Nepilnus trīs gadus veco Rūdolfu mežā pamanīja Igors Priščepovs, kurš zēna meklēšanā iesaistījās piektdienas rītā, nomainot savu sievu Svetlanu. Viņa kopā ar meitu un citiem brīvprātīgajiem puisēnu bija meklējusi visu nakti.
Rūdolfa meklēšanā iesaistījās nepieredzēti liels brīvprātīgo skaits, un vēl vairāk bija cilvēku, kuri zvanīja un piedāvāja arī citu palīdzību - pārtiku, ūdeni meklētājiem - gan karavīriem, zemessargiem, policistiem, brīvprātīgajiem.
Zēns pazuda ceturtdienas vakarā Saulkrastu novadā, dārzkopības kooperatīvā VEFBiķernieki. Cauri ciematam vijas asfaltēts ceļš, bet apkārt ir meži un aizaugušas pļavas. Tieši vienā no tādām vietām, kā vēlāk atzina zemessargi, «nekurienē», zēns tika atrasts piektdienas rītā pēc vismaz 16 stundu meklēšanas. Zēna meklēšanā iesaistījās Valsts policija, Saulkrastu novada Pašvaldības policija, Nacionālie bruņotie spēki un Zemessardzes karavīri, Nacionālās aizsardzības akadēmijas pārstāvji kopā ar organizācijas Bezvests.lv brīvprātīgajiem, kā arī liels skaits cilvēku, kuri bija atsaukušies palīgā saucienam. Pēc bezvests.lv stāstītā, meklētāju skaits sasniedza pat tūkstoti. Zēns tika meklēts arī ar armijas helikopteru. Brīvprātīgo meklētāju koordinatoru tālruņi pat atteikušies darboties no lielā zvanu skaita, zvanījuši simtiem cilvēku, lai piedāvātu savu palīdzību.
Zēnu brikšņos garajā zālē pamanīja viens no brīvprātīgajiem, kuri pārmeklēja teritoriju. Igors gāja ķēdē kopā ar Sauszemes spēku kājnieku brigādes karavīra seržanta Edgara Stumbra vadīto izmeklēšanas grupu, kuras sastāvā bija 68 Apmācību rotas karavīri, 12 karavīru no 2. kājnieku bataljona un divas civilpersonas. Zēnu atrast palīdzēja mežā uzietie puisēna pēdu nospiedumi. Zemessardzes 19. nodrošinājuma izlūkošanas vada zemessargs Armands Lūsis, kurš pats kopā ar citiem zemessargiem bija uzgājis šos pēdu nospiedumus, pastāstīja, ka tās bija «trīs liktenīgas pēdas, kas ļāva noteikt precīzas koordinātas un precīzu virzienu», lai meklēšanu veiktu īstajā teritorijā, raksta LETA. Īsi pēc tam zēns pamanīts sēžam zem koka diezgan dziļi mežā - tādā vietā, kurā viņa atrašana meklētājiem iepriekš šķitusi maz ticama. Meklētāji stāstīja, ka vieta, kur zēnu atrada, naktī nav tikusi pārmeklēta, jo tur bijusi asa gara zāle, tāpēc sākotnēji šķitis, ka tik mazs bērns nebūs spējis izlīst tai cauri. Zēnu meklēja arī brīvprātīgie kinologi ar suni. Zēnu atrada apmēram pusotru kilometru no pazušanas vietas.
Lai arī bērnam mediķi nekonstatēja nekādas veselības problēmas, kopā ar mammu viņu nogādāja Bērnu slimnīcā Rīgā, taču arī slimnīcas ārsti atzina: zēna veselībai nekas nekait. Bezvests.lv brīvprātīgie stāsta, ka, pēc Saulkrastu policijas priekšnieka vietnieka Alda Stivriņa vārdiem, naktī meklēšanā iesaistījās ap 1000 cilvēku, bet dienā vēl vairāk. Cilvēki izrādīja neticamu atsaucību un pašaizliedzību.
Rūdolfa vecāki ir ļoti pateicīgi visiem, kuri iesaistījās meklēšanas darbos: «[..] neviens paldies nespēj atlīdzināt tās pūles un atbalstu, ko cilvēki sniedza. Bet nepateikt paldies, to mēs arī nespējam. Mēs gribētu pateikt šo neizsakāmo paldies visiem, visiem, visiem… Tikai baidāmies, ka neprotam to pateikt pietiekami dziļi. Tad nu pateicamies visiem, kā protam.» «Ļoti vēlamies pateikties, nosaucot ikviena vārdu, bet tas nav iespējams. Taisnība karavīram, kurš teica, ka atrada komanda. Tā ir! Viens cilvēks Rūdolfiņu pamanīja pirmais (liels, liels paldies), bet atrada komanda! Paldies!» pateicības vēstulē raksta Rūdolfa vecāki. Pie Rūdolfa palikušas kāda karavīra vilnas zeķes, ko viņš uzvilcis bērnam kājās pēc atrašanas. Ja šo cilvēku ģimene neatradīs, tad glabās zeķītes par mīļu un laimīgu atmiņu.
