«Mani gandarī tas, ko visa komanda ir radījusi. Skaudru, bet skaistu stāstu,» saka komponists Ēriks Ešenvalds. Pēc turpat desmit gadu pārtraukuma viņš atgriežas operas žanrā – 19. maijā mūsu Baltajā namā notiks Ērika Ešenvalda otrās operas Iemūrētie pasaules pirmizrāde.
Opera Iemūrētie vēsta par bibliotēkas celšanu un upuri, bez kura nav iespējams radīt neko patiesi lielu. Eiropā pazīstamas senas leģendas par cilvēkiem, kas dzīvi iemūrēti dažādu celtņu pamatos vai sienās, lai jaunās ēkas iegūtu dvēseli. Šī opera ir mūslaiku leģenda. Jauniestudējuma Iemūrētie radošā komanda - diriģents Māris Sirmais, režisore Laura GrozaĶibere, scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, video mākslinieks 8, kustību režisore Liene Grava un gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs. Galvenajās lomās Inga ŠļubovskaKancēviča, Elīna Šimkus, Laura Grecka, Ieva Parša, Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs, Jānis Apeinis un Rihards Millers. «Iestudējums ir milzīgs komandas darbs. Kopā ar operas Iemūrētie libreta autori Inesi Zanderi radījām partitūru, bet to atvērusi un izlasījusi ir visa radošā komanda. Un mani gandarī tas, kā viņi to izlasījuši.»
Leģendu kolekcionāri
Operas pamatā Ineses Zanderes dzejā rakstītais oriģināllibrets, kas ieguva 2. vietu Latvijas Nacionālās operas rīkotajā libretu konkursā 2008. gadā. Ēriks Ešenvalds atzīst, ka zinājis par konkursu, bet nav zinājis, ar ko sadarboties. Reiz diriģents Māris Sirmais ieminējies, ka viņam vajadzētu aprunāties ar Inesi Zanderi. Komponists atceras, ka «viss kaut kā loģiski saslēdzās» - Zandere bija pētījusi «leģendas par iemūrēšanu daudzviet Eiropā», komponists jau bija sarakstījis skaņdarbu Leģenda par iemūrēto sievu - desmit minūšu garais opuss ir balstīts albāņu leģendā par meiteni Rozafu, kas upurēta, lai Škodras cietokšņa mūri būtu stipri.
Laikā, kad opera izsludinājusi oriģināllibretu konkursu, Latvijā vēl nebija iestājusies ekonomiskā krīze un šķitis, ka naudas ir pietiekami, ka Baltajā namā pavisam drīz arī notiks visu trīs godalgoto pieteikumu - operas Valentīna, Iemūrētie un Mihails un Mihails spēlē šahu - pirmizrādes, taču realitātē idejas apstājās pie finansiālās varēšanas barjeras. Dievs tomēr visu salicis īstajās vietās, un droši varot teikt, ka viss noticis tā, kā tam jānotiek - 2008. gadā, kad ideja par šo operu iecerēta, tika likts pamatakmens Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ēkai, pats viņš bija valsts akadēmiskā kora Latvija dziedātājs un tikai sāka komponista karjeru, vēl nebija zināms, ka Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. gadā, un viņš pat nesapņoja, ka kļūs par pirmo latviešu komponistu, kurš divus gadus varēs strādāt Kembridžas universitātes Trīsvienības koledžā - saņems universitātes stipendiju kā daudzsološs mākslinieks, varēs gan komponēt, gan mācīt arī studentus. «Pirms astoņiem gadiem es biju jauns komponists, tagad man nekas nav jāpierāda, neviens nav jāpārliecina,» nosaka komponists. Viņš atceras, ka bijusi arī «raustīšanās» no operas puses - viendien gribējuši to iestudēt ātrāk, nākamajā dienā plāni mainījās. «Teicu - sakiet, kad reāli sāksies process, jo es nekomponēšu, nezinot, kad būs pirmizrāde. Ja rakstīšu ātrāk, vienalga man būs pie tās jāatgriežas pirms iestudēšanas procesa un, visticamāk, gribēšu kaut ko mainīt.»
