Personības: Herberts Laukšteins: Rutīna teātrī ir briesmīgākais ienaidnieks 5 komentāri
 
Personības

Herberts Laukšteins: Rutīna teātrī ir briesmīgākais ienaidnieks

 
F64

Liepājas teātrim nepieciešami jauni aktieri, un viņi jāapmāca Liepājā – tāda ir direktora Herberta Laukšteina iniciatīva, kas izsaukusi viedokļu krustugunis. Mēs runājām par to, kāpēc jaunos Liepājas teātra aktierus nevar mācīt Rīgā, par vecākā Latvijas teātra jubileju, kas tiks atzīmēta Rīgā ar Herberta Laukšteina monoizrādi, un ne tikai par to.

- Liepājas pašvaldība veiktajos budžeta grozījumos iezīmējusi 67 176 eiro 12 jaunu aktieru sagatavošanai Liepājas universitātē, tātad šai iniciatīvai ir dota zaļā gaisma. Sižetā TV Kurzeme saki - tas, kurš noraus stopkrānu, uzņemsies atbildību par vecākā Latvijas teātra nākotni. Vai to vēl tagad var noraut?

- Zaļā gaisma ir dota tādā ziņā, ka pilsētas pašvaldība, kas arī ir Liepājas teātra īpašnieks, saprot šo problēmu. Kad stāstīju, kāpēc un ko vajag darīt, visi deputāti nobalsoja par. Līdz ar to ir līdzekļi, lai varētu apmācīt jaunos aktierus un teātris spētu funkcionēt ar sabalansētu trupu. Liepājas teātra nākamos aktierus ir nepieciešams apmācīt vai nu Liepājā, vai kaut kur ārpus Latvijas, bet ne Rīgā. Par to esam daudz runājuši, un tam ir pierādījumi. Divreiz ir bijuši mēģinājumi mācīt aktierus Liepājas teātrim Rīgā, un abi beigušies ar fiasko. Jaunie cilvēki nenonāk Liepājā, jo savu dzīvi iekārto Rīgā. Šī jau nav vergturu valsts, kurā var piesiet kādai vietai - tā bija padomju laikos.

- Bet Klaipēdas kursam taču arī bija nosacījums par noteiktu gadu skaitu, kas jānostrādā Liepājas teātrī.

- Tam nav nekāda juridiska svara. Jā, tolaik, kad sāka mācības, bija līgums, ka pēc studiju beigšanas jānostrādā noteikts laiks. Bet jebkuru līgumu var lauzt. Vienīgais instruments, kā jauniešus pieturēt pie Liepājas teātra, ir radīt interesantu dzīvi teātrī. Un svarīgi, lai savu privāto dzīvi veido Liepājā. Ja četrus gadus pavada Rīgā, viņi sāk tur iesakņoties. Ja pavada ārzemēs, kā tas bija ar Klaipēdas kursu, tad ir tur uz laiku un zina, ka privātā dzīve būs Latvijā, jo atgriezīsies.

Es sekoju līdzi, kas notiek Kultūras akadēmijā ar jaunajiem aktieriem. Tie, kuri interesē mani, interesē arī Ojāru Rubeni, Andri Vītolu, Alvi Hermani. Ja viņiem piedāvā darbu Nacionālā teātra direktors, kāda ir motivācija braukt uz Liepāju, ja ir jau Rīgā iejutušies? Tāpēc ir nepieciešams jaunos Liepājas teātra aktierus audzināt turpat Liepājā. Jātiek galā ar pedagoģiskajiem spēkiem, kas ir Liepājā, pieaicinot pēc iespējas gudrākus un talantīgākus pasniedzējus no malas. Bet tas ir jādara uz vietas, lai dzīve jau no pirmā kursa sāktos Liepājā.

- Arī teātrī?

