«Dziesmu svētku laikā man būs īpaši jāpapūlas, lai noķertu to īpašo izjūtu, ko sniedz šis laiks. Protams, prieks par saviem bērniem, kuri piedalīsies dziesmu svētkos, bet zinu, ka es šajā laikā lielākoties būšu vienkārši šoferis. Tas ir skaidrs – tajā nedēļā es neko nekomponēšu,» saka komponists Ēriks Ešenvalds.
No četriem bērniem, kas aug Ešenvaldu ģimenē, trīs – Emīlija Emija (15), Elizabete Beta (12) un Mārtiņš Mārcis (9) – piedalīsies XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, un cerams, kādreiz šo stafeti pārņems arī sešus mēnešus vecais Tomass Toms. Noslēguma koncertā, kas notiks 12. jūlijā, Ērika Ešenvalda speciāli šiem svētkiem komponēto skaņdarbu Šķind zemīte, rīb zemīte! dziedās 12 500 bērnu un jauniešu, arī viņa bērni. Svētki sāksies jau šajā svētdienā ar garīgās mūzikas koncertu Lūgšana Latvijai, Pētera baznīcā skanēs Latvijā dzīvojošo tautu garīgās dziesmas, kuras speciāli šim koncertam aranžējuši latviešu komponisti.
– Skolu jaunatnes dziesmu svētkos garīgās mūzikas koncerts notiks pirmo reizi. Šis pasākums raisa tiešas asociācijas ar pieaugušo jeb Vispārējo dziesmu svētku tradīciju. Jūs kopā ar diriģentu Māri Sirmo esat šā koncerta mākslinieciskie vadītāji. Cik loģiski iederīgs ir šāds koncerts bērnu un jauniešu svētkos?
– Dziesmu svētku nedēļa ir spraiga un notikumiem bagāta, jo mēģinājumu, koncertu un dažādu pasākumu ir ļoti daudz. Manuprāt, šāds koncerts pirms lielā starta nedēļu ilgam maratonam ir ļoti nepieciešams, tas iedod mieru, tādu uztakti dziesmu svētkiem.
Kad pērnā gada nogalē kopā ar Māri Sirmo sākām strādāt pie koncepcijas, es biju pieticīgs, jo domāju, ka nepietiks laika, lai komponisti sarakstītu jaundarbus, tāpēc es ieteicu ņemt no zelta repertuāra, bet Māris Sirmais bija pārliecināts, ka komponisti tomēr jāuzrunā, lai viņi radītu ko jaunu. Lielākoties tās ir Latvijā mītošo tautu – latviešu, igauņu, lietuviešu, ukraiņu, čigānu, poļu, krievu, latgaliešu, ebreju, lībiešu – garīgo dziesmu apdares, bet ir arī oriģinālkompozīcijas, tās sarakstījuši Rihards Zaļupe, Rihards Dubra un Raimonds Pauls.
Manuprāt, šis koncerts būs skaista pērle. Ļoti spilgts, absolūti negaudulīgs, ne lēts prieks. Zinu, ka Amerikā jauniešiem patīk izpildīt slavas pielūgsmes dziesmas tādā primitīvā stilā – vienkāršu meldiņu, 15 reižu arvien skaļāk un skaļāk atkārtojot piedziedājumu, es to saucu par lētu prieku. Neko tamlīdzīgu nevar teikt par šo koncertu. Jebkura no šīm dziesmām ir tāda, kas var palikt koru repertuārā, un tas ir svarīgi – radīt paliekošas vērtības, ne viendienītes.
– Šajos apstākļos izskatās, ka šis ir ne tikai mākslinieciski, bet arī sabiedriski svarīgs koncerts.
– Ļoti svarīgs. To arī parāda koncerta nosaukums, ko izdomāja Māris Sirmais, proti, Latvijā mītošās tautas nevis katra atsevišķi, bet visas kopā iet pa nākotnes Latvijas taku, iepriekš visi vienojoties lūgšanā par kopīgu valsti.
