Brīvības kārā un spītīgā reāliste Una Drīliņa uzaugusi, studējusi un strādājusi Latvijā, bet gandrīz pusgadu par savām mājām sauc Islandi. Latviete strādā IT nozarē par automatizēto testu inženieri Islandes bankā «Islandsbanki». Viņa lolo un audzina kaķi Mišelu un suni Brīzi, par ko būs šis stāsts. Una saka – ceļš no Latvijas līdz Islandei bija emocionāli smagākais, ko jebkad bija piedzīvojusi, jo Islandē ir strikti noteikumi dzīvnieku importam. Taču šī pieredze viņai nostiprinājusi nicinājumu pret tiem, kas atstāj savus mīluļus un aizbrauc. Una dzīvo ar pārliecību: ja esi uzņēmies rūpes par dzīvnieku, tad dari to līdz brīdim, kad debesis viņu paņem
«Brīze bija ļoti plānots ģimenes loceklis. Biju domājusi, ka nāksies iegādāties Aļaskas malamutu ārzemēs, jo Latvijā šīs šķirnes oficiālais audzētājs ir tikai viens. Kad meklēju kucēnu, sazinājos ar Latvijas Kinoloģisko federāciju un ieguvu audzētavas kontaktus. Tur tieši tajā brīdī bija jauns metiens. Apskatīju kucēnu bildes, un uzreiz acīs iekrita Brīze. Braucu uz audzētavu aplūkot viņu. Tikšanās bija emocionāla, jo pirmo reizi turēju rokās Aļaskas malamuta kucēnu. Audzētāji ļoti stingri izvērtēja manas iespējas kļūt par Brīzes saimnieci. Pārrunas ilga četras vai piecas stundas, kad tika izrunātas dažādas tēmas. Tobrīd Brīzei bija pāris nedēļas, un turpmāk es gandrīz katru nedēļu braucu ciemos, līdz varēju viņu ņemt līdzi. Brīzi saucu par savu Ziemassvētku brīnumu, jo pirms četriem gadiem svinējām pirmos Ziemassvētkus kopā.»
Una kopš bērnības zināja, ka viņai būs suns, tikai un vienīgi Aļaskas malamuts. «Lai cik dīvaini nebūtu, jau bērnībā man radās spēcīga mīlestība pret Aļaskas malamutiem. Vairāk nekā divdesmit gadus šis bija mans nepiepildītais sapnis, un tikai tagad varu no visas sirds apgalvot, ka gaidītu vēl divdesmit gadus, jo būt par Aļaskas malamuta saimnieci ir tā vērts.»
«Brīze ir četrus gadus veca Aļaskas malamuta meitene. Kā šķirnei pienākas, viņa ir spītīga, tomēr netipiski - arī slinka. Aļaskas malamuti ir ļoti enerģiski suņi, kuriem nepieciešama liela fiziskā slodze, tomēr mana meitene Aļaskas malamutu bariņā iemantojusi iesauku «puķu bērns», jo tā vietā, lai skrietu un sportotu, viņa labprātāk aposta visas puķītes ceļa malā. Vārdu viņai deva audzētāja Sanita Vīksne, kas arī ir viņas īstais ciltsrakstu vārds «Brīze SVII Daragars». Zinu, ka daudzi ciltsrakstu vārdus nomaina, bet man viņas vārds šķita ļoti atbilstošs viņas personībai. Brīze - maigs, patīkams, neliels vējš.
Aļaskas malamuti ir ļoti pašpietiekami. Tiem par visu un vienmēr ir viedoklis. Tie nav suņi, kuri akli sekos tam, kurš baro. Saimniekam uzticība ir jānopelna, tieši tāpēc suņi nav domāti visiem. Man ar Brīzi arī pēc četriem gadiem diskusijas notiek itin bieži. Brīze ir labsirdīga, bet spītīga. Viņa ir gudra un atradīs kaut mazāko iespēju, lai panāktu savu. Netipiski malamutam, viņa ir milzīga guļava. Es neesmu saskārusies ar pieredzi, ka suns ceļ no rīta saimnieku, lai ietu pastaigā, mana pieredze ir pretēja - jāmodina Brīze. Brīzi mājās mēdzam saukt arī par signalizāciju, jo viņa momentā sūdzas, ja kaķis dara, ko nedrīkst, piemēram, uzlec uz virtuves galda.»
«Suns ienes savas izmaiņas un kārtību mājās. Manā dzīvē laikam lielākās izmaiņas bija sabiedrisko pasākumu apmeklēšana, jo pēc Brīzes ienākšanas nejutu vajadzību un vēlmi atrasties vietās, kur nevarēju ņemt viņu līdzi. Viņa man deva otru ģimeni - suņu ģimeni, ar kuru kopā atpūtāmies un sportojām. Aļaskas malamutu saimnieki turas kopā un ļoti palīdz cits citam, kas ir vitāli svarīgi pirmajos kucēna mēnešos. Mums paveicās ar audzētavu, kura katru mēnesi rīko pasākumus, lai kopā trenētos un socializētos. Protams, arī pavadītais laiks iekštelpās krasi samazinājās, jo daudz braukājam apkārt, lai izzinātu jaunas vietas un dabas takas. Daba ir kļuvusi par otrajām mājām.»
