«Pērn, kad notika filmas uzņemšanas process, laika apstākļi nebija lutinoši, bet kapitālisms ir kapitālisms – dīkstāves nevarējām atļauties, tāpēc daudz ko nācās filmēt ne tā, kā ierakstīts scenārijā,» tā par savu jaunāko filmu saka režisors Varis Brasla.
Šonedēļ pirmizrāde jaunajai latviešu pilnmetrāžas aktierfilmai Vectēvs, kas bīstamāks par datoru. Tā vēsta par astoņus gadus veco Oskaru, kura vecāki, lai pasargātu bērnu no datora bīstamās ietekmes, vasarā aizsūta viņu pie vecvecākiem uz laukiem. Puikas viesošanās pie vectēva sākas bezcerīgi, jo 65 gadus vecais vīrs zēnam liek strādāt vīriešu darbus, bet tāds vectēvs Oskaram nav pa prātam. Filmas scenārija autors ir Alvis Lapiņš, operators - Uldis Jancis, mākslinieks - Mārtiņš Vilkārsis, montāžas režisors - Māris Bērziņš, komponists - Emīls Zilberts, skaņu režisors - Anrijs Krenbergs. Lomas atveido Mārtiņš Vilsons, Akvelīna Līvmane, Mārtiņš Meiers, Uldis Dumpis, Uldis Anže, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža un citi. Puikas loma uzticēta Markusam Jānim Eglītim. Režisors Varis Brasla uzsver, ka bērnu-aktieru atrašanu var salīdzināt ar lielu loteriju. «Līdz šim filmās man bijusi darīšana ar tādiem normāliem puikām - delveriem, kokos kāpējiem, ziepju vārītājiem, bet Alvis Lapiņš šajā scenārijā bija paredzējis pavisam cita rakstura tēlu, Oskars ir vairāk sevī vērsts zēns.»
- Sarunā pirms trim gadiem teicāt, ka jums nav cerību uzņemt vēl kādu filmu, tomēr paredzējums nav piepildījies - pēc 13 gadu ilgas pauzes jums atkal bijusi iespēja strādāt kino. Tomēr tas ir fakts - kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas jums tiek dota nauda tikai tādām filmām, kas domātas bērniem, ģimenei.
- Šo faktu es nevaru grozīt. Filmas, kas domātas bērnu auditorijai, ir deficīts visā pasaulē, iespējams, tāpēc, ka tās nav viegli veidot. Ir jau labi, ka vispār dod naudu filmu uzņemšanai, bet, protams, negribētos, lai mani asociētu tikai ar filmām bērniem.
- Gan šajā, gan iepriekšējā filmā Ūdensbumba resnajam runcim tika skartas arī sociālās aktualitātes - iepriekšējā filmā notikumu fonā bija vecāku piespiedu prombraukšana, ģimenes un bērnu atstāšana citu uzraudzībā, šoreiz ir runa par moderno tehnoloģiju, ja tā var teikt, postošo dabu. Apzināti?
- Man nav tieša sakara ar bērniem ārpus mana profesionālā darba, bet scenārija autoram Alvim Lapiņam ir gan bērni, gan mazbērni. Un modernās tehnoloģijas, kas pēdējos gados ar lielu blīkšķi ir ielauzušās it visās jomās, radījušas nopietnas problēmas, no tām redzes maitāšana ir gandrīz vai mazākā problēma, jo, manuprāt, ļoti bīstami ir tas, ka bērni dzīvo nevis reālajā, bet virtuālajā pasaulē. Tas ir vairāk nekā nopietni. Jaunās tehnoloģijas ir kā narkotika, tā ir aiziešana prom no reālās pasaules - kas es esmu, ko es daru.
