Pagājušās nedēļas otrā puse Latvijā tika aizvadīta Rūdolfa zīmē.
Simtiem brīvprātīgo meta pie malas savas atvaļinājuma ieceres un darbus, citi pat ar taksometriem devās palīgā meklēt Saulkrastu brikšņos pazudušo nepilnus trīs gadus veco puisēnu. No valsts puses tika iesaistīti armijas, policijas, Militārās policijas resursi, cilvēki, suņi, tehnika, tostarp helikopters. Netika žēloti ne spēki, ne līdzekļi, līdz pēc satraucošām 16 stundām puisēns tika atrasts. Apmēram pusi LTV Panorāmas un citu ziņu ētera aizņēma aizkustinoši sižeti par puisēna meklēšanu, diemžēl notikums mediju atspoguļojumā tika pārvērsts par realitātes šovu. Protams, meklētāju, atradēju un vecāku emocijas par laimīgo iznākumu bija patiesas un tās nav jāierobežo, tomēr sižetu emocionalitātē pazuda racionālais grauds - kāpēc tā noticis gan ar Rūdolfu, gan vairākos citos līdzīgos gadījumos, vai šādi negadījumi nav izskaužami vai mazināmi, vai viss ir norakstāms tikai uz nelaimīgu sagadīšanos, vienu neuzmanības mirkli, kāds var piemeklēt ikvienu? Vai tomēr darbojas cēloņu un seku likums?
Nenovēlu nevienam pārdzīvot to, ko šajās garajās 16 stundās nācās pārdzīvot Rūdolfa vecākiem, tomēr jāatgādina, ka vienīgi vecāki ir atbildīgi par bērna pieskatīšanu, vienalga, vai to veic viņi paši vai viņu izvēlēta uzticības persona. Tādi ir tie vecāki, kas pusgadu vecu zīdaini, kas nosmaka Liepājā, kamēr vecmamma bija uz brīdi aizgājusi uz veikalu, atstāja dzīvot ar sirmu kundzi, tādi arī Rūdolfa vecāki. Tāpēc dīvaini un nevietā šķita pompozā sveicienu nodošana no atradēju, Zemessardzes 19. bataljona vīriem pazudušā puikas vecākiem, rokas spiešana tēvam aplausu pavadībā. Labi, ne tēva uzraudzībā bērns bija pazušanas brīdī, bet mammas, kura tobrīd jau ar bērnu atradās slimnīcā, bet, visdrīzāk, sižets daudz neatšķirtos, ja tā būtu bijusi viņa vai abi. Ja šāds gadījums būtu noticis, piemēram, Lielbritānijā, vecāki nevis uzklausītu publikas aplausus un mierinājumus, nevis izteiktu pateicības meklētājiem un prātuļotu, ko iesākt ar Rūdolfam uzvilktajām karavīra zeķēm, bet atrastos policijas iecirknī un sociālie dienesti spriestu par iespējamu bērna aprūpes tiesību atņemšanu. No ziņām medijos, no tiesībsargājošajām iestādēm tā arī nedzirdējām, cik ilgs īsti bija tas «viens brīdis», kurā mamma bija aizrāvusies sarunā ar kaimiņu un Rūdolfs palika bez pienācīgās uzmanības. Vai «vienā brīdī» bērns var pazust, lai nebūtu ne saredzams, ne sasaucams? Kamēr mamma runājusi ar kaimiņu, bērns esot «uz tuvējās ieliņas spēlējies ar kaimiņu suni». Un kur tad mamma runājusies? Iekšā mājās, un bērns ārā - viens uz ielas vai, vienalga, «ieliņas» un ar ne pašu suni, kas arī papildu riska faktors? Tur riska faktoru vairāk nekā vajag, bet, ja policija saka, ka ģimene nav nelabvēlīga, tad viss kārtībā? Tostarp rīcības analīze un atbildība par milzīgajiem no valsts puses iztērētajiem resursiem noņemta?
Jā, varbūt tā var gadīties ikvienam, pat visrūpīgākajam vecākam, kuram, nenovēršot ne acu no bērnam, riski noteikti ir mazāki, bet ne pilnībā izslēdzami. Varbūt nevajadzētu būt pārāk skarbiem pret cilvēkiem, kuriem šādi atgadās pirmo reizi, tomēr jāatzīst, ka mūsu sabiedrībā pastāv nevērīgāka attieksme pret šiem riskiem, un vienam no Rūdolfa gadījuma mantojumiem vajadzētu būt šīs attieksmes pārvērtēšanai. Sabiedrības vairākums metās aizstāvēt Lielbritānijā mītošo tautieti Lailu Brici viņas cīņā par atņemto un adopcijai atdoto meitu, tajā pašā laikā tiesā atklātā aina neko labu par bērna drošības un higiēnas apstākļiem neliecināja: 22 mēnešus vecā meitenīte mājoklī atrasta viena, kamēr mamma bijusi darbā, gultā, kas «izskatījās ļoti netīra» un bijusi slapja, istabā smirdējis pēc urīna un fekālijām, bērna drēbes bijušas slapjas, pampers pilns, tostarp ar piekaltušām un svaigām fekālijām. Ja daudzus nepilnus divus gadus veca bērna ilgstošā atstāšana bez uzraudzības satrauktu, tad pirms laika Brices aizturēšana par meitas vizināšanu ratiņos pa ielu alkohola reibumā gan liktu pavīpsnāt: kas tur liels! - tad jau Latvijas bērnu nami būtu pārpildīti ar šādiem vecākiem atņemtiem bērniem! Ja kāds vispār tam pievērstu uzmanību, jo sabiedrība ir ļoti iecietīga, bet sociālie dienesti vairāk nodarbojas ar papīriem ofisā, nevis ar reālu darbu ar ģimenēm. Protams, vienlaikus papildus jādomā par problēmām ar bērnudārzu pieejamību, arī bērnu pieskatīšanas iespējām vasarā: daļa bērnudārzu tiek slēgti, bet vecākiem nav trīs mēnešu atvaļinājums, tāpat - vispārējo ekonomisko labklājību, lai vecākiem nebūtu jāraujas divos darbos. Bet visupirms jau tas tomēr ir attieksmes jautājums. Vispirms paši, tad valsts.
