Pie Ilgoņa Priednieka Auru pagastā Dobeles novadā viesojamies tieši valsts svētkos, 18. novembrī. Savās mājās blakus dzelzceļam - bez ūdens un elektrības - viņš nemaz vairs nedrīkst uzturēties, jo līdz ar tiesas spriedumu no šīs mājas ir izlikts.
Īpašumu pārvalda Privatizācijas aģentūra, kas to izsolīs. Visticamāk, māju neviens nenopirks, jo tā atrodas nožēlojamā stāvoklī, un tādu, pamestu, nevienam nevajadzīgu ēku Latvijā ir daudz. Taču I. Priednieks bijušajā dzelzceļa sarga mājiņā dzīvo jau daudzus gadus un paliktu arī turpmāk.
Formāli taisnība ir visu valsts iestāžu, tostarp Privatizācijas aģentūras, pusē - ja cilvēks nemaksā, viņš ir jāizliek, taču situācija nav tik vienkārša, un tāpēc galvenais ir jautājums - kā mēs spējam risināt jautājumus, kuri ir ārpus katra kompetences, vai spējam sarežģītā situācijā atrast risinājumu, lai nesalauztu cilvēka dzīvi līdz galam?
Nevienam nevajadzīga māja
Koka namā, kas celts 19. gadsimta beigās, kopš 1951. gada dzīvojuši Ilgoņa Priednieka vecāki, tēvs strādājis par dzelzceļa remontstrādnieku. Pati māja kādreiz celta kā dzelzceļa sarga māja, jo vietā, kur tā atrodas, kādreiz pāri dzelzceļam bijusi pārbrauktuve. «Vai jums vispār te ir adrese?» vaicāju I. Priedniekam, jo uz māju nav nekādas norādes, pat īsti ceļa nav. «Kā nu nav adreses? Auru pagasts, dzelzceļa ēka, 74. kilometrs,» atbild I. Priednieks. Mājā nav ne ūdens, ne elektrības, malkas apkure. Kādreiz tajā bijusi arī elektrība - «nākusi» no Apguldes stacijas, taču laikā, kad to «slēdza, privatizēja, elektrības stabi sabruka, elektrību noslēdza». Kopš tā laika Priednieka ģimene palikusi bez elektrības - lai to atjaunotu, bija vajadzīgi ievērojami naudas līdzekļi.
Visticamāk, tieši tas, ka par māju faktiski nekad neviens nav licies ne zinis, tā nav bijusi apsaimniekota (kādreiz piederējusi Latvijas Dzelzceļam, tagad - valstij), bijis viens no apstākļiem, kāpēc I. Priednieks bijis neizpratnē, saņemot kvītis par apsaimniekošanas maksu. PA valdījumā savulaik nonāca Latvijas Dzelzceļa nevajadzīgās dzīvojamās mājas, kurās dzīvoja dzelzceļa darbinieki un kuras netika privatizētas. Šīs mājas atrodas pašā dzelzceļa malā, turklāt lielā daļā neviens nedzīvo un tās jau ir izdemolētas. Vienā no tādām mitinās I. Priednieks. Viņš stāsta: «2014. gadā saņēmu kvīti, ka jāmaksā īre par šī īpašuma apsaimniekošanu, man patiešām dusmas uznāca un aizķēra sirdi - vai jebkad te kāds ir bijis un «apsaimniekojis»? Es atgriezos šajās mājās, jo māte palika uz gultas, nebija kas viņu aprūpē, pats esmu otrās grupas invalīds, tikai ar kruķiem pārvietojos, jo salauzu gūžas kaulu.»
