Anita Garanča (10.02.1949.–23.07.2015.) bija izcila personība, kura vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā vistiešākā veidā ietekmēja gan topošo dramatisko teātru aktieru vokālo prasmi, gan viņu muzikālo izpratni kopumā.
Dramatiskajā teātrī Anita Garanča sāka strādāt 1983. gada sākumā, kad Valdis Lūriņš uzaicināja viņu strādāt savā režijas diplomdarba Gunāra Priedes lugas Filiāle iestudējumā. Tas tapa ļoti sarežģīti un galarezultātā tika atzīts par neveiksmi, bet Anitu Garanču, pazīstamu kamerkora Ave sol solisti, teātrī ievēroja, novērtēja un iesaistīja režisora Edmunda Freiberga komandā, veidojot Imanta Kalniņa mūziklu Princis un ubaga zēns, kura prologā dziesmiņu par princesīti dziedāja arī sešus gadus vecā meita Elīna.
Drīz vien Anita Garanča, Edmunda Freiberga aicināta, uzsāka vokālā pedagoga darbu Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas aktiermeistarības katedrā. Viņas pirmie topošie aktieri bija tā dēvētais Valmieras teātra kurss: Leonarda Kļaviņa, Ilze Pukinska, Alvis Hermanis, Ģirts Ķesteris un citi. Leonarda KļaviņaĶestere ar kordiriģenti Anitu Garanču bija satikusies jau iepriekš vidusskolas laikā, kad dziedāja toreizējā Rīgas pilsētas Kirova rajona jauniešu korī, kas vēlāk pārtapa par kori Zvani, un kuru viņa vadīja kopā ar dzīvesbiedru Jāni Garanču. Anita Garanča bija arī pazīstama kamerdziedātāja, kuru diezgan bieži rādīja arī televīzijas raidījumos.
«Viņa fascinēja kā māksliniece! Padomju gados ieraugot viņu televīzijā, klausoties viņas samtaino tembru, daudziem radās vēlme arī nokļūt uz skatuves. Anitai bija brīnumaina balss, māksliniecisks starojums un spēja savus studentus iedvesmot tādiem darbiem, kas pašiem šķita neiespējami. «Tu taču to vari!» – teica Anita Garanča. Ja jau viņa tik droši to apgalvo, tad sapratu, ka varu gan!» – atceras Leonarda KļaviņaĶestere.
Viens no viņas skolniekiem, Nacionālā teātra aktieris Juris Hiršs stāsta, ka ar Anitu Garanču iepazinies jau sagatavošanas kursu laikā pirms iestāšanās aktieros. «Viņa pārsteidza ar savu prasīgumu un precīzām profesionālām norādēm, kas uzreiz izraisīja milzīgu cieņu un lielu uzticēšanos.» Pēc tam viņam radās iespēja ar savu skolotāju kopā muzicēt kora koncertos un pat piedalīties mūziklu dziedāšanas meistarklasē Bornholmā Dānijā. «Anita Garanča jau deviņdesmitajos gados mums mācīja to pašu, ko ļoti slaveni vokālie pedagogi citur pasaulē. Viņa ļoti labi zināja, kas šādam žanram ir nepieciešams, un ļoti labi sapratās ar pieredzes bagātiem žanra profesionāļiem,» – atzīst Juris Hiršs.
Režisore, Kultūras akadēmijas profesore Māra Ķimele studiju darbā sastapa Anitu vēl konservatorijas laikā. Viņa piemin jau kādreiz izskanējušo frāzi, ka «Anita var iemācīt dziedāt arī lāci! Anita Garanča vienmēr strādāja ar sirdi! Viņai bija ļoti liela māka un izcils talants dabūt maksimālo rezultātu. Studentu iekustināt, ierosināt tā, lai notic sev. Viņa vienmēr mācēja parādīt katra individuālās balss iespējas, atraisīt tās un attīstīt». Ivars Stonins, Uldis Anže, Daiga Gaismiņa, Rēzija Kalniņa, Ivars Auziņš un citi viņu kursabiedri ikdienā sastapās ar Anitas Garančas prasīgajiem vokālajiem un muzikālajiem uzdevumiem un tos pilnvērtīgi izmanto vēl šodien!