Kad veidoju savu Ziemeļblāzmas simfoniju, es meklēju ziemeļu tautu stāstus par ziemeļblāzmu. Devos ekspedīcijās, biju Aļaskā, Islandē, Grenlandē, bet, protams, nevaru izbraukt pa visu polāro loku, uzklausīt ņencu, čukču, jakutu stāstus. Izrādās, Latvijā ir pat jakutu biedrība, viņi man izstāstīja jakutu leģendu par ziemeļblāzmu. Līdzīgi notika ar šā koncerta repertuāru. Dažas dziesmas atrada paši komponisti, dažas mums piedāvāja kopienu pārstāvji. Koncerts vienlaikus ir kā reveranss tām tautām, kas dzīvo Latvijā. Svarīgi, ka koncertā blakus simfoniskajam orķestrim, kas arī ir divu skolu kolektīvu apvienojums, piedalās arī tautas mūzikas instrumentu ansambļi, skanēs kokles, akordeoni, zvani, balalaikas, ģitāras...
– Koncertā šoreiz piedalās kolektīvi, kas šajos svētkos allaž paliek aiz borta, proti, mūzikas skolu kori un orķestri.
– Mūzikas skolu kolektīvi patiešām ir varoši un spēcīgi, bērni ir gatavi darīt visu, galvenais, lai pieaugušie zinātu, ko no viņiem prasīt. Gatavojoties šim koncertam, apbraukājām arī Latvijas novadus, bijām Lielvārdē, Kuldīgā, Ventspilī un Liepājā, klausījāmies šajā koncertā iesaistīto koru sagatavotību, un jāatzīst – bērnu entuziasms ir apbrīnojams.
Tā kā daudz esmu arī piedalījies dažādās žūrijās, esmu redzējis arī kolektīvus, kuros problēma slēpjas vadītājos, proti, viņu izglītotībā, elastīgumā, vēlmē apgūt arvien ko jaunu. Skumji noskatīties uz tiem kolektīviem, kuros redzi – bērniem acis mirdz, bet diriģents nevelk. Bērni var visu, viņiem tikai vajag dot iespējas izpausties.
– Pats esat studējis Teoloģiskajā seminārā, kā jūs uzskatāt – bērni, kas piedalīsies šajā koncertā un, protams, ne tikai viņi, saprot šā koncerta repertuāra garīgo pusi, vai arī viņi to uztver kā muzikālu materiālu?
– Esmu pārliecināts – saprot. Ļoti daudzi bērni, kas nodarbojas ar mūziku, apmeklē arī svētdienas skolas, arī mani bērni. Daudzi bērni piedalās vasaras kristīgajās nometnēs, arī mūzikas skolas vasarās rīko nometnes. Un kur tad notiek koncerti? Baznīcās. Manā dzimtajā Priekulē jūlija beigās būs laivu brauciens, kurā piedalīsies tēvi un dēli, un pirms diviem gadiem es arī braucu ar savu Mārci. Tās bija skaistas trīs dienas pa Bārtas upi, ar nakšņošanu teltīs. Arī mācītājs bija līdzi. Gudri ir vecāki, kas spēj pamanīt tās labās lietas, un nav jau jāpārspīlē, jākļūst par fanātiķiem, bet ir labi zināt, cik liels ir kristietības pienesums tautu kultūrās, cik bagātīgs, cik svētīgs, cik labu darīt aicinošs...
– Kā jūs savus bērnus aizvedāt uz svētdienas skolu?
– Mēs ar sievu esam baznīcā gājēji. Tā kā bērnam ir grūti nosēdēt dievkalpojumu, draudze piedāvāja tā laikā bērnus laist svētdienas skolā, tur viņi dara visu ko – sākot ar rokdarbiem līdz aktivitātēm brīvā dabā.
