«Bez skatītājiem zālē nav dzīvības uz skatuves, un tas nav mans izgudrojums, tas ir pierādījies jau sen,» saka teātra un kino režisors Varis Brasla (81), uzsverot, ka turpmāk uz aktīvu darbošanos teātrī viņš nav noskaņots, bet cer, ka vēl vienu darbiņu varēs uztaisīt.
Par garlaicību nesūdzas
«Ko es šodien daru? Kā jūtos? Neparasti. Kā visi. Bet par garlaicību sūdzēties nevaru, jo - gan televīzijā ir ko skatīties, gan radio ir ko klausīties, arī uz izstādēm var iet. Kā tas ir, ka teātrī ir pustukša zāle, esmu izbaudījis Valmieras teātrī. Tas ir briesmīgi, bet - citādāk jau nevar,» saka Varis Brasla, neslēpjot, ka viņam nepatīk tā forma, kādā šodien notiek kultūras pasākumi, tomēr vienlaikus viņš saka paldies, ka vispār ir kāds piedāvājums, ko paskatīties un paklausīties. «To nav daudz, bet es cenšos skatīties koncertus - gan ierakstā no TV studijas, gan radio tiešraidē, piemēram, no Milānas operteātra. Cenšos neatpalikt no tā, ko dara mūsu vairāk vai mazāk talantīgie cilvēki, cenšos būt klātesošs šai radošās dzīves vilcienā,» saka teātra un kino režisors.
Viņš stāsta, ka laiku mājās pavada, kārtojot arī savu fotogrāfiju un dažādu materiālu arhīvu. «Kādreiz, kad vajadzēja kādus materiālus, bija rakņāšanās un bija grūti ko atrast. Tie bija mājās nepadarītie darbi. Tagad ir apstākļi, kas ļauj tos izdarīt. Tāpēc tiešām nevaru sūdzēties, ka man būtu garlaicīgi, gluži pretēji - dažbrīd dienas ir pavisam īsas…»
Nepadoties melnajai straumei
Varis Brasla atzīst, ka to informāciju, kas šai pandēmijas un ārkārtējās situācijas laikā izskan radio un televīzijā un kas ir stipri nomācoša, viņš cenšas nelaist dziļi sevī. Jo pretējā gadījumā būtu jāsakrusto rokas uz krūtīm un jāliekas gar zemi.
