3.lapa
Vari parādīt ceļu citiem tūristiem?
Par tādu izjūtu rezonansi parasti saka - klikšķis jeb mīlestība no pirmā acu skata. Irēna saka - no pirmā elpas vilciena Parīzē, no pirmajiem šajā pilsētā spertajiem soļiem. Laikam tieši šī līdz galam nenoformulējamā sajūta piesaista. Viņa tur ir paviesojusies jau vismaz desmit reižu. Pirmoreiz - tūristu grupas sastāvā, bet turpmāk viena pati vai aicinot līdzi draudzenes. Un brauks atkal! Pati saka, ka uz savu sapņu pilsētu ir gatava doties vienmēr, jebkurā gadalaikā, izņemot vasaras svelmi. «Šopingi» nav tēma, kura Parīzē īpaši viņu interesētu, taču, ja draudzenes lūdz, viņa iekļaus maršrutā arī iepirkšanos. Tomēr uzsvars vienmēr būs Parīzes kultūras dzīve.
«Pirms došanā uz turieni, ir jāizpēta internetā vai tūrisma ceļvežos un jānoskaidro, kas tobrīd notiek pilsētā - kādas izstādes, pasākumi. Tā kā es un mani draugi esam cilvēki ar ierobežotām budžeta iespējām, mums ir jārīkojas gudri. Jādodas uz Parīzi tā, lai tur būtu mēneša pirmajā svētdienā, kad muzejus var apmeklēt par velti. Ir jāizvēlas, ko apskatīt pilsētā. Piemēram, Eifeli vai Monparnasas torni. Es noteikti ieteiktu otro, kur jūs no 56. stāva skatu laukuma varēsiet pārliecināties, kāpēc Parīzi dēvē par Balto pilsētu. Un, protams, jāizmanto iespēja kaut uz brīdi ieiet katrā dievnamā, kas gadās ceļā. Bieži vien, ja paveicas, tā ir arī iespēja par brīvu noklausīties atmiņā paliekošu koncertu vai piedalīties kāzu ceremonijā,» prāto Irēna. Ja draugi grib, viņa, protams, aizved arī uz Eifeli. Noteikti vēl uz Parīzes Dievmātes katedrāli. Tāpat uz Bastīlijas cietoksni, Luvru, Elizejas laukiem, Triumfa arku. Bet vai ir vērts izskriet cauri Parīzei pa galvu un pa kaklu kā vējam? Nogurs kājas, nožilbs acis, būs jāpavada daudz laika pārbraucienos sabiedriskajā transportā (galvenkārt metro). «Tos, kuri dodas man līdzi ne jau vienu reizi vien, es rosinu klejot tikai pa Parīzes nomalēm, pa piepilsētas teritoriju, pa Monmartru, pa atsevišķiem parkiem, kur parasti tūristu grupas netiek vestas,» stāsta Irēna. Viņu fascinējot iespēja iejukt burzmā un elpot, dzīvot vienā ritmā ar vietējiem. Pārsteidzoši, bet izdodas! «Man lielākais kompliments ir tad, ja tūristi uz ielas uzrunā un lūdz, lai parādu ceļa virzienu kāda konkrēta mērķa sasniegšanai. Jautā man kā parīzietei! Tad es jūtos kā septītajās debesīs. Pāris reižu manā dzīvē tā jau ir bijis,» smaida ceļotāja.
