Žēl, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa uztvēra Ilzi Naglu kā privātpersonu. Ja atbildētāja šajā ECT lietā – Latvija – nerimti paudusi, ka «ieiet Eiropas tiesiskajā telpā», tad efektīvāk būtu bijis turēt Ilzi, teiksim, par politisku fenomenu. Un valsts taupības (!) nolūkos nolemt viņai par labu kādu miljonu eiro.
Nevis vien 20 000. Jo, manuprāt, kratīšana viņas dzīvoklī nebija vis tiesiskuma, bet gan spiediena un iebiedēšanas akts, kas tika adresēts visiem, kuri šā vai tā iedomāsies ķerties klāt informācijai, ko vara nosaukusi par diskrētu. Turklāt Latvijas tiesas saistībā ar šo gadījumu akceptēja padomju varas uzskatu – vara vārdiem (demokrātija, tiesiskums, preses brīvība…) var piešķirt tādu nozīmi, kāda tai ienāk prātā. Vispārpieņemtā vārdu nozīme varas praksei nav saistoša. Acīmredzot šis niķis Latvijas varā ir tik iesīkstējis, ka ar importētu taisnīgumu vienā atsevišķā gadījumā to neizskaust. Tāpēc būtu bijis labi, ja ECT būtu šo gadījumu vispārinājusi vismaz nolemtajā summā. Jo, lai tiem, kam tiesiskuma uzturēšanas pamats ir iebiedēšanas metodes, pārietu griba šādas metodes lietot neadekvāti, jārīkojas agresīvi. Tad valstij pāries gribēšana maksāt ilzēm, ilmāriem, eduardiem,… pašas tiesiskās muļķības dēļ.
Turklāt Eiropas tiesiskā telpa bija savlaikus sniegusi Latvijas tiesiskajai telpai eiropeiskas rīcības paraugus. Piemēram, 2006. gada februārī Vācijas Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgām kratīšanas žurnāla Cicero redakcijā un žurnālista dzīvoklī. Žurnālists bija citējis dienesta lietošanai domātus dokumentus. Tiesas priekšsēdētājs teica: «Kratīšana masu mediju telpās ir redakcijas procesa traucējums un līdz ar to var kalpot mērķim – iebiedēt žurnālistus, kas ir preses brīvības pārkāpums. Turklāt potenciālie informatori, pamatotās bailēs, ka kratīšanas rezultātā var tikt atklāti viņu vārdi, neuzdrīkstēsies sniegt presei informāciju, ar kuru tie gatavi dalīties vienīgi pret anonimitātes garantijām.» Tiesa nodalīja šo gadījumu no gadījumiem, kad pats žurnālists pārkāpis likumu. 2008. gadā Vācijā tika apspriests likumprojekts, kurš paredzēja nesodīt žurnālistus, ja tie «veicinājuši valsts noslēpuma atklāšanu», tostarp citējuši slepenus dokumentus. Vācu «zaļie» uzskatīja, ka ar to nepietiek, un ieteica žurnālistus nesodīt arī par «kūdīšanu izpaust valsts noslēpumu». Mūsdienās, kad valsts noslēpuma statuss vienā laidā tiek piešķirts netīriem varas darījumiem, tā ir pamatota prasība.
Pa pieskari – ja pret Neo (Ilmāru Poikānu) vērstais kriminālprocess uzliks sev uz acīm klapes un izvērtīsies par noklusēšanas procesu, proti – centīsies apiet, noklusēt, nenovērtēt mēslus, ko atklāja Neo rīcība, būs skaidrs, ka valstī viens Krimināllikums ir priekš Neo, bet priekš pārvaldes augstumiem – pilnīgi cits. Pirms vēl Neo apmeklēja VID datubāzes, Latvijas varai pašai saskaņā ar Satversmes principiem bija jādara sabiedrībai zināmi tie varas, publiskā sektora institūti un personas, kuri atļaujas ignorēt pašas varas izsludināto taupības režīmu, kuri uz nodokļu maksātāju rēķina padziļina plaisu starp «krējumu» un tautu.
Un, ja runāt par Eiropu, tad valstij būtu jāpiemaksā Ilzei Naglai par to, ka viņas tiesiskā rosīšanās akcentēja vai nu likumu neskaidrības un nesakārtotību, vai arī šaubas par korektu varas pārstāvju attieksmi pret to, ko viņi sauc par «procesuālo kārtību». Tas vairs neattiecas tikai uz žurnālistiem. Nav nācies lasīt tiesu varas argumentus, kas tieši noteica šīs kratīšanas steidzamību. Tiesneša atļauja tika saņemta tikai nākamajā dienā. Nav nācies lasīt, kādā statusā tika kratīta Ilze Nagla. Apsūdzētā, aizdomās turamā, lieciniece,… Vai pie mums, kratot, teiksim, lieciniekus, drīkst izņemt mantas? Vai viņas statuss neparedzēja advokāta klātbūtni? Utt. Visticamāk mums represīvo orgānu izrīkošanās ar cilvēku joprojām šķiet a priori akceptēta. Tāpēc šādi jautājumi nemaz netiek uzdoti.
Pirms gadiem desmit varai, izmantojot arī tiesu darbus, tomēr neizdevās ieborēt medijiem, ka Latvijas amatpersonas (vismaz dažas) ir «neaizskaramas». Varasvīriem ienāca prātā: ja mūs var aiztikt, kāpēc gan par «neaizskaramiem» nepasludināt mūsu darbus. Valsts noslēpums stāv nepiepildīts. Liekam lietā. Netiks klāt darbiem, netiks klāt mums. Neo rīcība un Ilzes Naglas situācija atklāja šīs vēlmes traģikomismu.
