«Nekad nav bijis tā, ka varētu teikt – man ir garlaicīgi. Vienmēr ir bijis kāds mājasdarbs galvā. Par kaut ko vienmēr bijis jādomā, kaut kas vienmēr bijis jāatrisina. Mani biedē tas mirklis, kad no rīta atvēršu actiņas un mans pienākums būs nomazgāt muti un paēst brokastis, izlasīt avīzes, un viss,» saka leģendārais teātra un kino režisors Varis Brasla.
Šogad Nacionālā kino balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu saņems Varis Brasla. Režisors, kura vārds ir viens no atpazīstamākajiem Latvijas kinematogrāfijā, režisors, kurš saņēmis visvairāk Lielā Kristapa trofeju šīs balvas pastāvēšanas vēsturē - četras no viņa veidotajām filmām tika atzītas kā gada labākās filmas - Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (1980), Emīla nedarbi (1985), Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988), Ūdensbumba resnajam runcim (2005), bet šīm trofejām vēl jāpieskaita arī tās, kuras viņš saņēmis kā labākais režisors. Kopš Rīgas kinostudijas izjukšanas deviņdesmito gadu sākumā režisors regulāri strādā Valmieras teātrī. Šobrīd viņš strādā pie izrādes Ardievas ieročiem, kurai pirmizrāde paredzēta novembra beigās Valmieras teātrī. Pirms diviem gadiem uz kinoekrāniem iznāca pagaidām viņa jaunākais darbs - Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, kas tapa programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.
- Kā jūs pats raugāties uz faktu, ka saņemsiet balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā?
- Pretrunīgas sajūtas. Balvu vienmēr ir patīkami saņemt, bet šī ir ar tādu kā zemtekstu - vecais, pietiek staigāt pa skatuvēm. Protams, tas ir paldies par padarīto, bet vienlaikus arī - ej mājās. Kad kāds darbs ir pabeigts, labāk vai sliktāk, tad par to var runāt, diskutēt, saņemt kritikas vai balvas. Šajā gadījumā es nejūtos vainīgs, ka esmu aizvilcis līdz 80 gadu vecumam.
Šādi gadījumi rosina uz pārdomām, acu priekšā tiek palaists dzīves kino.
- Un ko redzat savā dzīves kino? Visu jau nevar atcerēties, daudz ko, iespējams, negribas, tātad - ko zemapziņa uzpeldina atmiņās?
- Mana mūža laikā ir bijis tik daudz vēsturisku notikumu, kuriem esmu bijis klāt, patiesībā - laikmeti ir pagājuši. Sākot no pirmajiem ulmaņlaikiem, kas es vēl čurāju biksēs, un tad vācu un boļševiku laiki, un atkal neatkarība. Mana mūža bagāža ir pietiekami liela, lai kaut ko vismaz mēģinātu saprast šajā pasaulē.
Balvas ir patīkamas, bet man jau šķiet, ka vissvarīgākais ir galarezultāts jeb produkts, proti, vai tas ir spējīgs dzīvot ne tikai tajā laikā, kad filma iznāca uz ekrāniem, bet - lai pēc gadiem filma nav vienkārši kā tukša vieta.
- Vairums jūsu veidoto filmu tomēr pārdzīvo savu laiku.
- Daļēji, jā. Kad skatos filmas, kurām esmu bijis klāt un par kurām ir šķendējušies un lamājušies, kuras sauktas par draņķiem, kas nekam neder, bet pēc kāda laika tām ir pavisam cita vērtība. Protams, laikmeta dokuments ir dokumentālais kino, bet aktieru ķinī ar laiku rodas kāds it kā neizskaidrojams pluss, kas arī raksturo konkrēto laikmetu. Piemēram, cilvēciskās peripetijas, kuras raksturīgas konkrētam laikmetam. Nu, jā, - tā ir ar labu kino, ne jau filmām - viendienītēm.
- To iepriekš nevar prognozēt - vai filma būs viendienīte vai pārdzīvos savu laiku.
- Nevar gan. Ar septīto prātu vai intuīciju var nojaust to, vai konkrētais darbs arī kam lieti der, tomēr prognozēt ir neiespējami, jo kino notiek brīnumu lietas, piemēram, pēc x gadiem situācija, apstākļi vai notikumi sakrīt 1:1, un filma, kas bija jau aizmirsta, atkal uzpeld. Tas jau patiesībā ir darbs pētniekiem.