Turklāt komponists izdarījis arī būtiskus secinājumus pēc savas pirmās operas Augļu koks ir Jāzeps, kas saņēma Lielo mūzikas balvu - tika atzīta par 2007. gada labāko uzvedumu. «Operas Augļu koks ir Jāzeps veidošanā bija iesaistīti daudzi mākslinieki, kas nebija saistīti ar operu. Turklāt mūs ielaida Jaunajā zālē, kur ir tikai 300 vietu, un tas nozīmē, ka izrāde nevar būt rentabla. Nospēlējām vien kādas desmit izrādes, jo viss maksā tik dārgi, turklāt bija grūti saskaņot radošos kalendārus... Nē, otro reizi es to negribēju,» atzīst komponists. Arī ideju par operas Iemūrētie izrādīšanu Nacionālās bibliotēkas ātrijā viņš noraidījis, jo šajā variantā jau iekodēti «tik daudz praktisku elementu un nosacījumu, kas traucē mākslai».
Komponists atzīst, ka pērn, kad atzīmēts dzejnieka Raiņa gads, vienubrīd viņš jau bija «pārēdies mākslas darbus, kuros bija rainisma alegoriju pārprodukcija. Var jau domāt nez kādās dimensijās, bet cilvēks taču nevar eksistēt tikai filozofiskās dimensijās, ir taču reālā dzīve. Man ir milzīgs gandarījums par to, ka Iemūrētajos es redzu reālus cilvēkus, kas varu būt es, mans draugs vai kaimiņš, respektīvi - ikviens ar tiem var zināmā mērā identificēties. Arī librets ir mūsdienīgs, tajā nav kā klasiskās operās, kur tekstu «ak, es mirstu» var dziedāt piecas minūtes, Zanderes teksti iet uz priekšu. Tas, ko mēs esam radījuši, nav klasiska opera, tā drīzāk ir teātra izrāde, kurā aktieri ir profesionāli dziedātāji. Šis darbs rakstīts un iestudēts šajā laikā un šodien dzīvojošam skatītājam».
Baudīt virsotnes
«Pasūtinājumu ir daudz, bet es arī daudz atsaku. Ja neredzu, ka darba pasūtinātājs ir labs kolektīvs, tad - kam man tērēt enerģiju, tā ir mana godīgā atbilde un arī attieksme,» atzīst Ēriks Ešenvalds. Milzīgas pārmaiņas viņa radošajā biogrāfijā sākās līdz ar stipendiāta statusu Kembridžas universitātes Trīsvienības koledžā. Pirms došanās uz Angliju, viņš strādāja korī Latvija, tur bija arī viņa stabilie finansiālie ienākumi, jo tolaik no komponēšanas regulāru un paredzamu ienākumu nebija. «Tagad man ir pasūtinājumi diviem gadiem uz priekšu, to kļūst vairāk, turklāt - apjomīgāki, bet tad, kad devos uz Kembridžu, man bija bail par to, kas būs pēc studijām. Tas bija lēciens, nezinot, kur es atduršos. Bailes bija, bet bija arī sajūta, ka šis ir pareizais ceļš. Es teiktu - bailes ir līdzvērtīgas jautājumam, un tieši radošajā procesā jautājums ir milzīgs dzinējspēks,» uzskata Ēriks Ešenvalds. Liela nozīme bijusi pasaulslavenajam diriģentam Stīvenam Leitonam, kurš Ešenvaldam noorganizējis tikšanās ar vairākiem producentiem. «Pēc tam man bija vairāki pasūtinājumi lieliem skaņdarbiem nozīmīgos festivālos, un tas nostrādāja kā reklāma - mani vairāk sadzirdēja, un tā viss aizgāja...» atzīst komponists.
Lai gan radošais grafiks ir ļoti blīvs, viņš ir arī docētājs Latvijas Mūzikas akadēmijā. Iespējams, nākamgad tieši pie viņa studēt brauks divi komponisti no ASV, līdzīga vēlme ir arī kādam studentam no Brazīlijas. «Man patīk būt starp studentiem, redzēt un saprast, ko jaunā paaudze domā, ko tā sagaida no nākotnes? Pat tad, kad man būs 80 gadi, es gribētu saikni ar studentiem, jo viņi mani ceļ, notur možumā, uzdod jautājumus un tādējādi liek neiesūnot,» neslēpj komponists.
Tomēr viņš reizēm atsaka uzaicinājumus doties uz savu darbu atskaņojumiem. «Mani baida, ka šobrīd mani arvien vairāk tracina neizdarības, aizkulišu ambīcijas, pavirši izpildījumi. Mani baida tas, ka vienā brīdī varu kārtīgi sadusmoties un eksplodēt. Manu mūziku izpildījuši pasaulē labākie kori - valsts akadēmiskais koris Latvija un Radio koris, un jauniešu koris Kamēr..., un tas, protams, samaitā komponistu. Esmu komponējis un baidījies, vai dziedātāji spēs to pacelt... Esmu izlutināts ar atskaņojumiem - lai vai ko esmu rakstījis, mūsu kori to izpildījuši lieliski, bieži vien citviet pasaulē tā nav.»