Maza epizode iz reālās dzīves - reiz ar kolēģi Valmierā braucām taisīt bildes, viņai līdzi bija dēls. Bijām pie upes palu laikā, skats neaprakstāmi skaists, bet puika sēdēja mašīnā, spaidīja planšeti, bet uz aicinājumu nākt apskatīties neparasto skatu dabā atrauca: «Jā, vēlāk.» Sapratu, ka viņš drīzāk šo skatu paskatīsies savā ierīcē, un tas jau ir gandrīz vai katastrofāli - ja visa pasaule «nāk» tikai caur ekrānu. Un mēs jau vēl nezinām, kādas sekas būs tām gangsteru datorspēlēm, ar kurām šobrīd aizraujas bērni.
Vai tā nav cilvēces divkosība - uz cigarešu paciņām likt brīdinošas bildes, kas raksturo smēķēšanas kaitīgumu, un vienlaikus veidot kārdinošas reklāmas, kas aicina tās patērēt? To pašu var teikt par alkoholu, modernajām tehnoloģijām... Kam vajag šos pekstiņus? Līdzīgi ir ar bērnu tiesību aizsardzību. Nu kā bērns var saprast, kas ir sāpes, ja viņš nebūs, teiksim, nokritis no koka, iegriezis pirkstā? Gadījums iz dzīves - reiz ciemos atnāca kaimiņu puisēns, dauzoties ieskrēja ar pieri sienā, un tā riktīgi, nodomāju - nu būs pūtiens! Bet nē - puika atjēdzās, piegāja pie sienas, vairākas reizes pielika roku pie sienas, pie pieres, un, skatoties uz viņu, es sapratu, ka viņš filozofiskā līmenī apjēdzis, ka šajā pasaulē ir siena, ko nevar caursist ar pieri.
- Kāpēc īpaši uzsverat - šī nav filma bērniem, bet ģimenei?
- Var gadīties, ka mazajam skatītājam būs jautājumi par filmā redzēto, teiksim - kāpēc viņš darīja tā, teica to... Protams, ka filma tiek veidota tā, lai bērnam viss ir saprotams, tomēr filmā ir arī pieaugušie ar savām klapatām, savām attiecībām, un par tām var rasties jautājumi. Esmu pārliecināts, ka kopīga darbošanās cementē ģimeni, vienalga - vai kopā iet uz kino vai iet sēņot.
- Domājat par to, ka šī var būt jūsu pēdējā filma?
- Jā. Iepriekšējos gados biju iesniedzis vairākus pieteikumus, par kuriem varu teikt - tie bija izsāpēti, bet tiem nepiešķīra finansējumu. Piemēram, kopā ar scenāristu Alvi Lapiņu jau sen bijām iesnieguši scenāriju filmai par 1949. gada notikumiem Latvijā, par izvešanām, par mežabrāļiem, par likteņiem, bet... Es saprotu, ka gribētāju veidot kino ir daudz, ir grūti izsijāt, kurš piedāvājums ir vairāk vai mazāk trāpīgs konkrētā laikā. Pēc konkursa nolikuma, ekspertiem nav jāsniedz atbilde, kāpēc pieteikums tiek noraidīts, bet ikviens cilvēks grib zināt, kāpēc viņa ideja nav tik laba, lai saņemtu finansiālo atbalstu. Pieteikšanās filmu projektos ir kā melna kaķa meklēšana tumšā istabā, kā rulete... Man pašam nav atbildes, kāpēc iepriekšējos pieteikumus eksperti vērtējuši tā, ne citādi.
- Tomēr nu valsts simtgade jums devusi iespēju veidot vēl vienu filmu.
- Par to esmu pateicīgs. Valsts simtgade ir skaista lieta, protams, ka ir brīnišķīgi, ka tai velta lielu uzmanību, un ir lieliski, ka pāris gadu laikā mums būs 16 jaunu filmu, tomēr es uz to skatos arī ar piesardzību. Līdzībās runājot - lai viss spēks un enerģija neiziet kuģa svilpē, nevis kuģa ātrumā.
Un vēl - labi finansētos notikumus daudzi gaida, prot labi izmantot, tā ir bijis un būs visos laikos. Zinu, ka boļševiku laikā pietika ar frāzi, ka filma veltīta partijas kaut kādam kongresam, lai dabūtu finansējumu. Manuprāt, valsts tik lielas jubilejas svinību gammā ir svarīgi nemeklēt tikai pozitīvus brīžus vēsturē, uzvaras un panākumus, proti, salūtus un gaviles, jo valsts simtgadē ir arī lielas traģēdijas, sāpes, grūta cīņa, zaudējumi, un tam visam jābūt svinību gammā.