- Noskatījāties simtgades programmā tapušās filmas?
- Praktiski visas. Paldies, ka kino videi bija tāds uzrāviens, jo bija nauda, par ko ķini taisīt. Mazliet jau tas bija kā urrā vilnī, tomēr nenoliedzami šai programmai ir daudz vairāk plusu nekā mīnusu.
Viena pagale nedeg, bet pie tā, ka vienu posmu zāles bija ļoti tukšas, nav vainīgi skatītāji vien un arī ne ekonomiskā situācija deviņdesmito gadu sākumā. Ja ķinis trāpa, tad skatītāji tam arī būs. Ja skatītājs jūt, ka tiem, kas ķini radījuši, kaut kas sāp, ko gribas patiesi izlikt, tad viss ir kārtībā. Skatītājs nenodarbojas ar kritiku vai analīzi, viņš ņem pa tiešo, emocionāli.
- Kāda ir sajūta, kad švunkas gadi, kā jūs mēdzat teikt, ir garām?
- Tajā nav nekas lustīgs. Serbonkulis [aktieris Kārlis Sebris] savā jubilejā, kas tika atzīmēta Nacionālajā teātrī, teica - vecums ir liela cūcība, un viņam ir taisnība. Dzīves gudrība ir māka cilvēkam nopietnos gados saprast, ka šajā dzīves posmā ir arī skaistums un prieki, jo bēdas jau ir vienmēr. Nevajag uzreiz domāt un runāt par astoņām pēdām zem zemes... Tomēr tas ir ļoti grūti. Valmieras teātrī es šobrīd strādāju pie Ernesta Hemingveja darba iestudējuma. Kas var būt vēl briesmīgāks par karu, par nāvi, un tomēr galvenais varonis, kurš ir ievainots, fiziski nevar mīlēt, īsi sakot - nelaimes čupiņa, viņš zobiem un nagiem kā riktīgs vecis turas un nelaiž sevī iekšā pesimismu. Tā ir liela māksla.
- Jūs mākat?
- Nē. Līdz galam - ne. Emocionālo atvaru un sajūtu - cik toreiz bija forši - ir grūti aizvirzīt prom. Ja kādreiz vajadzēja trīs sekundes, lai uzskrietu otrajā stāvā, tagad vajag vismaz trīs minūtes. Par ko tur priecāties?
- Kā tad jūs saglabājat emocionālo un psiholoģisko dzīvesprieku?
- Katrs mēs esam citādāki, bet liela nozīme ir raksturam un gribasspēkam. Daudz kas atkarīgs no gribas - ik rītu pamostoties, nevis taustīt katru kaulu, kas noteikti sāpēs, bet piespiest sevi piecelties. Noteikti vajag arī kādu banānu priekšā, tas motivē. Dzen uz priekšu. Tiem, kas to ieaudzinājuši raksturā, ir vieglāk.
- Kas jums ir tas banāns priekšā?
- Kauns. Viss ir salīdzinoši. Vajag paskatīties uz to cilvēku, kurš nevar izkāpt no invalīda ratiņiem, kuram ir māja nodegusi ar visu mantu vai pat ar kādu no tuviniekiem, tad pats sev varu teikt - kā tev nav kauna? Saruna pašam ar sevi ir ļoti svarīga, tomēr ēna jau paliek, to nevar pilnībā aizpūst projām. Atceros kādu gadījumu no savas jaunības - bija drēgns un riebīgs rīts, un tam klāt vēl nepatikšanas, un es gāju pāri Gaujai augšā uzkalniņā uz Valmieras teātri, un biju patiešām ļoti drūms. Pēkšņi izdzirdēju kādu svilpojam lustīgu meldiņu, pacēlu acis - jauns puisis ratiņkrēslā brauca tajā pašā uzkalniņā un priecīgi svilpoja. Toreiz pats sev teicu - Vari, vai tu neesi kretīns?
Man nekad nav bijis tā, ka varētu teikt - man ir garlaicīgi. Vienmēr ir bijis kāds mājasdarbs galvā. Par kaut ko vienmēr bijis jādomā, kaut kas vienmēr bijis jāatrisina. Mani biedē tas mirklis, kad no rīta atvēršu actiņas un mans pienākums būs nomazgāt muti un paēst brokastis, izlasīt avīzes, un viss. Man vajag to... kaut kādu...
