Latvānis ir bīstams cilvēkiem. Tas ir agresīvs, grūti iznīdējams un samazina citu augu bioloģisko daudzveidību.
Pieļaujams, ka cilvēkiem, kuru vārds izmantots, dodot nosaukumu kādai augu sugai, tas varētu būt liels gods. Tādā veidā tiek «iemūžināts» gan konkrētā speciālista veikums zinātnē, gan nākamajām paaudzēm saglabāts viņa dzimtas vārds. Taču ikvienā likumsakarībā sastopami izņēmumi. Diez ko teiktu botāniķis Dmitrijs Sosnovskis, ja zinātu, ka Baltijā un citur Centrāleiropā, Skandināvijā un pat Ziemeļamerikā viņa vārdā nosauktais latvānis pasludināts par invazīvu sugu un tiek darīts viss, lai to iznīdētu?
Latviešu botāniķis un augu aizsardzības speciālists Alfrēds Rasiņš (1916-1995) kādā no publikācijām jau 1986. gadā Sosnovska latvāni tēlaini nodēvēja par «botānisko jenotsuni». Šī metafora izvēlēta precīzi. Latvijas florā latvānis absolūti neiederas, gadu desmitiem ilgi tas radījis un vēl aizvien rada nopietnas problēmas gan dabai, nomācot citas augu sugas, gan cilvēku veselībai. Saskarsme ar šo augu sugu var beigties ar apdegumiem un ārstēšanos stacionārā. Ne mazāk agresīvs ir arī Mantegaca latvānis - otra mūsu platuma grādos visbiežāk sastopamā latvāņu suga. Turklāt botāniķi ir konstatējuši, ka abas minētās sugas Daugavas kreisajā krastā, netālu no Rīgas HES, esot sakrustojušās.
Latvāņu dzimtene ir Kaukāzs, kur tie aug mitrās aizās, mežos, mežu pļavās. Taču 1947. gadā to kā perspektīvu skābbarības augu ieveda un sāka kultivēt Padomju Savienības Eiropas daļas ziemeļos. Jau pēc gada latvānis nokļuva arī Latvijā. Barkavas padomju saimniecības galvenais agronoms J. Riekstiņš rakstīja: «Iesaka latvāņus sēt 70x70 jeb 100x100 cm, iesējot katrā ligzdā 20 sēklu. (..) Uzskatām Sosnovska latvāņus par ļoti perspektīvu skābbarības kultūru un tuvākajos gados latvāņu sējumus palielināsim par 100 hektāriem. Šoruden jau iesējām 20 hektāru platībā. Audzējot latvāņus, mēs varēsim iegūt lētu skābbarību, kā arī atslogosim rudens darbus.» (Avots: Riekstiņš J. Vēlreiz par latvāņiem.// Stars (Madona), Nr. 146., 07.12.1967.) Jocīgi gan ir kas cits: ļoti nopietno kļūdu, ievazājot šo sugu Latvijā, nozares speciālisti sāka apzināties jau pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, bet iepriekš citētais «speciālists» Riekstiņš par tiem jūsmo vēl sešdesmito gadu otrajā pusē.
Eiropā visizplatītākā latvāņu suga ir Mantegaca latvānis. Pretēji Sosnovska latvānim šo «nejaucēnu» ieveda un kultivēja nevis kā skābbarības augu, bet kā krāšņumaugu. Taču jāatceras, ka arī šīs latvāņu sugas sula var radīt ādas apdegumus.
Aptaujājot vairākus cilvēkus, atklājas, ka veselības problēmas, kas saistītas ar latvāņiem, nav retums arī mūsdienās. Taču bez tām ļaudīm nereti jārisina vēl citas ķibeles. «Esmu uzaudzis lauku mājā Ventspils rajonā. Pēc savas pieredzes par latvāņiem zinu, ka to sula var apdedzināt ādu tikai tad, ja klāt tiek arī saules stari. Man gadījās, ka bērnībā plikām rokām noplūcu vienu latvāni, taču neapdedzinājos - vien mazliet saindējos no smaržas, ko izdala auga sula. Bija slikta dūša, sāpēja galva. Iespējams, neapdedzinājos tikai tāpēc, ka todien lija lietus. Šo gājienu gan neesmu mēģinājis atkārtot,» atklāj fitnesa treneris Ivo Jozus. «Laukos, kur tolaik dzīvoju, netālu no mūsu mājas latvāņi sāka izplesties, tāpēc es tos nīcināju, izrokot saknes. Tiem ir ļoti cietas saknes, gandrīz tādas pašas kā kokam, tikai šķiedrainākas. Ar rakšanu vien cauri netiks - tāda ir mana pārliecība. Toreiz man pagāja visa vasara, vairākos piegājienos rokot latvāņus. Izroc, cik vari, tad pagaidi nedēļu vai divas, skaties, kur tie no jauna mēģina izlīst no zemes, un roc atkal.»