- Jums ir formula, kā skatītāju dabūt iekšā kinoteātrī?
- Esmu pārliecināts - tikai ar labu filmu, izrādi, romānu, kā mūsdienās saka - produktu. Mūsdienās gan liela nozīme ir reklāmai, un, ja cilvēkam 50 reižu saka, ka šīs ziepes ir vislabākās, tad beigu beigās viņš tās arī nopērk, bet tik daudz jau cilvēki ir labā nozīmē sabojāti, ka saprot - ne viss, kas spīd, ir zelts. Ja cilvēks kaut cik interesējas par kino, tad viņš aizies arī uz jaunāko latviešu filmu un, ja tā būs laba, tad ieteiks arī kaimiņam. Un nacionālais kino ir jāskatās visupirms mums pašiem. Ļoti daudzi braukā pa pasauli, un labi, ja tagad ir tāda iespēja, kādas mums nebija tik ilgus gadus. Loģiski, ka cilvēki, stāstot un rādot fotogrāfijas, jūsmo - tādi kalni, tuksneši, ledāji, okeāni... Tomēr skaidrs ir arī tas, ka Latvijas daba ir ļoti skaista savā daudzveidībā. Nesen darba darīšanās biju Losandželosā un tur dzirdēju kādu stāstu - kad rakstnieku Aleksandru Solžeņicinu izraidīja no Padomju Savienības, viņš dzīvoja Losandželosā, bet pēc kāda laika lūdzis, lai ļauj dzīvot citā klimatiskajā zonā, jo viņam, lūk, vajagot visus četrus gadalaikus. Ar mani ir līdzīgi kā ar Solžeņicinu - man arī vajag četrus gadalaikus, lai rudenī ir slapjas kājas, lai ziemā salst ausis, pavasarī... Tas taču ir zinātniski pierādīts - cilvēkam vislabāk ēst to, kas izaudzis vistuvākajā apkārtnē, un šo banālo salīdzinājumu var teikt arī par kino. Kas tad pastāstīs par Latviju, par šajā vietā notikušo un notiekošo, ja ne mēs paši? Mums pašiem ir daudz kā laba, un liela ķibele ir tā, ja mēs visu laiku skatāmies pār plecu uz kaimiņa panākumiem. Sevis nenovērtēšana un labā neredzēšana ir...
- Varbūt ir tieši otrādi - sevi īpaši novērtējot? Gribas vislabāko, tāpēc brauc tur, kur šobrīd ir vislabāk, bet, ja rīt labāk būs citur, tad brauks turp. Mūsdienās taču plaši tiek kultivēts - tu esi tā vērts, tev pienākas saņemt vislabāko. Kāpēc gaidīt, kad, teiksim, paša iestādītās upenes sāks ražot, ja var braukt tur, kur tās jau ražo?
- Man gadījies būt vietās, kur visu laiku ir silts, var staigāt īsās bikšelēs, bet es nevaru iedomāties, ka es labāku laika apstākļu vai garšīgāka ēdiena dēļ varētu dzīvot kaut kur citur pasaulē, ne Latvijā. Es arī nesaprotu gatavo labumu meklētājus.
- Daudzi to vien gaida, kā neko nedarīt, jo - tas mūžā nopelnīts, bet jūs meklējat iespējas darīt un darīt.
- Ir nācies dzirdēt, ka 20 gadu veci jaunieši saka - man nav, ko darīt, ir garlaicīgi. Un, manuprāt, tā ir katastrofa. Ja cilvēks saglabā interesi par to, kas notiek apkārt, kaut arī ļoti šauri, kaut tikai sava dārza robežās, piemēram, potējot kokus, stādot ko jaunu, tad viss ir kārtībā. Man rodas diskomforts, ja nav jālauza galva par to, kas saistīts ar manu profesiju. Protams, pienāks brīdis, kad nevarēšu pakustēt, bet pagaidām man gribas iestudēt izrādes, veidot kino. Gribas būt meklējumos.
