Dārgais reliktu rezervāts

Deviņdesmitajos gados katrā avīzes redakcijā strādāja tekstu ievadītājas, kuras ar roku rakstītu tekstu pārrakstīja (ievadīja) datorā. Tās pārsvarā bija kādreizējās mašīnrakstītājas, kuras, redakcijām datorizējoties, pamazām kļuva liekas. Būtu dīvaini, ja vēl mūsdienās redakcijas uzturētu šādas štata vietas. Taču valsts pārvaldē joprojām pastāv iestāde, kuras pastāvēšana izskatās tikpat anahroniska kā telefona būdiņa uz ielas stūra. Runa ir par Privatizācijas aģentūru (PA), kuras uzturēšana izmaksā 2,3 miljonus eiro gadā.

Nupat Valsts kontrole (VK) publicējusi revīzijas ziņojumu Kas valstī notiek valsts īpašumu privatizācijas jomā? Šajā dokumentā atzīmēts, ka kopš 2007. gada privatizācijas temps ir ievērojami samazinājies. Lai gan jau 2003. gadā tika secināts, ka pamatvilcienos privatizācijas process valstī ir noslēdzies un jāsāk PA likvidācijas process, tikai 2011. gadā tika pieņemts lēmums līdz 2014. gada beigām privatizāciju pabeigt un PA likvidēt. Taču, kā tas dažkārt gadās, kādu iestādi likvidēt izrādās daudz grūtāk nekā to nodibināt. Turklāt, ja vēl tā ir saistīta ar konkrētu saimniecisko darbību un finanšu plūsmām, tad politiķi var būt īpaši ieinteresēti, lai šāds instruments viņiem vienmēr būtu pa rokai.

Atcerēsimies, kad pēdējo reizi PA bija plašākas sabiedrības uzmanības centrā? Tas bija 2014. gada 30. oktobrī, kad toreizējais PA valdes priekšsēdētājs Ansis Spridzāns un valdes loceklis Guntis Lausks iesniedza atlūgumus, jo nevēlējās parakstīt lēmumu par Citadeles bankas pārdošanu par neproporcionāli mazu summu, salīdzinot ar bankas peļņu. Abu valdes locekļu demonstratīvā atkāpšanās bankas pārdošanu «par sviestmaizi» toreiz neapturēja, jo ārkārtīgā steigā (trijās dienās bez jebkāda konkursa) tika sameklēts iepriekšējā valdes priekšsēdētāja aizvietotājs - Vladimirs Loginovs, kurš bija gatavs parakstīt jebko, ko viņam priekšā uz galda noliktu amatā iecēlēji. Diemžēl šis Latvijas politiskajā vēsturē neraksturīgi atbildīgais Spridzāna solis, kam pēc idejas vajadzētu izvērsties par nacionālas nozīmes skandālu, uz kopējās pēcvēlēšanu valdības veidošanas fona palika publikai maz pamanīts. Šķiet, ka mūsu politiķos tas stiprināja pārliecību, ka shēmot un savtīgi operēt ar finanšu plūsmām (nelietosim vārdu zagt) drīkst, bet, teiksim, ūjināt vai pateikt kaut ko ne tā, «kā sabiedrībā pieņemts», nedrīkst. Proti, nav svarīgi, ko tu reāli dari, svarīgi ir, ko tu runā vai kā izskaties. Tie, kuriem ir svarīgi saglabāt pa rokai PA, daudz nerunā. Viņi dara. Cits jautājums, cik viņi dara sabiedrības, cik savā un «vajadzīgo» cilvēku labā.

Šobrīd runas par PA likvidāciju atsākušās sakarā ar Valsts kontroles revīzijas ziņojumu, kurā ieteikts «izvērtēt Privatizācijas aģentūras turpmākās darbības lietderību». Faktiski tas ir aicinājums beidzot ķerties klāt pie šī dārgi izmaksājošā reliktu rezervāta likvidācijas. Taču valdībā VK ziņojumu, visticamāk, iegrūdīs dziļāk atvilktnes dibenā un tur to pēc iespējas ātrāk centīsies aizmirst. Atbildīgās amatpersonas pārliecinoši atbildēs, ka aģentūrā strādā augsti kvalificēti speciālisti, kuriem nepieciešams maksāt milzu algas, lai viņi nepārietu darbā privātajā sektorā. Jau minētā PA valdes priekšsēdētāja Vladimira Loginova deklarētie ieņēmumi pērn bijuši 68 209 eiro. Tātad vairāk par pieciem tūkstošiem eiro mēnesī. Par šādu algu var arī tādus papīrus parakstīt, kādus priekšgājējs attiecās parakstīt. Latvijas politiskajā vidē šādi darbinieki augsti kotējas, jo zina savu vietu; ar vīriem «tur augšā» nestrīdas un parakstāmajos dokumentos pārāk neiedziļinās.

Ko šie «neaizvietojamie kadri» PA darīs par savām lielajām algām, ja privatizācija tikpat kā pabeigta, jau ir cits jautājums. Gan jau viņiem darbu piemeklēs - atbilstoši «politiskajai vajadzībai». Pašlaik, piemēram, PA pieskata ar KVV Liepājas metalurgu saistītos jautājumus un risina sarunas ar TeliaSonera. Kādreiz politbiznesmenim Andrim Šķēlem bija tāds «sadarbības partneris» kā Harijs Krongorns, kuru kuluāros dēvēja par «Šķēles pildspalvu». Proti, viņš parakstīja dažādus finanšu dokumentus, kurus pats Šķēle neparko negribēja parakstīt. Jāuzdod jautājums - vai tikai arī PA, pretrunā valsts pārvaldes loģikai, šobrīd netiek saglabāta «pildspalvas» lomai?