Šodien savu 70. dzimšanas dienu svinēs mākslas zinātniece Sarmīte Sīle, taču ne jau mājās sēdēs, bet dosies sabiedrībā – šīs dienas viņai aizrit mūzikas un mākslas festivāla Bildes zīmē.
Mazajā ģildē svētdien aizritēja kupli apmeklēts pasākums par godu Bilžu trīsdesmitās jubilejas grāmatas izdošanai, un galveno viesu godā bija arī mākslas zinātniece Sarmīte Sīle - tas nekas, ka viņai pēc pāris dienām pašai gaidāma jubileja. «Šādā pasākumā vienmēr ir patīkami satikt tos, kurus pazīsti ļoti ilgi - var pieiet klāt un parunāties, jo ikdienā mēs visi nenormāli skrienam, dzīves paātrinājums ir tāds, ka dažkārt šķiet - zemeslode ir sākusi griezties ātrāk. Bet tā jau ir: nupat bija Jāņi, tūlīt atkal būs Ziemassvētki, bet pēc tam atkal Līgo svētki. Man šodien vispār īpaša diena: mēdz teikt, ka cilvēkam pirms savas dzimšanas ir citādākas izjūtas, bet man parīt [saruna notika svētdien] paliek 70, tāpēc man šodien visu laiku ir tādas kā pirmsdzemdību sāpes. Bet es to tā arī uztveru: šī ir ieskaņa manai jubilejai, pats par sevi saprotams!» dzīvespriecīgi smaidīja šīs dienas jubilāre.
Arī apaļās jubilejas svinības mākslas zinātniecei aizritēs Bildēs. «Man dzimšanas dienā sanāks ļoti jauki: Bildēs ir folkkoncerts, Kaļķu vārtos uz skatuves kāps arī mans dēls Silvestrs, kuram 25. novembrī paliek 50. Savukārt ar māsu, kurai tieši otrdien būs vārdadiena - Dagnijas -, un vedeklu, kā arī mazo mazmeitiņu - mazo, jo man vienam mazdēlam ap 30, bet otram - 23, bet mazmeitiņai tikai piektais gadiņš -, mēs četras dāmas, skatoties uz mūsu kopējo mīlulīti, manu dēliņu, ar kokteiļa glāzēm rokās, iespējams, ka pirmajās rindās šādā veidā nosvinēsim manu dzimšanas dienu,» jokoja Sarmīte Sīle.
No sava gadu skaita viņa nebaidās. «Tiesa, sajūta ir ļoti jocīga. Atceros, ka tad, kad man bija 30, bija jālec Daugavā, jo tik veci jau nedzīvo, 40 - tas ir ārprāts, tad turpmākos desmit gadus es gatavojos piecdesmitniekam, bet tie turpmākie divdesmit ir pagājuši kā viens mirklis. Kad tā atskatos, tad agrā jaunībā šķita - 70, tas taču ir vispār kaut kas nereāls! Bet šobrīd es jūtos ļoti labi, man vēl gribas skriet un diet, iet un darīt! Viss slēpjas galvā, ko uzskati par prioritāti, kas tavā izpratnē veido laimes izjūtu,» tā zinātniece. Skaidrs, ka visiem laimes izjūtu veido ģimene un bērni, vai ne? «Es varētu samelot, bet diez vai vajadzētu: man laimes izjūtu dod iespēja darīt to, kas man ir tuvs un ļoti patīk,» tieša ir Sarmīte Sīle. «Piemēram, šobrīd es veidoju izstādi savai jaunības dienu labai draudzenei Baibai Puzinai, kostīmu māksliniecei, kurai 70 apritētu pagājušajā gadā. Man laimes izjūtu rada iespēja darboties. Arī staigāt gar jūru - Rīga taču [no jūras] ir divu soļu attālumā. Ņujorkas iedzīvotāji ne par ko tādu pat sapņot nevar - 30 minūšu laikā nokļūt līdz jūras skaistumam! Starp citu, laimes izjūtu izbaudīju burtiski dažus mirkļus atpakaļ: mēs, ģimene, savācāmies kopā, bija pieci dažāda vecuma pāri - es gan viena, un mans dēls Silvestrs šajā ģimenes lokā īsti un profesionāli sarīkoja koncertu. Es sēdēju un it kā no malas tajā visā raudzījos un sapratu, ka esmu ļoti bagāta un laimīga. Jo ir turpinājums. Tas gan tā mazliet banāli skan, bet tajā brīdī man tas likās ļoti svarīgi.».