- Nē, nē, jo ilgāk un tālāk no teātra turēt, jo labāk. Tur ir risks - ja sāk no pirmās dienas trīties teātra bufetē, tad pilnīgi neapzināti sākas aizkulišu pedagoģija - kad mēs augām, tad bija tā... Tad jaunajiem pielīp vieglākie ceļi, nepārvar savas barjeras. Teātra pedagoģijā ir jālikvidē gandrīz visi iepriekšējie priekšstati par teātri. Pārsvarā tie ir nepareizi. Īpaši svarīgs ir pirmais kurss, kad tiek ielikta gan profesija, gan ētika. Teātris nav šāda tāda vieta, kur sanāk kopā un nodarbojas ar bohēmu. Tā tur ir un būs, bet aktieris vispirms ir profesija. Teātris nav tikai darbs, ar ko iegūt iztikas līdzekļus - tas ir dzīvesveids, aicinājums, bet bez vara taurēm. Tās spožās vara tauru skaņas ir visbīstamākās.

- Kāda tagad ir situācija ar jaunā kursa uzņemšanu?

- Neesmu kompetents komentēt augstskolu birokrātiju, bet pēc trīspusējas tikšanās - Liepājas universitāte, Liepājas teātris un Latvijas Kultūras akadēmija - varu secināt, ka nenotika saruna ar mērķi sadarboties. Liepājas universitātē šādas programmas nav, tā ir jāatver. Cik man zināms, to varēja izdarīt ar Kultūras akadēmijas līdzdalību. Liepājas universitātei ir motivācija šādu programmu izveidot. Es redzu, ko viņi dara - gatavo vidi, kur var labi notikt nodarbības. Viņi ir ieinteresēti. Tā kā neradām pietiekamu atsaucību Kultūras akadēmijā, tad devāmies uz Klaipēdas universitāti, kur mācījās iepriekšējais kurss, meklējām, kādas ir iespējas sadarboties, piesaistot pasniedzējus arī no turienes. Viņi bija ļoti atsaucīgi, un patlaban abas universitātes gatavo savus mājasdarbus, lai sadarbība starp abām augstskolām varētu notikt. Es uzticos Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekānei Zandai Gūtmanei, ka visu izdarīs pēc labākās sirdsapziņas.

- Publiski no Kultūras akadēmijas vadības puses izskanējis, ka Liepājas universitāte nav veidojusi dialogu par iespējamo sadarbību. Vai Kultūras akadēmijas neapmierinātība ar situāciju var jūsu iniciatīvu kaut kā ietekmēt? Nozares profesionāļu jau ir tik, cik ir, tostarp pedagogu, un viņi tāpat ir noslogoti.

- Pedagoģiskais sastāvs ir izveidots uz vietas Liepājā. Tā kā esmu šīs idejas iniciators, tad esmu domājis, kā no man pieejamiem spēkiem izveidot pēc iespējas vispusīgāku komandu. Aktiermeistarību pasniegs trīs pedagogi. Viens ir Dmitrijs Petrenko, ko zinu kā inteliģentu jaunās paaudzes režisūras pārstāvi, kurš ļoti skrupulozi strādā ar aktieriem un kuram piemīt augsta ētikas latiņa. Otrs ir Leons Leščinskis - gudrs aktieris, sevi izmēģinājis arī režisūrā, tātad pedagoģijā. Un tas esmu es pats - neko jaunu neizdomāšu, paņemšu to pašu, ko man savulaik GITIS [tagad Krievijas Teātra mākslas akadēmija] iemācīja Marija Knēbele. Man ir pieredze ar Liepājas teātra 4. un 5. studiju, īpaši ar 4., kas bija līdz galam pabeigts darbs. Piektās studijas laikā es aizgāju no teātra, tāpēc neatdevos tiem jauniešiem simtprocentīgi. Bet viņi ir labi teātros iekārtojušies - Imants Strads, Kaspars Gods, Ilze Lieckalniņa, Ģirts Lukevics, Inese Caune, Nata Grebņeva teātrī pavadīja spožu laiku.