Mūsu izglītības sistēma piedāvā bērnam apgūt ētiku vai kristīgo mācību, un labu darīt māca abas, bet kristīgajā mācībā ir viens bonuss vairāk – vārdiem neizskaidrojamais un ar vārdiem nesasniedzamais, un tā ir ticība, kad vari skatīties arī vertikālajā horizontā. Un domāt par dzīves virsuzdevumu. Un tāds ir kopsolī ar Dievu. Saprotu, ka tas ir kas ļoti mazs, kas kristietību šķir no ētiski labajiem darbiem, un tā ir ticība. Man šķiet, ka Dievs ir, un es savu dzīvi esmu ielicis viņa rokās. Pirms sēžos komponēt, es pielūdzu Dievu, lai viņš svētī manu ikdienas darbu. Bībelē par to Jēzus runāja – kaut tev būtu ticība kā sinepju graudiņš, tad varētu kalnus pārcelt.
– Kā bērnam var paskaidrot, kas ir ticība?
– Bērnam nekas nav jāpaskaidro, bērni vēro vecākus un no tā daudz ko iemācās, arī pēta un vēro sevi, var teikt – pašesamību. Mans jaunākais dēls Tomass, par kuru šķiet – bēbis, kas tikai ēd un guļ, reiz sāka pētīt savu roku – vērot, čamdīt no visām pusēm. Izziņa ir bērnā jau kopš dzimšanas. Bērns tikai grib izzināt, cita lieta – kādā ģimenē viņš piedzimst, kādi apstākļi tajā ir, kādas iespējas viņam tiek dotas izzināt. Līdzīgi kā ar pedagogiem skolās – ir gadījumi, kad pedagogi netur līdzi bērnu varēšanai, un nereti arī to var teikt par vecākiem. Bērni ir gatavi augt jau no dzimšanas, jautājums ir par vecākiem – cik viņi spēj dot. Cik daudz vecāku ir reģistrējušies vietējā bibliotēkā un mājās lasa grāmatas, vai paši dejo vai dzied kādā kolektīvā, vispār – vai pašiem ir kāds hobijs? Bērni skatās uz vecākiem – cik viņi ir aktīvi un nedara darbus pa roku galam, cik mudina bērnus darīt vairāk nekā pašu nepieciešamāko, cik paši sēž pie datora...
Vecākiem ir jādara pašiem, tad bērns arī darīs. Nevar teikt, ka ir jāsporto, ir pašam jādara, lai gan zinu – ir daudz vieglāk bērnu aizvest un nolikt sporta pulciņā un tikmēr izskatīt epastus. Bet es redzu, ka mans dēls būtu vairāk ieinteresēts sportā, ja arī es sportotu, ja mēs kaut vai reizi nedēļā ietu kopā uz baseinu vai brauktu ar riteņiem. Šodien ir tā – noslogojam savus bērnus ar visādiem pulciņiem, sarunājam auklīti, kas bērnu izvadā, tad vakarā ģimene satiekas, paēd vakariņas un dodas gulēt, bet no rīta viss sākas no jauna. Un tad ir tie brīži, par kuriem runā filma Modris vai Mammu, es tevi mīlu – viss it kā notiek, bet savstarpējās saiknes nav.
– Kā jūs atradāt baznīcu vai baznīca atrada jūs?
