Agrāk par citiem zaļajiem augiem savu galvu agrajā pavasara saulītē ceļ varenais Sosnovska latvānis (Heracleum Sosnowskyi Manden). Zinātnieku pētījumos un valdības rīcības plānos notērētais laiks un nauda tam faktiski nav kaitējuši, un šī padomju laika zaļā inovācija turpina izplatīties arvien jaunās teritorijās. Valsts augu aizsardzības dienests mēģinās tikt pie Eiropas Savienības līdzekļiem invazīvo sugu apkarošanai.
No iepriekšējo gadu investīcijām tapusī karte rāda, ka inficēta ir praktiski visa Latvijas teritorija, bet lielākās latvāņu audzes ir ap Līgatni, Cēsīm, Siguldu un, protams, arī Madonu, no kurienes šī sērga septiņdesmito beigās, astoņdesmitajos gados paspruka.
Radošuma sekas
«Zināmā mērā tas ir arī mans nopelns,» skābi noteic Madonas novada izpilddirektors Āris Vilšķērsts. «Es biju tas stafetes pārņēmējs.» Latvāņu revolūcijas īstais organizators bijis padomju saimniecības Barkava priekšsēdētājs, nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks Pēteris Eglons un kolhoza vadošais agronoms. Viņiem patikuši visādi jaunievedumi un radošums. Nekādas pavēles no Maskavas apstādīt Latviju ar latvāņiem nav bijis. Trakais augs sasēts plantācijās pēc pašu iniciatīvas. Kad Eglons 1980. gadā nomira, viņa vietā pēc ilgākas pauzes iecēla gados jauno Āri Vilšķērstu. Darba mantojumā viņš dabūja gan kolhozu, gan no plantācijām bēgošos latvāņus. Sākumā jau visi par tiem bijuši sajūsmā – ātri aug pat sliktās zemēs, zaļā lapotne sasniedz pat trīs metrus. Kas par zaļbarību! Taču tad izrādījies, ka govs pienam no latvāņa ir rūgta piegarša. Ar savu fenomenālo audzelību latvānis sāka nomākt citus augus. Bija arī vairāki negadījumi, kad cilvēki smagi apdedzinājās, sajaucot mazu latvāni ar rabarberu. Šie apdegumi ir sevišķi nepatīkami – sāpīgi un grūti dziedināmi. Sulas iedarbība ilgst pat vairākas dienas, bet sekas – vairākus gadus. Āda kļūst jutīga un tumša.
Tad arī padomju novatori sapratuši, ka ar savu latvāni galīgās auzās iebraukuši. Centās plantācijas likvidēt, taču latvānis jau tik vienkārši nepadodas. Joprojām.
Programma izbeidzās
Pēdējā desmitgadē cīņa ar latvāni tika pasludināta par nacionāla mēroga uzdevumu, valdība pat pieņēma Latvāņu izplatības ierobežošanas programmu 2006.–2012. gadam. Taču bez garantēta finansējuma. Toreizējais vides ministrs Raimonds Vējonis premjeram Aigaram Kalvītim arī bija nosaucis visai iespaidīgu ciparu – vairāk nekā 15 miljonus latu. Jaunajā naudā tie būtu gandrīz 22 miljoni eiro. Treknajos gados nauda neatradās, un kur nu vēl sekojušajos plānajos.
«Tā nu valdība nolēma, ka šī lieta paliek uz katra īpašnieka sirdsapziņas un maka,» stāsta Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktore Ilga Līdaka. Kaut kur augu izdodas iznīdēt, kaut kur tas nāk klāt. Teorētiski zemes īpašniekus (arī pašvaldības un valsti) par latvāņu klātbūtni var administratīvi sodīt, taču praksē tādi sodi netiek piemēroti. Ilga Līdaka gan nepiekrīt, ka cīņa būtu pilnīgi zaudēta. Ja zemes apsaimniekotas, regulāri apstrādātas vai noganītas, latvānis ar laiku iznīkst. Īpašnieki arī tiekot stimulēti cīnīties ar šo sērgu, samazinot viņiem subsīdijas par invadētajām platībām.
Viena iespēja ir
Iepriekšējos gados tapuši vairāki zinātniski pētījumi, kuru ģenerālais secinājums: latvāni apkarot ir briesmīgi grūti – jākombinē mehāniska nīcināšana ar ķīmiskiem līdzekļiem, un tas jādara regulāri. Attiecīgi sezonas izmaksas var sasniegt pat simtus eiro uz hektāru. Turklāt ir vesela virkne teritoriju, kur ķīmiju lietot ir aizliegts, piemēram, upju aizsargjoslās, savukārt grāvmalas ir sarežģīti izpļaut, un latvānis to izmanto. Aug griezdamies, izstumjot no savas vides citus augus.
Lielākais labums no pētījumiem bijis zinātniekiem. Viņi piepelnījušies, bet, kā pašu vidū smejas – neviens latvānis nav cietis.
Valsts augu aizsardzības dienests atzīst, ka pašlaik tāda valsts līmeņa plāna cīņai ar latvāni nav, finansējuma arī. Tomēr viena iespēja vēl esot, proti, Eiropas Savienības dabas aizsardzības programmā LIFE+ iezīmēti līdzekļi invazīvo sugu apkarošanai, jo tās mazina bioloģisko daudzveidību. Augu karantīnas departamenta direktore Gunita Šķupele stāsta, ka pērn uzrakstīt projektu dienests nepaguva, taču mēģina to darīt pašlaik. Un to varot darīt arī citas institūcijas vai organizācijas, kas vēlas izrēķināties ar latvāni.