Ar vispārizglītojošiem priekšmetiem nav problēmu, Liepājas universitātē ir spēcīga humanitārā daļa. Saistībā ar skatuves runu savu jāvārdu devis Jānis Siliņš. Vēl notiek sarunas ar Lietuvas pasniedzēju, kas ļoti labi māca skatuves runas fizisko pusi, viņa mācīja arī Klaipēdas kursu. Uz Klaipēdu ir pārcēlusies liela personība Lietuvas teātra pedagoģijā - profesors Masaļskis. Mēs tikāmies, atradām kopēju valodu. Attiecībā uz horeogrāfiju interesi par pedagoģiju ir izrādījis viens Klaipēdas kursa aktieris. Jebkura veida vieslekcijas es sagaidīšu ar aplausiem, lai jaunieši iegūtu maksimāli daudzpusīgu informāciju.

Cik es zinu, šai iniciatīvai ir Izglītības un zinātnes ministrijas atbalsts, Kultūras ministrija diemžēl ir distancējusies. Teātra nozare valstī ir viena. Tam, ka teātra uzturēšanai naudu dod pašvaldība, nevajadzētu būt par ieganstu, lai vispār neņemtu vērā, kas Liepājas teātrī notiek.

- Kad varētu sludināt konkursu?

- Bija paredzēts, ka martā jāsludina konsultācijas un uzņemšana un vismaz divām trim tūrēm līdz iestājeksāmeniem ir jānotiek. Jāsāk strādāt praktiski.

- Būsi šī kursa vadītājs, bet esi arī Liepājas teātra direktors, mākslinieciskais vadītājs, režisors, aktieris. Kā to visu iespējams savienot?

- Pēc Latvijas likumdošanas es nevaru būt ne Liepājas teātra aktieris, ne arī režisors. Tā juristi nolēmuši. Viņi gan savā starpā strīdas, bet laikam mūsu likumus var interpretēt dažādi. Vieni saka, man ir tiesības uz radošo darbu, citi - ka nav. Būt pedagogs Liepājas universitātē drīkstu. Esmu šādu spriedzi jau pieredzējis ar 4. studiju, kad arī biju trīs vienā. Dzīvs esmu.

- Tas nozīmē, ka Liepājas teātrī vairs neveidosi Ziemassvētku koncertus, nespēlēsi savu monoizrādi Cilvēks, kas vairās no lifta?

- Monoizrāde tūlīt būs apkalpojusi visu Liepāju un novadu, ir nospēlētas 18 izrādes. Tā ir izņemama no repertuāra, jo, kurus monoizrādes interesē, tie būs noskatījušies.

- 11. martā būs viesizrāde Rīgā - vai pēdējā iespēja redzēt to galvaspilsētā?

- Jā, Rīgā tā būs pēdējā reize. Braucot uz Valmieru, pie vieniem izdevumiem to var atvest. Turklāt monoizrādi Rīgā spēlēšu tieši Liepājas teātra 110. dzimšanas dienā. 10. martā būs jubilejai veltīta tikšanās LKA E. Smiļģa Teātra muzejā. 13. martā būs tikšanās ar skatītājiem Liepājā. Līdz jūnijam mana monoizrāde vēl repertuārā būs. Bet te vēl ir viena smaga lieta - sadarbība ar Lielo dzintaru par telpu īri. Gada laikā neesam situāciju atrisinājuši. Mēs īrējam Eksperimentālo zāli, un tā ir visdārgākā skatuve Latvijā, ja salīdzina ar citām, kuras īrējam viesizrādēm. Šī situācija ir nenormāla.

- Bet koncertzāle taču tāpat kā Liepājas teātris ir pašvaldības SIA - kāpēc šo jautājumu nevar atrisināt, lai teātrim būtu izdevīgi?

- Situācija ir absurda. Jāatrod iespēja trim atbildīgiem cilvēkiem - Liepājas teātra, pašvaldības un koncertzāles vadībai - apsēsties pie viena galda. Eksperimentālās zāles īres maksa ir tik augsta, ka praktiski to nevaram atļauties. Patlaban Lielajam dzintaram nav vadības - Baiba Bože ir prom, viņas vietā ir vadība uz laiku. Man ir radies iespaids, ka viņu interesēs ir ievērot uzrakstītos burtus, nevis risināt attiecības ilgtermiņā.