Kultūras akadēmijā Anita Garanča sāka strādāt 1993. gadā, kad tika iesaistīta apvienotā aktieru un režisoru kursa, kurā ar topošajiem aktieriem strādāja Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Edmunds Freibergs, Arnolds Liniņš, apmācībā. Mani, toreizējo akadēmijas prorektoru, Anitas Garančas personība valdzināja ar savu tiešumu, patiesumu, godīgumu, skaidru nostāju un spēju vienmēr un visdažādākajos veidos sasniegt nepieciešamo rezultātu. Vēl tagad atceros to nelielo auditoriju Ludzas ielas trešajā stāvā, kurā Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Regnārs Vaivars, Ģirts Rāviņš un, protams, Artūrs Skrastiņš ļoti enerģētiski, profesionāli dažādi, bet mākslinieciski spilgti dziedāja savus mūziklu fragmentus. Bija absolūti skaidrs, ka topošie dramatiskā teātra aktieri skatītājus spēj profesionāli pārliecināt arī tad, ja balss vēl visām prasībām nepadodas. Un tas bija milzīgs Anitas Garančas nopelns. Viņa bija prasīga un pacietīga vokālā pedagoģe ne tikai tiem topošajiem aktieriem, kuriem dziedāšana jau padevās, bet arī tiem, kuriem tā sagādāja grūtības.
Artūrs Skrastiņš atzīst, ka, «pateicoties Anitai Garančai, aizsākās mana aktiera karjera, jo viņa mani, vēl studentu, iegrūda Raimonda Paula Meža gulbjos, bet, pateicoties šim iestudējumam, tiku arī Jāņa Streiča filmā Likteņdzirnas. Anita atstāja visfantastiskāko mantojumu, jo, ja arī nedzirdēsim vairs viņas zelta vērtos padomus, tad tās balsis, ko viņa ar savu suņa ožu ir sajutusi un atvērusi, skanēs vēl ilgi!».
Profesors Pēteris Krilovs savas pārdomas par laiku, kas pavadīts kopā ar profesori Anitu Garanču jauno aktieru skološanā, nosauca Blakus Anitai: «Es gribēju teikt, ka nekad neaizmirsīšu tās stundas aktieru meistarības vai vokāla eksāmenos, kad mēs ar Anitu Garanču vērtējām dažādu paaudžu, neskaitāmu LKA kursu studentus aktierus. Bet sapratu, ka jāsaka nevis neaizmirsīšu, bet, cik vien man pašam būs ļauts mācīt aktierus, tik arī Anita būs blakus.
Reti, kad tā sakrīt prasības un kritēriji aktieriskai brīvībai, patiesumam un pat īstajai balsij, kā tie sakrita mums abiem. Es pilnīgi instinktīvi jūtu, kā Anita parasti nervozi sakustējās, sarosījās, kad jaunais aktieris sāka runāt vai dziedāt māksloti, izliekoties, piešķirot balsij nedabiskas modulācijas. Un tajā brīdī es nojautu, es zināju, ko Anita teiks, ko mācīs, kā vedīs cilvēku līdz viņa īstajai balsij. Tā bija meistarības skola, kuru veidoja savu mākslu pilnībā pārvaldoša pedagoģe. Es uzskatu, ka tā bija milzīga veiksme un ģeniāla sakritība, ka tik daudzi Latvijas teātru aktieri savā tapšanā satika vokālo pedagoģi Anitu Garanču, un laime tiem, kuri kļuva par Anitas lolojumiem. Kuri tie ir, viņi zina paši.»
