Inteliģence pazaudējusies
 
©F64

Laikam taču biju par daudz sacerējies no Radošo savienību plēnuma pirmajā jūnijā. Gaidīju, ka jaunā ģenerācija nāks ar savu, perfekti motivētu mūsu nākotnes redzējumu. Ņemot vērā, ka šis tomēr it kā nebija gluži parasts plēnums (30 gadi kopš 1988. gada plēnuma), gribējās sadzirdēt arī kaut kādas, kaut vai tikai savai paaudzei domātas mobilizācijas idejas. Arī pieteikto tēmu (vara un kultūra, valoda un kultūra) plašāks, politiski ietilpīgāks izvērsums varētu būt bijis interesants tieši šajā, sociālas mobilizācijas aspektā.

Pirms 30 gadiem inteliģence spēja mobilizēt sabiedrību. Tiesa, turpmākie procesi liecināja, ka šis mobilizācijas spēks, kura bija diezgan neatkarības atgūšanai, ir nepietiekams aktīvas pilsoniskas sabiedrības, spēcīgas tautas un valsts kvalitātei pievērstas politikas, varas radīšanai. «Radošie savas pozīcijas atdeva materiālo vērtību radītājiem, uzskatot, ka ir savu padarījuši» (Ieva Struka). Taču tagad, kad vien tiekos ar ļaudīm vai klausos redakcijā lasītāju zvanus, bezmaz vienā laidā jādzird jautājumi: kad jūs, inteliģence, pamodīsieties?; sakiet, kā, uz kā mums atsperties nākotnei?; kāpēc jums nav padoma labākai politikai?; kā īstenot tautas attīrīšanos? utt. Man uz šiem jautājumiem praktiskas sociālas rīcības līmenim atbilstošu atbilžu nav. Un, lai tās rastos, manuprāt, šobrīd nebūs diezgan uzskatīt inteliģenci par kādu Laimes lāci. Proti - nepietiks, ja pamodīsies vien inteliģence. Būs jāpamostas, jāpamodina sevī dzirkstele, tā dzirkstele, kas savulaik lika latviešiem karot brīvības cīņās vai būt uz barikādēm, pietiekami daudziem arī pārējā tautā. Es pagaidām šādus, teiksim, atkal jaunas atmodas resursus nesaskatu, nespēju definēt. Man gan ir viens lēts, pliekans attaisnojums - varbūt esmu tam jau par vecu un mana vitālā mūsu kopābūšanas izjūta ir pagaisusi. Ja vispār kādreiz ir bijusi.

Es pavirši pārlūkoju, cik tad bieži inteliģence kopš deviņdesmito sākuma ir kādos daudzmaz sadzirdētos pasākumos spriedusi par valsts un tautas būšanām aptverošā līmenī. Nožēlojami maz!

Un tāpēc es gaidīju no jauniem ļaudīm, pirmkārt, nevis konstatācijas, kas bija, kas ir vai kā nav (piemēram, var piekrist, ka nav bijis jēdzīgas diskusijas par kolaboracionismu, tāpat var piekrist, ka no atvērtas demokrātijas esam kļuvuši par ierobežotu, feika demokrātiju, kurā cilvēku spēja ietekmēt varu ir vāja), bet vairāk nākotnes, skaidri definētu šīs, teiksim, atmodas nepieciešamību (vai - gluži pretēji - tās absurdumu). Otrkārt, es cerēju dabūt kādas norādes uz tautai un valstij nepieciešamo transformāciju resursiem. Atbildi uz jautājumu, kas jādara (arī valodas politikā un kultūrpolitikā), lai tie rastos. Piezemētāk - jaunās ģenerācijas piedāvājumus viņu pašu izvirzīto problēmu risinājumam. Kā «izvairīties gan no asimilācijas, gan no pašizolācijas», kā panākt godīgumu «ikdienā, sākot ar radošu darbu, beidzot ar nodokļu politiku».

Es nenācu uz pirmā jūnija plēnumu kā uz izrādi. Tur uzstājās talantīgi cilvēki, bet es tik vien kā nesagaidīju gribētās atklāsmes. Un es nevēlos te kādam ko pārmest un nevēlos tūlīt gribēt to, kas vēl nav iespējams. Taču manā uztverē tautas un valsts kā kopuma stājas, pašapziņas, patības lietām jātop vērtētām nemitīgi. Tas jādara ij politiķiem, ij inteliģencei. Tas jādara visām paaudzēm. Jo sevišķi, ja mēs patiešām, kā man teikuši vairāki gudri ļaudis, esam dažādi, citādi. Proti - vairs nav tās paaudžu pieredzes pēctecības. Es to ne tuvu neuztveru traģiski, bet abpusējā, vispusējā skaidrībā gan gribētos tikt - kas tieši raksturo mūsu savstarpējo citādumu, vai mūsu, veču pieredze patiesi vairs it nekam neder...? Es pavirši pārlūkoju, cik tad bieži inteliģence kopš deviņdesmito sākuma ir kādos daudzmaz sadzirdētos pasākumos spriedusi par valsts un tautas būšanām aptverošā līmenī. Nožēlojami maz! Lai arī nedomāju, ka kāds būtu inteliģenci tīši atstūmis no publiskās telpas vai traucējis tai izpausties. Piebildīšu, ka arī pirmā jūnija plēnumā biju cerējis satikt daudz vairāk to cilvēku, kuri piedalījās 1988. gada plēnumā un pēc tam bija aktīvi Atmodas dalībnieki. Bet viņu tur bija ļoti maz. Tiesa, tagad Latvijas zinātnieki sākuši organizēt forumus Latvijas formula 2050. Varbūt šādas lietas ir viens no ceļiem, kā nonākt līdz mums vajadzīgo resursu radīšanai. Tomēr īpaši gribu uzsvērt Dāvja Sīmaņa sacīto, ka inteliģencē, radošajos jaušas tāda kā pazaudētība. Tostarp «nespēja ilgākā laika posmā izvirzīt izglītību, kultūras izglītību par prioritātēm, lai veidotu izglītotu tautu». Skaidrs, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc netiekam tālāk.