Arī fakti liecina par šīs šķirnes unikalitāti. «Aļaskas malamuti tika izmantoti armijas vajadzībām Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, kas, protams, dramatiski iespaidoja to populāciju. 1947. gadā ASV bija reģistrēti vairs tikai trīsdesmit malamuti. Īva Slīlija ar domubiedriem uzstādīja mērķi saglabāt šo šķirni, kas viņiem izdevies. Aļaskas malamuti nerej, bet tiem patīk runāties un gaudot. Vēsturiski minēts, ka Aļaskas malamuti tika izmantoti arī kā bērnu auklītes. Malamutam ir pasaules rekords suņu smaguma vilkšanā, kas ir divarpus tonnas. Malamuta uzturēšana nav lēta, pirmā gada kopējās izmaksas ir aptuveni četri tūkstoši septiņi simti eiro, kurās ietilpst uzturs, sporta ekipējums, izstādes, kucēna cena, neplānotie izdevumi, kā arī citas izmaksas. Šis ir reāls viena malamuta kucēna izdevumu aprēķins. Aļaskas malamuti mīl fiziskas aktivitātes, tāpēc ir jābūt laikam un gribēšanai visu savu brīvo laiku ārpus darba un miega veltīt sunim. Noguris malamuts ir laimīgs malamuts. Malamuts nav sargsuns, nesargās jūsu īpašumu. Malamutam ir spēcīgs mednieku instinkts, visus, kas ir mazāki par viņu, viņš var uzskatīt par medījumu. Un, lai arī Brīze sadzīvo labi ar kaķi, ir vērts šo instinktu paturēt prātā.»
«Man apkārt ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem nav ne jausmas, kāds ir mans vārds, bet viņi zina Brīzes vārdu. Tas tikai pierāda, ka es bez viņas neeksistēju. Viņa ir iemesls jauniem mērķiem. Viņa ir cēlonis piedzīvojumiem. Viņa ir gadiem lolots sapnis. Man grūti pateikt, kur mēs būsim vēl pēc pāris gadiem, bet vienīgais, ko varu apgalvot, ka būsim kopā. Brīze man ir iemācījusi mieru enerģijā, kā arī pacietību. Malamuti ir ļoti spēcīgi gan fiziski, gan garīgi, tāpēc saimniekam vienmēr jābūt pakāpienu augstāk. Malamuti jebkurā barā centīsies ieņemt visaugstāko iespējamo pozīciju, tāpēc saimniekam jābūt inteliģentam, lai saglabātu vēlamo hierarhiju ar malamutu. Apmācot malamutu, ir jābūt pacietīgam, jo tas, visticamāk, aizņems daudz laika, un būs jāizmanto fantāzija, lai atrastu veidu, kas strādās tieši ar tavu suni, jo, visticamāk, standarta apmācības nedos vēlamo rezultāt. Piemēram, kad Brīze bija maziņa, es ik pa laikam mēģināju no viņas slēpties pastaigu laikā mežā aiz kokiem, lai viņa iemācās vaktēt mani, nevis man būtu jāvaktē viņa. Šo spēli man ieteica audzētāja, un mums strādā perfekti, jo tagad es vairs nevaru noķert momentu, kad varu no viņas noslēpties. Dzīvojot ar malamutu, pēc laika saproti, ka spalva kafijas krūzē nav nekas svešs. Divreiz gadā uz noteiktu periodu - spalvas maiņu - būs jāceļas un jāiet gulēt ar putekļu sūcēju rokās. Brīze man ik dienas atgādina: ja kaut ko vēlies, tad nepārstāj uz to tiekties un meklēt veidus, kā to iegūt.»
«Manuprāt, ja baidāties spert šo soli, tad, visticamāk, vēl nav laiks to darīt. Šim lēmumam ir jābūt ļoti izvērtētam, nevar būt - es paņemšu, paskatīšos, un tad jau redzēs. Suņa vidējais dzīves ilgums ir padsmit gadu. Es ieteiktu paskatīties atpakaļ un atbildēt uz jautājumiem, kas ir mainījies pēdējo padsmit gadu laiku jūsu dzīvē un vai tur būtu vieta sunim. Ja ir bijuši ārzemju ceļojumi, tad vai vēlētos no tiem atteikties suņa dēļ. Ja ir bijusi dzīvesvietas maiņa, vai ar suni šīs izmaiņas būtu vieglas, ērtas. Ja ir bijušas ģimenes izmaiņas, vai suns netiktu atstāts novārtā. Viss, kas ir noticis pēdējo padsmit gadu laikā, var atkārtoties, un būtu tikai vērtīgi, ja visas šīs situācijas tiktu apdomātas pirms suņa iegādes. Suni var ņemt tikai tad, kad zini, ka varēsi viņam nodrošināt mūža mājas, jo suns ir bērns, kas nekad nepieaugs. Ja esi pilnībā apsvēris savu izvēli kļūt par saimnieku un esi gatavs tāds būt turpmākos padsmit gadus, lai kas arī notiktu, tad tikai uz priekšu. Tāpēc, ka tā ir neizsakāma bagātība - rūpēties par to, ko mīli.»
***
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