Nacionālā teātra aktrise Marija Bērziņa beidza Kultūras akadēmijas specializēto leļļu teātra kursu un jau no pirmā studiju gada nokļuva stingrā Anitas Garančas uzraudzībā. «Viņa bija skarba, patiesa un godīga! Ļoti prasīga. Ja nevarēju kaut ko izdarīt, tad neatkāpās, bet lika vēlreiz un vēlreiz atkārtot. Bieži vien līdz asarām. Likās, ka nekas nesanāks, nodziedu, un Anita pēkšņi saka: «Nu, redzi! Tu tagad dzirdi!» Un mīļi apskāva. Viņai bija svarīgi, lai katrs audzēknis pats saprastu, kas ir jāizdara. Lai pats nonāk pie sava īstā, dabiskā toņa. «Dziedot cilvēkam jāuzticas savam ķermenim, bet tev viss ir galvā! Vajag ar visu ķermeni,» – mēdza atgādināt mana skolotāja. Anita Garanča bija tāds pedagogs, pēc kā tiecas. Viņai bija Dieva dota intuīcija, kā piekļūt katram cilvēkam un atraisīt viņu.»
«Ar Anitu Garanču aiziet vesels laikmets, tas ierakstīsies vēsturē. Un es esmu pateicīga liktenim, ka man un manam kursam bija tik laba un profesionāla pilnvērtīga sadarbība studiju laikā Kultūras akadēmijā, kas turpinājās līdz pat skolotājas aiziešanai mūžībā,» – atzīst Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa. «Viņas cilvēcīgais un mākslinieciskais starojums jau tepat vien ir un būs. Tas nepazudīs, jo viņas ieliktie profesionālie pamati ir ļoti stingri.»
Pēdējos gados profesore Anita Garanča vairs nestrādāja Kultūras akadēmijā, bet vienmēr bija sajūta, ka viņa tepat vien ir un ieinteresēti seko tam, kā strādā viņas kolēģi, jo gan Arita Orrava, gan Roberts Hansons ir arī viņas pedagoģiskā darba turpinātāji. «Ar Anitu Garanču kopā nostrādāju piecpadsmit gadu, tika izaudzinātas vairākas aktieru paaudzes. Ļoti vērtīgs laiks. Daudz ko no viņas mācījos, iepazinu dažādus vokālās mākslas žanrus un stilus. Centos izprast Anitas dažādos pedagoģiskos un mākslinieciskos paņēmienus, kas tagad ļoti palīdz darbā ar studentiem, topošajiem aktieriem,» – atceras Roberts Hansons.
Anitas Garančas profesionālās un akadēmiskās darbības spektrs bija plašs. Viņa bija gan J. Vītola Mūzikas akadēmijas profesore, gan Nacionālās operas vokālā pedagoģe. Pateicoties viņas talantam, stingrajai gribai un pedagoģiskajai mērķtiecībai, Latvijā jaunu profesionālu kvalitāti ieguva muzikālo izrāžu un mūziklu iestudējumi. Gandarīti par sadarbību ar tik izcilu vokālo pedagogu bija arī tie, kuriem tā bija pirmā saskare ar Anitu Garanču.
Profesore Anita Garanča bija arī tā, kura kopā ar citiem augstākās raudzes pedagogiem ielika Kultūras akadēmijas akadēmisko un profesionālo pamatu. Radīja tās neatkārtojamo radošo un māksliniecisko atmosfēru. Un tā ir noturīga, tā nepazūd.
«Sapņu naktī viss ir atkal
Savās vecās vietās,
Sapņu naktī viss iet
Tā, kā visam vajag iet…»
Smeldzīgi un arī netaisni šodien skan šīs brīnišķīgās Imanta Kalniņa un Viktora Kalniņa dziesmas rindas no izrādes Princis un ubaga zēns, pavadot Anitu Garanču mūžībā. Skumjās esam kopā ar viņas ģimeni, tuviniekiem, skolniekiem un kolēģiem.
Garīgi bagāta cilvēka mantojums tomēr paliek katrā no mums uz visiem laikiem.
