«Parunā ar mani,» Aivars, ienācis darbistabā, kur es kārtējo reizi grimstu kādas politiskas problēmas aprakstniecībā, uzrunā mani. «Man nav laika,» es atsmaidu, «zupu tu vari uzsildīt pats, vēlāk nonākšu lejā un uztaisīšu tev rīsu krēmu.»
«Nē, es neko negribu, tu tikai parunā ar mani, Elčuk,» viņš saka. «Baigi negribas braukt prom,» Aivars domīgs apsēžas uz dīvāna malas, tad strauji pieceļas un apskauj mani. Ārā siltais oktobra vējš planda karogu, pa grants ceļu aizdun kāds vēlīns braucējs, pie durvīm skrāpējas kaķulītis Pirkstiņš, visi grib mājās, jo ir vakars. Rīt agri no rīta Aivars priecīgs dosies uz Austriju, lai iegūtu kalnu slēpošanas instruktora sertifikātu.
Frontmens
«Parunā ar mani,» – tie ir vienīgie vārdi, ko varu skaļi izteikt tukšajā mājā, no kuras jau ir prom mani draugi, jo viņiem katram ir savas gaitas. Neceru uz atbildi, bet pēkšņi un bez pamata ieskanas ugunsgrēka signalizācija 2. stāvā. Bet tur neviena nav. Ne uguns, ne cilvēku. Iepriekšējā vakarā signalizācija tieši tāpat ieskanējās tad, kad Aivaru Brīzi ieveda Rīgas krematorijā – viņa īslaicīgajā mājvietā pirms ugunsceļa. «Tā tu ar mani sarunājies?» es jautāju. Signalizācija apklust pati no sevis. Viņš ir pļāpīgs un runātkārs – tā tiešām ir patiesība, un ikkatrs rīts mums ir pagājis tradicionālās sarunās par to, vai es pietiekami mīlu Bruno (Velsas korgiju,), Spuļģīti, Pirkstiņu, Zusku, Čali, Morsi un Pūci (tie visi ir kaķi). Nu, un, protams, arī Brīzi pie reizes.
Parunā ar mani. Aivaram vienmēr ir gribējies parunāt, pirms pieņemt kādu konkrētu lēmumu. Un tajā pašā laikā uzskatīt, ka lēmumu pieņēmis viņš viens pats. Kad 1997. gadā Aivars nolēma aiziet no Līviem, viņš, protams, runāja par to ar mani. Pēc Žaklīnas Cinovskas organizētās Horoskopu balles Aivars, neatskatoties uz pagātni, devās pie manis uz Jūrmalu. Bet kā tad Līvi? Tas ir noiets etaps, viņš teica. Tie vairs nav Līvi, tas ir kolhozs, Aivars turpināja. Tomēr jutu, ka Līvi – lai arī «kolhozs» vai «noiets etaps» – viņam ir dzīves Everests, mīlestība un visdārgāko sviedru biķeris. It kā jau Aivars bija prom no Līviem, it kā jau visi bija pārstrīdējušies līdz ārprāta robežai, aiz kuras vairs nebija iespējama nekāda radoša darbība, tomēr viņš bezgalīgi vēlējās būt kopā ar Ainaru Virgu, kuru viņš izjuta kā brāli.
Pēc kāda mēneša Liepājā tikāmies ar Virgu. Viņš – kā vienmēr – neteica ne jā, ne nē. Es mēģināju runāt ar Ainaru divatā, sak, paņemiet Aivaru, viņš jebkurā gadījumā būs frontmens, bez viņa jūs neiztiksiet. Bet par frontmenu, iespējams, vēlējās būt pats Virga, un tas nebija bez pamata: Virga joprojām (kad viņu nemoka alkohols) ir izcils ģitārists, un viņā mitinās seksīgais rokmuzikanta gēns. Atklāti sakot, ar vieglu sirdi un kopā ar Aivaru devāmies atpakaļ uz Jūrmalu: mani vairs netramdīja domas par to, ka uz mēģinājumiem vajadzēs braukalēt no Jūrmalas uz Liepāju.
Sākās grūtas dienas: Aivaram nebija darba, es strādāju žurnālā Melnā Pantera, kur honorāra pietika tieši tik daudz, lai nopirktu pelmeņu paciņu divām dienām. Taču mums bija sapnis par labāku dzīvi, bet man vienai pašai – tīra sirdsapziņa, ka neesmu tā, kas nelietīgi izjaukusi Brīzes ģimeni, kurā auga Tīna un Kristaps. Šī ģimene jau sen bija izjukusi – bez manas palīdzības. Drīz Kristaps atnāca dzīvot pie mums uz Jūrmalu, sāka labi mācīties un lieliski apguva angļu valodu.