- Tātad jautājums par Liepājas teātra mazo zāli joprojām ir aktuāls un nekust no vietas?

- Tas joprojām ir ļoti aktuāls un sāpīgs jautājums. Pieredze ar Lielā dzintara zāles īri ir kārtējais apliecinājums, ka Liepājas teātra mazā zāle nevar būt kādā citā institūcijā. Viņiem ir citi mērķi un uzdevumi. Mēs Lielajam dzintaram esam vienīgie, kam vajadzīga telpa arī mēģinājumiem, jo viņi visu pērk gatavu. Viņu uzdevums ir aizpildīt māju ar pasākumiem. Lielais dzintars uzraksta projektu Valsts Kultūrkapitāla fondam, tas iedod naudu, par ko nopirkt, piemēram, Ģertrūdes ielas teātra izrādi. Tāds ir modelis. Zālē ar simt skatītāju vietām teātra produktam nevar panākt rentabilitāti, ņemot vērā skatītāju pirktspēju Liepājā. Turklāt mazās formas izrāde nav un nevar būt komercprodukts. No tām simt pārdotām vietām nevaram iegūt līdzekļus, lai nosegtu izdevumus. Mums vēl jāpiemaksā.

- Tā ir ne tikai kultūrā izplatīta parādība - izdomāt veidus, kā pielāgoties situācijai, līdz spēka un pacietības vadzis lūst. Jo no malas jau izskatās, ka viss taču ir labi - viss notiek, kas Laukšteinam atkal nepatīk? Pats teici - nesen Liepājas teātris piedzīvojis nebijušu situāciju - tapa trīs iestudējumi paralēli, un Liepājas teātrim ir tikai viena zāle. Varbūt šajā ziņā ir jārauj tas stopkrāns?

- Par to esmu domājis. Kaut kas ir jāaptur, lai nekompetenti cilvēki, no kuriem daudz kas ir atkarīgs, saprot. Lai ir skandāls. Gaismas pults ir apstājusies, izrāde nevar notikt. Pirms pusotra gada atvilku uz teātri dažus atbildīgus cilvēkus un parādīju - re, kur ir prožektors no 1973. gada. To bija pārdesmit, tagad tikai septiņi, jo no pārējiem vāca detaļas, lai būtu tie septiņi. Vairāk nav no kā ņemt. Un tad man saka - bet, re, kur taču spīd, es neko nesaprotu! Ja nesaproti, tad klausi, ko saka cilvēki, kas saprot un ir par to atbildīgi. Man jautā, ko jums visu laiku tikai vajag un vajag? Pelniet paši!... Mums ar astoņiem iestudējumiem ir jāizlien caur adatas aci, gan audzinot jaunos skatītājus, gan mēģinot noturēt nozares kvalitāti. Jebkurā gadījumā māksla ir subjektīva, un Spēlmaņu nakts eksperti tāpat ir subjektīvi, pieņemot to vai citu lēmumu. Mums jābalansē, lai ieņēmumi jauniestudējumu koridorā būtu ar plusa zīmi. Lai ar pārdotām biļetēm atpelnītu to, kas tiek iztērēts kopumā iestudējumu tapšanai. Teātris nelielā pilsētā nevar tikt atdots tirgus situācijai kā Brodveja, tāpēc nepieciešami līdzekļi uzturēšanai.

- Teātra jubilejas svinības būs?

- Nekādas ballītes nebūs, tam nav ne laika, ne līdzekļu. Patlaban top Dmitrija Petrenko LUV (mīlēšanās) un Sergeja Zemļanska Precības. Manuprāt, vēl neviens pa īstam Liepājā un Latvijā neapzinās, kāda vērtība ir Sergejs Zemļanskis. Šķiet, ka Maskava jau ir novērtējusi. Viņa izrādes Maskavā ir pārpildītas, un interneta vidē var lasīt tādus epitetus kā «ģeniāli» un «talantīgi».