- Kā saglabāt interesi par dzīvi, dzīvošanas prieku?
- Labs jautājums, bet daudz gudrāki cilvēki par mani nevar uz to atbildēt. Teorētiski ir vienkārši, bet praktiski... Teikšu - saglabāt spēju gaiši skatīties uz pasauli. Reizēm man ir dusmas uz medijiem, jo bieži vien svētdienas rītā, ieslēdzot radio, pirmā ziņa, ko dzirdu, ir apmēram tāda - pagājušajā naktī tur un tur bijis terora akts, tur un tur noticis ugunsgrēks, ir tik un tik bojāgājušo, tik un tik nogādāti slimnīcā... Protams, ka dzīvē ir visādas ķibeles, un šādu informāciju nevajag bāzt zem paklāja, kā to darīja boļševiku laikos, bet ne jau ar to sākt dienu.
- Pēc dažiem gadiem jums apritēs 80. Varbūt kā īpaši iecerēts tos svinēt?
- Kad bija iepriekšējā apaļā jubileja, teātra vadība teica - vajag rīkot svinības. Nu labi, vienu reizi jau var paprovēt, kā ir tad, kad citi nāk sveikt, sakot «dzejnieka vārdus». Esmu reiz izbaudījis «apaļās jubilejas» svinības, ar to pietiek. Tas nozīmē - svinēšu vistuvāko cilvēku lokā. Turklāt - manā vecumā dzimšanas dienas nav nekāds jaukais brīdis.
- Ja jūs, kaislīgs makšķernieks, izvilktu zelta zivtiņu, kas solītu piepildīt trīs vēlēšanās, kādas tās būtu?
- Tās ir tādas, ko skaļi nesaka.
Lai gan - es patiešām vēlētos, lai Latvija kļūtu tāda, kāda tā varētu būt. Un pastāvētu ilgi. Varbūt tas ir egoistiski, jo mans apzinātais mūžs - vairāk vai mazāk, labāk vai sliktāk - ir tam darīts, par to domāts.
- Vēl kādu filmu?
- Nūūū... Ja būs lemts, tad būs. Skaidrs, ka klāt neviens neko nepienesīs. Jā, vēl viena filma - būtu jau labi.
Varis BRASLA
Kino un teātra režisors
Dzimis1939. gada 25. aprīlī aktiera un režisora Žaņa Braslas un aktrises un režisora asistentes Valijas Braslas ģimenē
Absolvējis Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu (1962), beidzis Augstākos scenāristu un režisoru kursus Maskavā (1968)
No 1965. gada Varis Brasla strādājis Rīgas kinostudijā, bijis režisora asistents un otrais režisors Rolanda Kalniņa, Oļģerta Dunkera, Aloiza Brenča un Rostislava Gorjajeva filmām
Valmieras Drāmas teātra režisors (no 1962. līdz 1965. gadam, kopš 1993. gada)
Kā režisora asistents strādājis pie filmas Noktirne (1966), bijis otrais režisors filmām Elpojiet dziļi (1967), Mērnieku laiki (1968), Klāvs - Mārtiņa dēls (1970), Ceplis (1972) u. c. Režisors filmām Ezera sonāte (1976), Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (1980), Parāds mīlestībā (1984), Emīla nedarbi (1985), Aija (1987), Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988), Ziemassvētku jampadracis (1993), Ūdensbumba resnajam runcim (2004)
Veidojis dokumentālu portretfilmu Kā tev klājas, Eidi?, režisors seriālam Palīgā! (1997-1999) u. c.
Četras Braslas spēlfilmas saņēmušas Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps galveno balvu
Saņēmis autortiesību Bezgalības balvu, arī balvas starptautiskos kinofestivālos Frankfurtē, Kotbusā, Maskavā u. c.
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2009)
Saņēmis VDT balvu par mūža ieguldījumu (2012)