– Mēs abi ar sievu esam absolūti padomju laika bērni, mana mamma – skolotāja, tēvs – ātrās palīdzības šoferis, Inesei mamma – konditore un maizes cepēja, tētis – sanitārtehniķis. Kad sākās atmoda, baznīcas kļuva atvērtākas, svētdienas skolas kļuva populāras, un manā dzimtajā Priekulē ir gan baptistu, gan luterāņu baznīca. Mani uz svētdienas skolu uzaicināja mans klasesbiedrs, un sakritības dēļ tā bija baptistu baznīca, lai gan tikpat labi es varēju nokļūt luterāņu baznīcas svētdienas skolā. Un tas sakrita ar to vecumu, kad es, līdzīgi kā mans jaunākais dēls pētīja savu roku, sāku vairāk domāt par dzīvi... Atceros, man bija kādi 14 gadi, ome ieminējās, ka nākot vasara, man vajadzētu kādu darbu pameklēt. Toreiz prātoju: «Kā tad tā? Visas vasaras esmu dzīvojies pie viņas, palīdzējis dažādos darbos, un nu viņa man saka, ka jāmeklē algots darbs, tas nozīmē – man jākļūst pieaugušam un patstāvīgam.» Tas bija vecums, kad asāk izjutu to, ka vecāki bija šķīrušies, un, protams, gribējās tēti blakus ikdienā, un tieši tajā brīdī es nokļuvu baznīcā un tur atradu mieru sevī, un atklāju lūgšanas.
– Mūsdienu materiālajā pasaulē daudziem nav laika pat bērniem, tuviem cilvēkiem.
– Gribu iedrošināt – lūgt var jebkur, pat lidojot lidmašīnā, nevajag jau obligāti mesties uz ceļiem. Par lūgšanu ir sarakstītas daudzas grāmatas, var jau studēt to visu mūžu un dabūt doktora grādu par lūgšanas teorētisko izpēti, bet patiesībā viss ir vienkārši – kad sakrājas, kad vezums ir tik liels un nasta smaga, ir jāļaujas lūgšanai. Un nav jālūdz savtīgas lietas, teiksim, laba mašīna, šī ikdienas nepieciešamība vienkārši ir jānopelna ar darbu, lūgšana ir cilvēka saruna ar Dievu...
– Ko jums devuši divi gadi Teoloģijas seminārā?
– Stabilitāti un sakārtotību. Šī koncerta sakarā – ja par kaut ko jālūdz Dievs, tad par to, lai jaunais cilvēks atrod īsto dzīves aicinājumu. Ceļš līdz tam, kad atrodi savu aicinājumu, lielākoties ir mokošs. Jaunietim tas pārdomu ceļš – par ko es gribu kļūt, par ko man vajadzētu kļūt. Pēc skolas beigšanas es iestājos studēt psiholoģiju, bet pēc mēneša aizgāju, pēc tam divus gadus studēju Teoloģijas seminārā, bet arī sapratu, ka mācītājs nebūšu. Kāds man ieteica aiziet uz Mūzikas akadēmiju, parādīt savas baznīcas kora dziesmas. To arī gribu novēlēt visiem jauniešiem – kaut jūsu ceļš īstajā profesijā būtu vieglāks nekā man. Šodien sabiedrība daudzviet, arī izglītībā, aprobežojas ar minimumu, zelta medaļu dodam tam, kas izcili izdarījis nepieciešamo minimumu, bet ir taču jādara vairāk, un pat nekādi kalni nav jāgāž – ej uz bibliotēku, lasi grāmatas, brauc uz meistarklasēm.
– Cik liels pārbaudījums vecākiem ir tas, ka trīs bērni piedalās dziesmu svētkos?
– Dziesmu svētku laikā man būs īpaši jāpapūlas, lai noķertu to īpašo izjūtu, ko sniedz šis laiks. Tā nedēļa būs ārprāts! Protams, prieks par bērniem, kuri piedalīsies dziesmu svētkos, bet zinu, ka es šajā laikā būšu vienkārši šoferis, kursēšu maršrutā Salaspils–Rīga–Mežaparks. Beta spēlē saksofonu Mediņskolas orķestrī, Mārcis dzied skolas Rīdze zēnu korī, Emija dzied 2. ģimnāzijas meiteņu korī, viņiem visiem ir savi grafiki, un pa vidu tiem man jābūt klāt savas dziesmas mēģinājumā Mežaparkā. Visi seši kopā mēs noteikti būsim Mežaparkā – uz skatuves un skatītāju rindās.