- Viņa Indulis un Ārija joprojām ir repertuārā.

- Tā ir izrāde, par kuru man neceļas roka parakstīt rīkojumu par izņemšanu no repertuāra, kaut repertuāra padomē šis jautājums ir apspriests. Cik liela enerģija jāiegulda mārketingam, lai šo izrādi pārdotu! Bet tie, kas atnāk, pēc tam raujas kājās un kliedz bravo. Man ir ne viens vien reāls stāsts. Atved mamma savu pieaugušo tīni uz teātri. Viņš teātrī izlasa, ka izrāde būs bez vārdiem, un ir ļoti dusmīgs uz mammu, uz kurieni viņu atvedusi - uz mēmo šovu! Izrādes beigās viņš ir sajūsmā. Kā lai potenciālos skatītājus, kas nobīstas no piezīmes «bez vārdiem», pārliecina, ka vajag atnākt apskatīties? Kāds zviedru arhitekts pēc Induļa un Ārijas noskatīšanās mani sameklēja, uzaicināja pusdienās, stāstīja savus iespaidus un novērtēja, ka tas ir viens no labākajiem skatuves darbiem visā pasaulē, ko viņš ir redzējis, bet viņš esot redzējis daudz.

- Varbūt nevajag to uzsvērt, ka «bez vārdiem»?

- Ir pienākumi pret skatītāju, bet teātrī strādājošie nedrīkst iegrimt rutīnā! Ir jādomā ārpus rāmjiem, neieciklējoties uz to, kas ir vai nav pareizi. Rutīna iesūc, tāpēc mans uzdevums ir stingri stāvēt savā vietā, bet skatīties, kas notiek citur - tur, aiz apvāršņa. Tāpēc ir jābrauc, jāskatās, lai neiesīkstētu ikdienas rutīnā, kas notiek ļoti ātri. Rutīna teātrī ir mūsu briesmīgākais ienaidnieks. Piemēram - pārtraukt mēģinājumu pašā radošākajā brīdī tikai tāpēc, ka pulkstenis rāda mēģinājuma beigas. Vai arī - «mēs tā parasti esam darījuši»...

- Kāda gaidāma nākamā sezona?

- Būs daudzveidība. Ražosim ar pilnu jaudu! Varu atklāt, ka Valdis Lūriņš, kurš Liepājas teātrim savulaik bijis ļoti nozīmīgs, veidos muzikālu izrādi par Liepājas padomju laika bohēmu un ne tikai. No režisoriem vēl strādās Viesturs Meikšāns, Regnārs Vaivars, Dž. Dž. Džilindžers, Laura GrozaĶibere. Aiznākamajā sezonā ir iecere veidot nacionālo mūziklu pēc Purva bridēja motīviem, kā arī Valters Sīlis ir uzņēmies iestudēt izrādi par vēsturisku faktu, kad Liepājā atradās Latvijas valdība. Nākamajā sezonā nevaram atrast logus, bet domāju, ka vienosimies ar Konstantīnu Bogomolovu par aiznākamo sezonu, un pašreiz runājam par Čehovu. Bet Liepājas teātrī ir tikai astoņas iespējas - jauniestudējumi, plus jau publikas pieprasītais Ziemassvētku koncerts. Par to šā gada nogalē tomēr atbildību uzņemšos pats.

- Bet tu taču nedrīksti...

- Jā, nedrīkstu, bet skatītāji ir mani lūguši to darīt. Es pārkāpšu likumu, lai nāk un sit pie krusta. Tiesībsarga birojs teica, ka drīkstu. Esmu daudz kur konsultējies. Cilvēki, kad vada seminārus par valdes locekļu atbildību, saka, man ir tiesības to darīt. Mani kolēģi teātra vidē nesaprot, kā man Liepājā var būt šāds aizliegums. Mūsu valstī tā vietā, lai motivētu un uzturētu iniciatīvu, tiek meklēti šķēršļi. To dara vesela ierēdņu armija, bet, ja meklē, kā aizliegt, tas taču attīstībai nekalpo un pati armija būs pagalam. Rakstniekam, aktierim un režisoram Vasilijam Šukšinam pieder atziņa: «Бойся людей облеченных маленькой властью!» Diemžēl nākas piekrist šai atziņai.