- Kāpēc simtgades projektā sniedzāt pieteikumu bērnu filmai, nevis Sõla, ko tik ļoti gribējāt uzņemt, ideju lolojāt turpat 20 gadus? Tas bija aprēķins, ka bērnu filmai naudu iedos?
- Sõla nav vienīgais projekts, scenārists Alvis Lapiņš uzrakstīja scenāriju filmai Atvari - par mežabrāļu tēmu, kas, manuprāt, bija labs scenārijs, un bija jau atlasīti aktieri... Žēl, ka iespēja aizgāja garām. Filmai bija noteikti finansiālie rāmji, domājām visādi, kur vēl varētu nogriezt, un gandrīz jau iekļāvāmies, bet tad atkāpāmies. Vajadzēja būt lielākiem bodniekiem, būtu uzfilmējuši divas trešdaļas, tad ietu pie kungiem un prasītu naudu pabeigšanai, un tā ir daudzi izdarījuši.
Viss jau bija izdomāts tik detalizēti, ka pašam šķiet - šīs filmas es jau esmu redzējis. Tie ir mani divi sāpju bērni.
- Brīnumi taču pasaulē notiek. Ja uzrastos nauda, vai abas filmas būtu gatavs arvien vēl uzņemt vai arī tas laiks ir garām?
- Nevaru atbildēt. Kā tai krievu teicienā - gan gribas, gan sāp. Arī metāls nogurst. Abās filmās es katru epizodi varu izstāstīt līdz sīkumam, pat to, kādai dakšiņai jābūt uz galda konkrētā ainā, bet kaut kas ir iestāvējies, tāpēc vajadzētu kādu pilīti sērskābes vai sālsskābes, lai visu atkal uzšūmētu. Droši vien es nevarētu atteikties no tik liela kārdinājuma, tomēr es saprotu, ka tā nebūs. Kam tad nav nerealizētu ideju? Protams, neviens neko kino nevar garantēt, bet šie abi materiāli ir tādi, kam vajadzētu trāpīt skatītājiem. Un vēl ir svarīgi, ka Dieviņš bija devis veselu paaudzi aktieru, kas precīzā trāpījumā bija piemēroti abām filmām.
- Vai jūs jebkad esat izvēlējies iestudēt izrādi vai veidot filmu, tikai vadoties no savām personiskām vai profesionālām ambīcijām, teiksim, izmēģināt spēkus kādā žanrā?
- Es kategoriski nepieņemu viedokli, ko izsaka daži mani kolēģi - nav svarīgi, kas sēž zālē, bet ir svarīgi, lai draugi saprot un pieņem. Ekrāns un skatuve bez skatītāja nav nekas. Zinu, ka daudziem ir nostāja - tukša skatītāju zāle nozīmē tikai to, ka skatītāji nesaprot manu radošo lidojumu. Ļoti maz ir tādu gadījumu, ka pēc mākslinieka nāves tiek atzīts, ka viņš, lai arī laikabiedru neatzīts, ir bijis ģēnijs. Glezniecībā, arhitektūrā vai literatūrā tas vēl ir iespējams, bet praktiski neiespējami ir acumirklīgos mākslas žanros.
- Tā nav izdabāšana skatītājam?
- Bīstama robeža, protams, ir. Pats neklausos Latvijas Radio 2, bet es tik bieži esmu dzirdējis nievājošas piezīmes, ka to esot pat kauns klausīties, lai gan to klausās liela auditorija, un vai tad visi viņi būtu uzskatāmi par absolūtiem kretīniem? Kādam ir vajadzīgs tieši tāds radio. Spekulācijas sākas tad, kad... Ķinī jau arī ir parādījušās izskaitļotas lietas, par kurām zināms - tas strādā. Tomēr es to saucu par uzkultām paniņām. Filma ir jātaisa tikai tad, ja kāds jautājums sāp režisoram un vēl kādam, un vēl kādam... Ja skatās dzīvē un ieklausās, to jūt arī skatītājs, un skatītājs ir gudrāks, nekā domājam, viņš jūt arī aprēķinus un spekulācijas.
Ķinīti veido par valsts naudu, bet mums daudz par maz ir filmu, kurās tiek runāts par latviešiem un Latviju. Neviens cits pasaulē jau neveidos filmas par mums.
Un tad vēl mūsu valoda. Nu, baigā varonība - spēt uzrakstīt vai pateikt trīs teikumus, kurus veido tikai krievu lamuvārdi; tas ir pārprasts mūsdienīgums.
- Esat tik daudz filmu veidojis, tomēr vairumam jūs asociējaties ar filmām bērniem jeb, kā tagad saka - visai ģimenei. Tā ir likteņa ironija?
- Sagadīšanās. Kad vēl biju švunkas gados, strādāju švuncīgāk, tad pēc bērnu filmas noteikti vajadzēja cita veida darbu, jo filma bērniem izsūc kā astoņkājis.
Tomēr fakts ir arī tas, ka labu bērnu filmu deficīts pasaulē ir bijis, ir un būs. Tas tiešām ir stabils lauciņš, kurā varētu strādāt, bet vienveidībā ikviens izsmeļas.
- Pats savas filmas kādreiz skatāties?
- Mājās ir visas manas filmas, bet tā nav, ka es tās skatītos, pīpējot jūrnieka pīpi un gremdējoties atmiņās. Patiesībā par savām filmām es varu izstāstīt katru kadru - tā manī tās iesēdušās.
- Jūs tās nēsājat visu laiku sev līdzi, tās ir jūsu galvā.
- Tā ir gan, jo īpaši tās, kas nākušas, kā reizēm saka, no kiškām.
- Nesen vēlreiz skatījos meistardarbu Pie bagātās kundzes, un gandrīz vai katrā kadrā ir nelaiķi.
- Nelaiķi?
- Nu, jā. Cilvēki, ar kuriem esmu bijis personiski pazīstams. Tad nāk prātā nelāgas domas.
Nē, savas filmas es neskatos. Vienīgi tad, ja ir kāda nepieciešamība, kādam kaut ko vajag. Vasarā Eduardam Pāvulam apritēja 90, tika rīkots piemiņas pasākums, un šai sakarā es skatījos vēlreiz materiālu, ko filmējām, veidojot dokumentālo filmu Kā tev klājas, Eidi? Nesen teātrī ar jaunajiem aktieriem sanāca runa par iepriekšējo paaudžu aktieriem, iedevu paskatīties, un viņiem Pāvuls bija atklājums. Var jau uzskatīt, ka esi pirmais, kas spēlē Romeo, bet patiesībā daudzi ir bijuši pirms tevis. Mani patiešām satrauc tas milzīgais robs izglītībā, es pat teiktu - vājprātīgais robs.
- Vai jums ir nepiepildīti sapņi?
- Globālā izpratnē - nē. Vairs ne. Ja būtu iespējams sākt no apzinātā vecuma, es būtu regulārāk mācījies. To gan. Jo tālāk dzīvoju, jo vairāk sevī atklāju baltos plankumus, ko es jau vairs nekad nevarēšu aizpildīt.
- Ko jūs gribētu teikt Lielā Kristapa ceremonijā, balvu saņemot?
- To es vēl nezinu. Mani biedē šīs lietas. Es neesmu publisks cilvēks. Daudz ļaužu, kāpšana uz skatuves, runas - tas man nepatīk. Es uztraucos, nevaru savākt domas. Nopietni, tā ir. Pienāks brīdis, gan jau kaut ko pateikšu, tomēr pats galvenais jau paliks manī.
Balva par mūža ieguldījumu ir pretrunīgs fakts - no vienas puses, ir patīkami par novērtējumu, no otras puses - te puķīte, te kūciņa, bet - pietiek, ej mājās. Oļģerts Kroders, kad saņēma līdzīgu balvu no teatrāļiem, teica - es jau vēl gribu strādāt. Nealkstu katru dienu braukt uz Valmieru, dzīvot kopmītnēs, diendienā iet uz mēģinājumiem teātrī, tomēr man negribas piedzīvot to brīdi, kad neesmu vajadzīgs.
- Ko jums novēlēt?
- Nekļūt nīgram. Žultainam.
Un spēju saskatīt to, ka tomēr tā griežas...
Varis BRASLA
