«Esmu mazliet apslimusi, līdz ar to lielas ballītes nebūs. Svinēšu kopā ar vīru, dēlu, vedeklu un mazdēliņu, bet ar meitu un mazmeitām sazināšos skaipā,» saka Anita Garanča. Šodien leģendārajai vokālajai pedagoģei dzimšanas diena, ko viņa pati dēvē par «ne šis, ne tas, tāds dekoratīvs skaitlis – 66».
«Manam vīram ir īpašs sveikšanas rituāls, mīļš un skaists, bet to, protams, es jums neatklāšu. Varu pateikt vien to, ka viņš to dara jau gadiem ilgi,» smaidot nosaka Anita Garanča. Parasti viņas jubilejas tiekot svinētas plaši, ciemiņu ir daudz, bet šogad būs daudz klusāk – ciemos atnāks vien dēls ar ģimeni, tomēr, kā allaž, viņa centīsies sarūpēt ko garšīgu svētku galdam. Pedagoģes meita, pasaulslavenā operdziedātāja Elīna Garanča šobrīd atrodas ASV un vakar dziedāja Metropolitēna operā Ņujorkā Žorža Bizē operas Karmena iestudējumā.
Pirms kāda laika ģimene pārdeva dzīvokli Rīgas centrā, pārcēlās dzīvot privātmājā pilsētas nomalē. Jaunībā, protams, svarīgi bijis dzīvot vietā, no kurienes visur var ātri aizskriet ar kājām, bet tagad, kad vairs nav jāsteidzas, gribas vairāk svaiga gaisa, dabu un klusāku vidi. «Ikdiena man nav pārāk viegla, cīnos ar slimību. Kad vien varu, pastrādāju ar saviem audzēkņiem, kas brauc pie manis,» atzīst Anita Garanča. Lai degunam neļautu nokārties zemāk par horizonta līniju, pedagoģei esot vairāki paņēmieni. Visvienkāršākais esot raudzīšanās pa logu, dabas vērošana, jo dabā viss rosās un kustas pat visbargākajā salā, kad šķietami dzīvības nav un nevar būt. «Katru pārdienu piesienam svaigu speķi zīlītēm, un tās ir tik pateicīgas. Un ar katru dienu priecājos par to, ka kļūst gaišāks, ka pavisam drīz būs pavasaris. Rudenī dārzā sastādīju ļoti daudz tulpju, narcišu un krokusa sīpolus un teicu, ka redzēšu tos uzziedam, un ar tādu domu es arī dzīvoju,» saka Anita Garanča. Nu viņa gaidot, kad nokusīs sniegs, kad varēšot sākt rosīties dārzā. «Man ļoti patīk zemes darbi, un šī patikšana laikam jau rodas ar gadiem. Lai gan es esmu īsta lauku meitene, un laikam jau bērnība atgriežas vecumā. Protams, ka radoši intensīvajā dzīves periodā par šādiem darbiem nedomā, bet, kā mēdz teikt, attīstība notiek pa spirāli, bet var jau būt, ka to var saukt par pensionāru sindromu,» dzirkstoši smejot, saka Anita Garanča.
Kad pedagoģe jūtas labāk, netiek laistas garām arī pirmizrādes Operā un Nacionālajā teātrī. «Raiņa sapņus gan neredzēju, toties noskatījos operu Valentīna,» atklāj Anita Garanča. Pēdējā laikā arī meita Elīna itin bieži bijusi Latvijā, pēdējo reizi visa lielā ģimene kopā bijusi Ziemassvētkos. «Visi trīs mazbērni – Katrīna Luīza (3 gadi), Kristīne Sofija (1) un mazdēliņš Ernests (1,4) – man kā dzīvības eliksīrs. Vakar ar Katrīnu runājāmies skaipā, nosaucu viņu par mazo mīļo, bet viņa protestēja, ka vairs neesot nekāda mazā,» smejot stāsta Anita Garanča. Ar vecāko mazmeitu viņa sarunājas latviski un, lai gan bērns reizēm atbildot angliski, vecmāmiņa ir pārliecināta, ka meitenes latvietību nepazaudēs, «jo Elīna ar meitām runā tikai latviski. Mazbērni uztur manu dzīvotgribu, viņi ir milzīgs stimuls dzīvot».