- Varbūt ko būtisku nepajautāju?

- Pajautā, vai taisos iet pensijā.

- Pensijā?

- Intereses pēc paskatījos, kad man būs pienācis pensijas vecums, un izrādās - decembrī varu iet pensijā. Bet esmu vēl uz četriem gadiem uzņēmies vadīt kursu. Es pensijas vecumu nespēju attiecināt uz sevi. Šis fakts nesasējās ar citiem faktiem, kur veidoju perspektīvas. Dabūt interesantus režisorus, uztaisīt labas izrādes. Tas pats Purva bridējs - tas arī ir garš ceļš. Uz mūziklu Pūt, vējiņi! gāju piecus sešus gadus, līdz tas nonāca uz skatuves. Purva bridēja idejai jau pāris gadu ir, vēl pāris līdz nošu materiālam. Dod Dievs cilvēkiem, kas savesti kopā, ka viņiem ir motivācija šo darbu novest līdz galam. Neesmu samierinājies ar faktu, ka sasniedzis tādu briedumu, lai tikai barotu baložus. Tas ir paradokss - skaitlis ir, apziņas nav. Reizēm ir dusmas uz sevi - kāpēc man to visu vajag, kāpēc esmu ļāvis sevi pierunāt darīt darbus, par kuriem vēl mani per, jo atgriezties teātrī mani pierunāja. Man taču bija darbs ar daudz lielākiem iemākumiem nekā tagad teātrī.

- Atbilde ir?

- Pakrūtē kaut kas kutina. Ir ziņkāre. Piemēram, kā būtu, ja šo gabalu iestudētu tas režisors! Kas ir aiz apvāršņa? Kur tas beidzas? Kur beidzas Visums? Tā ir ziņkāre. Adrenalīns un azarts. Katru jaunu sezonu gaidu ar trīsām. Ziņkāre ir egoistiska, bet man ir arī atbildība un pienākums pret citiem.



Komentāri [5]
#
Protams 7.marts 2017 11:34 atbildēt
ka Klaipēdas kurss bija Liepājas veiksmes stāsts. Lai izdodas nākošajam jaunajam kursam ārpus Rīgas. Pie viena lai sagatavo arī kādu jaunu kritiķi bez rutīnas un viena piegriezuma veidotu. Svaigumu un citādību kritikā! Kāpēc par to nerunā?
 
#
jautājums 7.marts 2017 10:01 atbildēt
Turās! Latvijas teātris bez Liepājas teātra nav teātris vispār. Pēc definīcijas!
Prieks lasīt Laukšteina viedokli- kārtīga kurzemnieka iespītība.
Es gan drusku no teātra esmu nomucis , jo man tā Rīgas rutīna tā kā drusku piegriezusies...
Bet Liepājas teātris man vienmēr ir bijis īpašs. No bērnības. Būs jāpaskatās vairāk pēc iespējām apmeklēt.
Žēl, ka Viesturs Kairišs Liepājā neko neiestudē. Jo viņam nu rutīnas nav- vienmēr izdodas mani pārsteigt. Katru viņa darbu Latvijā gaidu ar patiesu nepacietību - kā bērns Ziemassvētkus...
 
#
Dotošny 7.marts 2017 6:11 atbildēt
Rutīnai kāds uzvārds?
 
#
jānis 6.marts 2017 20:55 atbildēt
interesanta intervija
 
#
.adel 6.marts 2017 20:12 atbildēt
ne vienmer jauns aktieris ir labs.. bet rutīna.. paši vainigi..trūkst radošuma.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers