Kamēr latvju zemes pavalstnieki azartiski sprieda par dažādiem gadsimta jautājumiem – to, vai ir tikumīgi rupjus vārdus lietot dzejā, un to, vai blondīnēm hidžābs izskatās seksīgāk par burku, tādi nieki kā nākamā gada valsts budžets šonedēļ nevienu nopietnu debatētāju neinteresēja. Kā parasti. Sašutušie mediķi gan tā kā padraudēja ar streiku, bet skolotāji viņus neatbalstīja patriotisku apsvērumu dēļ, lai nelietu ūdeni uz Ušakova partijas dzirnavām. Rezultātā caurās kurpēs turpinās staigāt kā vieni, tā otri. Finālā, visticamāk, kāds pūlītis aktīvu censoņu nospēlēs piketu kā laikmetīgās mākslas formu pie Ministru kabineta un viss paliks pa vecam.
Arī tas, ka Latvijas kultūras budžets, nu jau pēc pašas Kultūras ministrijas izplatītajiem datiem, atrodas stipri zem vidējā Eiropas Savienībā, veidojot nieka 0,5 procentus no IKP, kultūras nozarē neuztrauc nevienu. Ko tas nozīmē? Tautas valodā runājot – nekādu jēdzīgu Latvijas simtgades kultūras pasākumu 2018. gadā nebūs, jo 2016. gadā budžetā tam naudas nav. Gan jau pēdējā brīdī kāds kaut ko pa fikso samargos un Pūt, vējiņi! nodziedās. Tomēr cerēt, ka uz simtgades pasākumiem ar šādu budžeta plānošanu varēs uztaisīt kaut ko kvalitatīvu, ir apmēram tas pats, kas brāļu Kaudzīšu romānā sapņot par solīto mielastu.
Turpinās Latvijas Literatūras centra (LLC) afēra, kas, saprotams, aizēno visus līdzšinējos skandālus, banku Baltija, brīvostas iespējamo krimināllietu un Magoņa kunga pusmiljona opusu ieskaitot. Labāko versiju par to, kur palikusi LLC nauda, izvirzīja iecienītais raidījums Overtime TV, izsakot pieņēmumu, vai tik Rīgas Dinamo neesot uzradies jauns sponsors. Savukārt pašu rakstnieku vidē nezin kāpēc apslāpa draiskā iniciatīva virzīt LLC Ministru kabineta balvai par starptautiskiem panākumiem kultūras jomā. Nekas cits, izņemot joku plēšanu, neatliek. Kamēr skaidrojumi par to, kur palikuši LLC līdzekļi, ir tikpat miglaini kā laika prognozes gaidāmajai ziemai, kaut ko secināt grūti. Varam, protams, minēt, ja reiz vīri mundieros LLC nav apmeklējuši, acīmredzot nekā sevišķi krimināla notikušajā nav, tomēr arī uz jautājumu, kur palikusi nauda – atbildes nav.
Gunta Gaidamaviča satori.lv rakstā Kultūras menedžera ikdiena Latvijā. Žonglēšana starp atļauto un aizliegto mēģina analizēt LLC notikušo, ielūkojoties Latvijas kultūras menedžeru ikdienā un apskatot saistībā ar LLC visiem uz mēles nokļuvušo avansu ņemšanu, kam tagad piesienas tā, it kā tas būtu ļaunums pēc definīcijas. Diezin vai avansos vērts meklēt problēmas sakni. Ja skaidrā naudā izņemtos līdzekļus tērē atbilstoši Valsts Kultūrkapitāla fondā apstiprinātai tāmei un ir visi nepieciešamie dokumenti, kas to apliecina, tas ir atļauts. To publikācijā apstiprina arī VKKF pārstāvji. Arī pūkainajā versijā par iespējamo šķērsfinansējumu, kas ir reāls grāmatvedības pārkāpums, bet saprotamā valodā nozīmē to, ka valsts iedod naudu vienam projektam, bet otram neiedod, tomēr kultūras menedžeris īsteno abus, LLC teju vai izskatās pēc cēlā Robina Huda, kas nevarīgās ierēdniecības vietā mēģinājis īstenot kultūrpolitiku brīžos, kad valstij tam nav naudas. Tomēr arī šis holivudiskais pastāstiņš neizskaidro to, kur, piemēram, pačibējuši gandrīz deviņpadsmit ar pusi tūkstoši eiro no žurnāla Latvju Teksti konta. Šī mazā, bet nešpetni dārgā žurnālīša izdošanu jau nu nekādi nevarēja ietekmēt ne naftas cenas biržās, ne smieklīgi zemā Latvijas kultūras budžeta attiecība pret IKP.
Jājautā arī – kālab LLC gadiem nespēja sakārtot saimniecību, kaut gan šī centra pastāvēšanas vēsturē ir vismaz trešā reize, bijušas lielas ziepes. Kā lai te neatminas Helēnu Demakovas kundzi, kura, novesta līdz baltkvēlei, spēra zibeņus – ja LLC nebūs kārtības grāmatvedības papīros, viņa šo organizāciju likvidēs. Toreiz gan sākās krīze, un tā arī viss noklusa.
Ir galīgi nepareizi raudzīties tagad uz Latvijas rakstniekiem nosodošu aci un teikt – jūs, tur, tajā centrā… Pirmkārt, jau LLC notiekošais netiek slēpts kā vidusskolniece uz grūtām kājām, ko esam vērojuši neskaitāmās šmucīgās lietās jaunāko laiku vēsturē. Arī tagadējās. Jebkurš var sekot līdzi gan atskaitēm, gan pārējai jezgai. Nekas tāds nenotika, piemēram, pasaulē dārgākā tilta celtniecības epopejā. Otrkārt, LLC nekad nav pārstāvējis visus latviešu literātus. Drīzāk mazu grupiņu, jo pat ļoti treknos gados uz mesēm nebrauca vairāk par sešiem septiņiem autoriem.
Tas, ko grib paši rakstnieki, ir noformulējams vienkāršā paplašinātā teikumā – godīgas un skaidras atbildes par notikušo, sakārtotu vidi un saprotamu tulkojumu politiku.