Kā gaiss, ko elpot
Bet Aivars bez mūzikas nevarēja iztikt. Liktenīgais solis bija paņemt kaut kādu sagrabējušu ģitāru un aiziet uz Jomas ielas krodziņu Veranda – vienkārši uzspēlēt un iedzert alu. Apmeklētājiem tā iepatikās Brīzes varenais baritons ar visām zīlītēm, piedod man un karāšanos tavā bizē, ka krodziņa saimnieks Andris atvēra maciņu jaunas ģitāras iegādei: ar norunu, ka Aivars nāks ik sestdienu dziedāt uz krodziņu. Tā arī notika. Savu otro altu klāt pieliku arī es. Mūzikas un alus baudītāji sestdienās nāca kā uz vietēja mēroga dziesmu svētkiem.
Taču vajadzēja iet tālāk. Mums palīdzēja Raimonds Pauls, vienkārši uzdāvinot naudu skaņu aparatūras iegādei. Nu mūsu mazajā dzīvoklītī atradās sintezators, skandas, pastiprinātājs, mikrofoni, vadi – viss, kas vajadzīgs. Nu, Veranda, saturies! Brīze azartiski veidoja repertuāru, ik dienas mēģinādams atrast jaunus tembrus un ritmus dažādām populārām dziesmām. Pēc kādas intervijas, kuras galvenais varonis bija aktieris Eduards Pāvuls, mēs nolēmām, ka dzīve jāmaina kardināli: Eidis kautri ieteicās, ka vēlas tikties ar saviem skatītājiem, mēs drosmīgi piedāvājām viņam to darīt, jo mums bija gan skaņu aparatūra, gan auto.
Sākās brīnumains laiks sešu gadu garumā. Mēs – dižais aktieris Eduards Pāvuls, rokmuzikants Aivars Brīze un žurnāliste Elita Veidemane – braukājām pa lauku kultūras namiem ar programmu, kurā bija gan smiekli, gan asaras, gan mūzika, gan dzeja. Tā bija dāvana Eidim, jo būšana uz skatuves viņam bija kā gaiss, ko elpot, kā maizes kumoss un kā ūdens malks. Pieslīpējāmies cits pie cita, un mūsu programma tapa arvien nopietnāka un izsvērtāka, akcentu liekot uz patriotismu. Aivars tiešām bija patriots, un savulaik viņš teica: «Es uzskatu, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur es varu justies kā latvietis. Ņemot vērā to, kas notiek apkārt – tas globālais murgs, absolūtā unificēšana, tautu blenderēšana, kad visi tiek samesti vienā katlā... Būsim vienādi, visiem vienādas tiesības... Nē, nē! Šī ir mana zeme, es gribu būt saimnieks savā zemē, es gribu uzsvērt, ka esmu latvietis. Man pagalmā vienmēr ir augstu mastā uzvilkts Latvijas karogs! Un kas tur slikts? Es esmu latvietis un esmu pacēlis Latvijas karogu, lai visi zina, ka šeit, šajā pagalmā Jūrmalā, dzīvo vismaz viens latvietis! Ja es, piemēram, aizbraucu slēpot uz svešu zemi, es obligāti uzlikšu cepurīti, kur būs Latvijas karodziņš, vai vakarā, ejot pa pilsētu, aplikšu šalli ar uzrakstu Latvija. Es esmu lepns par to, ka esmu latvietis un ka Latvija ir mana zeme. Ja tikai desmitajai daļai pasaules tautu ir sava valsts, tāpēc ir jātur augstu godā un ir jāspēj novērtēt to, ko mums Dievs ir iedevis.»
Caur puķēm nevar
Un tomēr Aivaram sāpēja prombūtne no Līviem. Protams, bija šādi un tādi mēģinājumi atkal salīmēt sadauzīto Līvu krūzi, kad visi bijušie līvi dodas koncertos pa Latviju. Atradās arī darboņi, kas noorganizēja koncertus, aizmirstot, ka muzikantiem jāsaņem honorārs. Taču tā krūze nelīmējās un nelīmējās, un pat naudai tur nebija nozīmes. Jo katram sākumam ir savas beigas. Traģisku punktu faktiski pielika grupas bundzinieka Daiņa Virgas un skaņu režisora Jura Jakovļeva nāve autokatastrofā, kurā vainoja pie stūres sēdošo Ainaru Virgu. Tas, kas bija palicis no Līviem, vairs neatgādināja grupas ziedu laiku varenību. Līvi mūžam dzīvi reizēm skanēja kā likteņa neveikls jociņš, izteikts nevietā un nelaikā.