Neparasts atgadījums, saistīts ar latvāņiem, ir Gunai (uzvārdu lūdza neminēt), kas piedzīvots Jelgavas pusē. Kaut arī lasītājam tas varētu šķist uzjautrinošs, pieņemu, ka iesaistītajām personām smiekli nenāca. «Tas varēja notikt ap 2010. gadu. Bija pavasaris, iespējams, aprīlis vai maijs. Abi ar draugu izdomājām «bastot» stundas vidusskolā. Laiks bija saulains, un mēs devāmies sauļoties uz tuvējo pļaviņu pie Jelgavas pils. Viss rūpīgi nopļauts; par latvāņiem nekādu liecību. Tā nu sauļojāmies tajā kārtīgi nopļautajā zālītē. Tikai vakarā, kad biju jau mājās, pamanīju, ka man gandrīz visu ķermeni klāj niezošas pumpiņas. Nākamajā dienā tāda niezoša ierados skolā. Arī draugs bija precīzi tāds pats. Ar apdegumiem uz kājām, rokām, ko visi, kurus interesēja, varēja redzēt. Pēc stundām aizgājām vēlreiz uz to pašu pļaviņu un konstatējām, ka tā ir kā nosēta ar latvāņu kātiņiem, no kuriem iepriekšējā dienā nebija ne miņas. Kopš tā notikuma visiem klasesbiedriem bija skaidrs, ka mēs abi esam kopā un abi todien «nobastojām» stundas. Skola mums maza, visi visus pazina. Nekādu īpašu ārstēšanu neuzsākām. Apdegumi pēc kāda laika sadzija. Rētas nepalika.»
Tā atzīst Marija (uzvārdu lūdza neminēt), kuras pieredze bijusi daudz skarbāka. Viņai pēc apdedzināšanās ar latvāņu sulu nedēļu bija jāārstējas Madonas slimnīcā.
Pagājušā gada vasarā sieviete no latvāņiem vēlējās attīrīt savu īpašumu Varakļānu novadā. «Parasti man to dara strādnieki, taču šajā reizē viņi prasīja bargu naudu, turklāt bija aizdzērušies… Tad nu nolēmu savu teritoriju sakopt pati,» Marija stāsta. «Pulksten piecos no rīta izgāju ārā, vēl bija rasa. Sāku cirst. Latvāņu sula sajaucās kopā ar rasu un trāpīja man uz garajām biksēm. Pirmajā dienā vēl nekas, tāpēc nākamajā dienā darbu turpināju. Tad gan jutu, ka man sāk sāpēt kājas. Ap ceļiem bija uzveidojušās tulznas. Milzīgas - kā maisi. Vērsos pie sava ārsta, viņš mani momentā sūtīja uz Madonas slimnīcu. Tur no apdegumu centra bija atvestas ziedes, ko tādos gadījumos izmanto. Tie apdegumi sāp ļoti, ļoti… Bija jāārstējas vēl arī tad, kad mani no slimnīcas izrakstīja.»
Raksta noslēgumā jāpiemin vēl kas. Uzzinot, ka gatavošu publikāciju par latvāņiem, rīdzinieks Valdis Gavars atklāja kādu knifu, ko ikvienam būtu vēlams iegaumēt. «Ja esi apdedzinājies ar latvāņu sulu, tad arī pēc divām nedēļām, izejot saulē, tev apdegs tās ķermeņa daļas, kur pirms tām divām nedēļām bija trāpījusi sula. Trakums, ka tā tas notiek trīs gadus no vietas - pēc tam šī iedarbība zūd.»
PIECI FAKTI, KURUS DER ZINĀT:
Kopumā pastāv aptuveni 20 latvāņu sugu. Latvijā ir sastopamas trīs: Sosnovska latvānis, Mantegaca latvānis un Persijas latvānis. Eiropas Savienība (ES) 2016. gadā Sosnovska latvāni iekļāva invazīvo svešzemju augu sarakstā. Tas nozīmē, ka ES teritorijā šo sugu aizliegts importēt, kultivēt, transportēt, komercializēt, stādīt vai apzināti izplatīt.
Botāniķis Dmitrijs Sosnovskis (1885-1952) 1936. gadā, apmeklējot Gruziju, pamanīja un vēlāk arī aprakstīja šo latvāņu sugu. Zinātniekam par godu augam deva nosaukumu «Sosnovska latvānis».
Sosnovska un Mantegaca latvāņus var atšķirt pēc to lapām. Sosnovska latvānim lapu plūksnu gali ir noapaļoti, savukārt Mantegaca latvānim - gari un smaili.
Bez latvāņa Latvijā invazīvo sugu sarakstā iekļauts daudz dažādu augu: Kanādas zeltgalvīte, puķu sprigane, sarkanais un melnais plūškoks, krokainā roze, ķekaru korinte, spožā klintene, smiltsērkšķis, Japānas un Sahalīnas dižsūrene un citi.
2007. gadā Vides ministrija, Zemkopības ministrija, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, VSIA «Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs», VSIA «Vides projekti» un Latvijas Vides aizsardzības fonds izdeva informatīvu bukletu «Latvānis, tā izplatības ierobežošana». Šis materiāls pieejams ikvienam interesentam, to var atrast internetā.
