja? Lai varētu Rietumu labticīgajiem naivuļiem stāstīt, ka ieročus, tankus un visu pārējo separātistiem pa jūru piegādā draudzīgā Abhāzijas republika. Nav šaubu, ka Rietumi ļoti labi saprot, cik vērtas ir šīs Putina pasakas, bet viņiem izdevīgāk izlikties par naiviem muļķīšiem, kas tām tic. Laikrakstā Financial Times Sjūzena Glasere raksta: «[ASV] prezidenta administrācijas pārstāvji man regulāri stāsta, ka, ja nebūtu nemitīga spiediena no ASV puses, tad no ES puses vispār nebūtu nekādu sankciju. Katrā ziņā ne skarbu. Es viņiem ticu.»
Ko ar to gribu teikt? To, ka pasaules līderi ir gatavi norīt jebkuru Putina sagatavoto krupi, lai tikai nekas nepatraucētu viņu ikdienišķajam mieram. Tas nozīmē, ka Putina nicinājums pret, viņaprāt, gļēvajiem Rietumiem tikai augs un Putins nebūs Putins, ja viņš tiem atkal un atkal neliks pazemoties savam elektorātam par prieku. Neviena televīzija nevar uzdzīt kāda līdera reitingu līdz 90%, ja šis līderis ar savu darbību nespēj radīt savos vēlētājos pozitīvas emocijas. Redzot, kā Putins izrīkojas ar visām šīm eštonēm un merkelēm, sadzīves rūpju nomāktais caurmēra krievs Voroņežā jūt vismaz kādu mazu prieciņu. Redz, kā mūsējais paps tos nīkuļus mērcē klozetpodā!
Kāda tam saistība ar Saeimas vēlēšanām? Tāda, ka pasaulē sabiezē negaisa mākoņi un to pamana arī pie mums. Pat tie, kuri ikdienā politikai īpaši līdzi neseko. Teorētiski tieši tagad it kā vēl rūpīgāk vajadzētu izvēlēties valsts vadītājus, jo grūtos laikos līderu izvēlei lielāka nozīme, taču tā nenotiek. Vienotības piecu gadu valdīšana pierādījusi, ka Latvijā vislielākos panākumus var iegūt, bez ierunām pildot Briseles norādījumus un cenšoties izvairīties no lemšanas par jebko sarežģītāku. Ja pasīva politika tiek akceptēta kā labākā, tad arī sabiedrība atkārto savu priekšstāvju uzvedību un izvēlas pasivitāti. Tieši ar to izskaidrojamas enerģētiski nīkulīgās priekšvēlēšanu kampaņas.
Šajos draudošā kara apstākļos sabiedrību mazāk nekā citas reizes interesē partiju programmatiskie uzstādījumi, dažādi kompromati un pieļautās blēdības. Kā mēdz teikt, karš noraksta visu. Ko vairs skatīties, cik pie pirkstiem pielipis vienam otram politiķim, galvenais, ka viņš nav saistīts ar Putina partiju. Tāpēc partijnieki līdz vēlēšanām šeptējas uz nebēdu, jo uzskata, – pat ja kāds portāls par viņu lietām uzrakstīs, tas nekādu lielāku rezonansi medijos neradīs. Nesitīs taču pa savējiem, jo tas nozīmētu liet ūdeni uz Putina dzirnavām. Tikmēr bankets uz Titānika klāja turpinās un orķestris spēlē arvien skaļāk.