Bet zemapziņā palika sapnis par Līviem, īstajiem, pozitīvi agresīvajiem. Kādā intervijā, atceroties īstos Līvu laikus, Aivars teica: «Mēs spēlējām, jo patika spēlēt, tas viss notika uz pietiekami profesionāliem pamatiem. Un vienā brīdī sākām domāt: ko trallināt, ko vārstīt kaut kādus bezjēdzīgus vārdus, ja rokenrols kā tāds ļoti ilgu laiku ir bijis kā protesta forma – dažādu sabiedrisku protestu forma... Tajā laikā taču bija pret ko protestēt. Ļoti daudzas reizes tas tika caur puķēm teikts, beigās mēs teicām skaidrā tekstā, jo cik ilgi var runāt caur puķēm, zinot, ka puse varbūt neko nesaprot. Jāsit pa pieri, jo rokvalodai jābūt pietiekami vienkāršai, un kādreiz arī auditorija bija ļoti sasniedzama. Protams, bija arī visādas trallināmās dziesmiņas, bet, koncertprogrammu veidojot, bija jādomā plašākā mērogā, ka nav tikai izklaide, ka gribas cilvēkiem pateikt arī kaut ko būtisku par to, kas notiek.» Jautāts par to, kādas Līvu dziesmas Aivars vēlētos izcelt, viņš atbildēja: «Tā noteikti ir Zābaku dziesma. Tā vēl ļoti ilgi būs aktuāla, jo šie zābaki mūsu zemi mīda, un man tāds iespaids, ka mīdīs ļoti ilgi – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un centīsies mīdīt, un kā vēl! Mēs redzam šo pašu piekto kolonnu un izstieptos nagus, kas taustās visur apkārt, lai tikai kaut kur tiktu. Protams, Dzimtā valoda vienmēr būs aktuāla. Īpaši skatoties, kā latvieši brauc prom uz īrijām, uz anglijām, uz visurieni. Tas īstenībā ir skumji. Mēs pirms dažiem gadiem bijām Īrijā spēlēt latviešiem Ziemsvētku pasākumā, un viss bija ļoti jauki, bet tas, ko mēs tur redzējām, mani satrieca līdz sirds dziļumiem, līdz asarām mani tas satrieca. Mēs nospēlējām savu koncertiņu, un tad viņi rādīja savu priekšnesumu. Ieslēdzās tāda jestra īru nacionālā mūzika, un viņi sāka dejot īru nacionālās dejas ar tādu degsmi, ar kādu viņi nekad latviešu tautas dejas nav dejojuši. Tas mani vienkārši nošokēja. Mēs ar Elitu sēdējām, un viņai bira asaras kā pupas. Šie cilvēki vairs nav dabūjami atpakaļ, viņi ir Latvijai zuduši, viņu bērni arī – tas ir skumji, tāpēc šī tēma arī ir ļoti būtiska.»
Desmit minūtes pēc tam
Par laimi, bija arī uzņēmēji, kam patīk rokmūzika, un viņi dāsni sponsorēja Aivara jaunizveidotās grupas Leģions koncerttūri. Trīs līvi jau tur bija iekšā: Brīze, Kleins un Krieviņš. Plus Kristons un Glotovs. Skanēja gan veclīvu dziesmas, gan Tomasa Kleina jaunrade ar Guntara Rača vārdiem. Skanēja biezi un seksīgi, kā jau īstiem līviem pienākas. Aivars bija prasīgs pret mūzikas biedriem, varbūt pat pārāk, un reizēm nesaskatīja baļķi savā acī, kamēr saskatīja skalu kādā citā, un vienīgais albums, ko Leģions izdeva, bija Nekad nesaki nekad. Kāpēc tikai viens? Tāpēc, ka līviem – gan bijušajiem, gan tiem, kuri pievienojušies, – nedod ēst, bet ļauj pakasīties.
Un tomēr Leģions vēl bija dzīvs, kamēr bija Aivars. Pēc tam sākās Aivara sadarbība ar Fēliksu Ķiģeli un Elvi Grodumu – lai atdzīvinātu Līvu garu ar jauno līvēnu mūziku. Pēdējais ieraksts, ko it kā priekšnojautās nosauca par Pasaule deg, bija fascinējošs Brīzes balss jaudīgumā un aranžējuma dziļumā.
Pasaule deg, pasaule deg, Visa pasaule sadeg liesmās; Ēnas, kas bēg, ēnas, kas bēg, – Tie ir eņģeļi nāves briesmās...