Un vēl - katru nedēļu viņa epastā ir pa vēstulei ar jautājumiem, jo daudzviet studenti pasaulē par viņu raksta maģistra vai doktora darbu. «Arī uz Iemūrēto pirmizrādi ieradīsies students, kas par mani raksta doktora darbu. Daudziem es aizsūtu norādes, kur var atrast informāciju par viņu vaicāto, ko esmu jau izstāstījis citiem. Es jau neesmu bezizmēra, cik esmu sakomponējis, tik arī ir.»
Laiks ģimenei jāieplāno
«Pirms dažām dienām, kad aizbraucu mājās pēc mēģinājuma, bērni jau gulēja. No rīta viņi ceļas pēc sešiem, lai laikus tiktu uz skolu, bet tad es vēl guļu. Teicu sievai, ka savus bērnus jau divas dienas neesmu redzējis, vien jaunāko, kas mani no rītiem parasti modina,» smaidot saka četru bērnu tētis. Operā Iemūrētie skartā ziedošanās tēma, lielā mērā ir viņam personiski pazīstams stāsts. «Man tā bijis. Ja man pietrūkst laika komponēšanai, es to zogu no ģimenes,» atzīst Ēriks Ešenvalds. Ģimenes galva tomēr mēģinot atrast iespējas, lai būtu iespēja būt visiem kopā. Skolēnu brīvdienu laikā ģimene pilnā sastāvā devusies uz Singapūru, kur notika viņa skaņdarba pirmatskaņojums. Aģents piedāvājis iespējas pastrādāt ar vairākiem vietējiem koriem, lai komponists varētu atpelnīt kuplās ģimenes aviobiļetes. Vasarā pat plānotājā paredzējis sev desmit brīvas dienas, kad Ešenvaldi ar mašīnu dosies ceļojumā pa Somiju.
Komponists atceras, ka pirms viņa studijām Kembridžā ģimenē tika apspriesta arī iespēja visiem pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā. «Varējām nosolīties - pēc diviem gadiem noteikti brauksim atpakaļ, bet bija bail, ka pa diviem gadiem domas varētu mainīties un mēs paliktu tur. Pieļauju, bērni būtu ļoti viegli un ātri kļuvuši par kosmopolītiem urbānistiem, viņiem patiktu lielpilsētas dzīve, bet - viņi izaugtu un aizietu, viens bērns mācītos, teiksim, Ņujorkā, otrs - Austrālijā, jo visas durvis jau būtu vaļā. Protams, forši ir pasauli redzēt un izgaršot, bet visforšāk ir mājās. Sajūta, ka esi savā zemē, ka apkārt ir tava tauta un tava valoda - tas sniedz dzīves piepildījumu. Tas ir nenovērtējumi, to nevar konvertēt materiālās lietās.»
Ēriks EŠENVALDS
• Komponists
• Dzimis 1977. gada 26. janvārī Priekulē
• Precējies - sieva Inese, bērni Emīlija Emija (16) Elizabete Beta (13) Mārtiņš Mārcis (10), Tomass Toms (1,5)
• Absolvējis Liepājas l. vidusskolu (1995), Priekules mūzikas skolu (klavieru klasi, 1991)
• Studējis Latvijas Baptistu draudžu savienības Teoloģijas seminārā (1995-1997) un kompozīciju J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (pie Selgas Mences, 1997-2004)
• Lielās mūzikas balvas laureāts (2005., 2007., 2015)
• Strādājis par mūzikas skolotāju Rīgas 31. vidusskolā (1998-2002), Valsts akadēmiskā kora Latvija mākslinieks (2002-2011). Šobrīd - pieaicinātais docētājs Latvijas Mūzikas akadēmijā
• Rīgas baptistu Vīlandes draudzes mūzikas daļas vadītājs (kopš 1999.)
• Kembridžas universitātes Trīsvienības koledžas mākslinieks - rezidencē (2011-2013)
• Viņa mūziku šobrīd atskaņo gan profesionālie, gan amatieru kolektīvi Eiropā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Japānā u.c.
• Komponējis mūziku filmai Es esmu šeit (2016)