Jāmaksā arī nodoklis
Apsaimniekošanu visās PA valdījumā esošajās mājās veic SIA Nekustamā īpašuma pārvalde, bet reālus pārvaldīšanas darbus minētajā īpašumā šī SIA nekad nav veikusi. Taču tas nevar paglābt I. Priednieku no parādnieka statusa, jo rēķins, ja izrakstīts, ir jāapmaksā, vienalga, cik netaisnīgs tas šķistu. Varētu strīdēties tiesā, bet to I. Priednieks neesot darījis. Viņa ienākumi ir vecuma pensija. «Šī māja nevienam nav vajadzīga, es nomiršu, un tā māja sabruks,» saka I. Priednieks. Viņš pats nenoliedz, ka vienā brīdī, kad sāka saņemt «tos apsaimniekošanas rēķinus», «aizvainojuma dēļ izgājis uz principu». Arī par šo «būdu» ir jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis.
Tiesa šogad pavasarī apmierināja PA prasību par I. Priednieka izlikšanu no mājas, kopējais parāds bija sasniedzis ap 440 eiro, bet vēl pierēķināti tiesas izdevumi - virs 100 eiro. Tā kā pensionārs labprātīgi savu māju neatstāja, viņu 16. novembrī no tās izlika. PA speciālists Guntis Kārkliņš Neatkarīgajai stāsta, ka situācija nav tik vienkārša un, nezinot lietas apstākļus, var izdarīt vienpusēju spriedumu. PA esot visu izdarījusi, kas ir tās spēkos, lai šo konfliktsituāciju risinātu. Taču ja cilvēks nevēlas ne par ko maksāt, nevēlas no savas puses piekāpties nevienam risinājumam? 2000. gadā I. Priedniekam bijusi iespēja privatizēt māju. Viņš to neesot izmantojis. PA šo īpašumu pārņēma valdījumā 2009. gadā, taču, tā kā «īpašuma lietotājs no 2010. gada nemaksāja par īpašuma lietošanu, ar Dobeles rajona tiesas 2016. gada spriedumu nolemts īres tiesiskās attiecības izbeigt un piedzīt nesamaksāto īpašuma lietošanas maksu, kas ietver nekustamā īpašuma nodokli un īres maksu». G. Kārkliņš norāda, ka 2011. un 2015. gadā Dobeles novada pašvaldībai tika piedāvāts pārņemt īpašumu, bet tika saņemti atteikumi. PA atkārtoti vērsīsies novada domē ar lūgumu pārņemt īpašumu, bet, ja dome atteiksies, tad īpašums tiks pārdots izsolē un jebkurš interesents, piedaloties izsolē, to varēs iegādāties.
Pārdodot māju izsolē, vajadzētu nopelnīt valstij naudu, taču pašlaik tiesāšanās, izlikšanas izmaksas, turpmākā novērtēšana, izsole un citas tiesiskas darbības - jau tagad tās pārsniedz mājas vērtību. Rezultātā no mājas būs izlikts cilvēks un māja pārvērtīsies par graustu.
Kā palīdzēt?
«Novada pašvaldība šo īpašumu nepārņems,» Neatkarīgajai saka Auru pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Ozoliņš (māja atrodas tieši šī pagasta teritorijā). No sarunas izriet, ka pašvaldība nevēlas pārņemt māju, kas jau ir praktiski kā grausts, un tad tieši no pašvaldības tiks pieprasīts īpašumu sakārtot. Runājot par I. Priednieka likteni, pašvaldības amatpersona saka: «Kā mēs varam palīdzēt, ja cilvēks atsakās no visa un vēlas, lai viņu liek mierā? Sociālais darbinieks un es ne reizi vien esam bijuši un runājuši, bet viņš nav izteicis vēlmi pēc kādas palīdzības. Jā, viņš vēlas palikt savā vecajā mājā un nemaksāt par to neko,» saka J. Ozoliņš. Izskatīts jautājums par iespēju ievietot I. Priednieku pansionātā, taču viņam ir trīs pieauguši bērni, kas gan dzīvo citur, arī ārzemēs, un teorētiski tad viņiem vajadzētu par to maksāt. «Uz ielas neviens nav palicis,» saka J. Ozoliņš. Tiesībsarga birojā Neatkarīgajai apstiprināja, ka birojs iesaistījies šajā lietā un lūdzis informāciju novadam.