Neaizbēga. Kaut kādas liktenīgas nejaušības dēļ Aivaram bija jāsaaukstējas Austrijas ledājā, jānotver tur kāds banāls gripas vīruss un jāsagaida, kad tas saēd plaušas līdz melnas darvas caurumam... Viena no Aivara kaislībām – ja neskaita mūziku, motociklu un makšķerēšanu, bija kalnu slēpošana. Uz Livinjo katru gadu mēs devāmies kā svētceļojumā. Pēc garā pārbrauciena vakarā ieraugot Livinjo ciematiņa ugunis, sirds salēcās priekā: mēs atkal esam mūsu mīļajā slēpotāju galvaspilsētā, kur atviešu, šķiet, vairāk nekā Rīgā! Burvīga atpūta, sakārtoti nobraucieni, kas vislabāk izbaudāmi no agra rīta, kad pa retraka svaigi nolīdzināto vafelīti var traukties lejā pa brīnišķīgajām trasēm.
Aivaram patika būt uz kalna kingam, vakara vadītājam, vislabākajam, iznesīgākajam – viņš brauca sava prieka pēc. Tālab izbrīnījos (un ne tikai es vien!), ka viņš piekrita kļūt par sulaini tiem, kuri, dārgu naudu maksādami, vēlas izmantot kalnu instruktorus savas netalantīgās slēpošanas slīpēšanai. Nu, nebija Aivars derīgs tādam darbam! Viņš to saprata jau trešajā dienā, kad atradās Austrijā. Varbūt tieši tad, kad sajutās slims. Ar katru dienu viņam kļuva arvien sliktāk. Klepus, temperatūra, sāpes mugurā. Protams, viņš nevēlējās būt par nastu citiem, kuri arīdzan mācījās par instruktoriem. Taču man ir tikai viens jautājums: vai tiešām visi tie pieaugušie cilvēki, skaitā pa desmit, ar kuriem Brīze dzīvoja kopā šajā Austrijas ledāja ciematiņā, neredzēja, ka viņš kļūst arvien slimāks? Jā, visi ir lieli diezgan, katrs atbild par sevi. Bet tad, kad cilvēks iekāpj auto, degdams 39 grādu temperatūrā, vai līdzbraucējam neienāk prātā, piedodiet, pajautāt: varbūt tomēr atradīsim kādu ambulanci?...
Aivars nodzīvoja vēl diennakti. Degdams, brīdi pa brīdim nākdams pie samaņas, lai kaut ko pateiktu, sauktu, aicinātu... Patiesībā viņš vairs nevarēja parunāt tāpēc, ka nebija elpas. Bet viņa līdzbraucējs nolēma izsaukt ātros tikai nākamās dienas rītā, jo viesnīcas lobijā, raugi, neesot bijis neviena, kas piešķirtu telefonu... Dievs, saglabā viņam balsi – sākumā lūdzos. Kad sapratu, ka viss ir daudz nopietnāk, lūdzu, lai Dievs saglabā viņam dzīvību. Nakts brauciens uz Gdiņu, kur slimnīcā degdams dzisa Aivars, bija vēl cerību pilns: viss būs labi! Taču tad, kad Maija Bušmane, kas Rīgā koordinēja saziņu ar Aivara reanimatologiem Gdiņā, pajautāja, vai es šobrīd atrodos pie stūres, vairs jau nevajadzēja neko skaidrot. Izrādījās, ka Aivars bija aizgājis desmit minūtes pēc pusnakts – desmit minūtes pēc tam, kad izbraucām no Rīgas.
«Mani bērni,» Aivars vienmēr teica par saviem audzēkņiem gan Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, gan Bulduru dārzkopības skolā, kur, kā pats teica, māca sapratni par mūziku. Viņa «bērni» nu jūtas kā bāreņi. Tāpat kā citi, kas mīlēja Aivaru. Tik daudz nepaspētā un neizrunātā, tik daudz glāstu, kas palikuši plaukstās. Tik daudz muzikālu nodomu. Tik daudz... visa kā, ko vēl varēja dot šis brīžiem nesavāktais, tomēr labestīgais cilvēks. Bet varbūt laikus vajadzēja ieklausīties aicinājumā – parunā ar mani? Kad piere ir vēsa un mikla, kad lūpas ir mēmas kā aizslēgtas – tad vairs laikam neparunāsim. Bet tik daudz vajadzēja pateikt. Ka mīlam. Ka saudzējam. Ka cienām. Parunā ar mani, Aivar!
