Viedokļi: Mediju gals – pāragras cerības 9 komentāri
 
Viedokļi

Mediju gals – pāragras cerības

 
F64

Impulsu šim komentāram deva vēlme nepiekrist Dienas mediju valdes priekšsēdētāja Edgara Kota un Dienas galvenā redaktora Gata Madžiņa domai, ka mediju darba efektivitāti raksturo politiķu atbildības līmenis (sk. Diena, 2.01.2017.). Pareizāk sakot – nekādas lielas nepiekrišanas te nebūs. Drīzāk – dažas paralēlas domas. Proti – manā uztverē mediju darba efektivitāti raksturo pašu mediju atbildības līmenis.

Un arī savu atbildību es nevaru novelt ne uz Neatkarīgās īpašniekiem, ne uz laikraksta vadību. Jo gala lēmums par sava darba publiskošanu sev vai redakcijai vēlamā paskatā ir manā ziņā. Turklāt es, līdzīgi manis cienītajam Mārim Zanderam, atzīstu redakcijas tiesības uz savu viedokli par manu darbu un darbību. Tātad - es nepiekrītu pastarpinātai ne žurnālista, ne medija atbildībai. Bet, ja mediju darba efektivitāti raksturo politikas atbildības līmenis, tad šie mediji manā uztverē ir brīvprātīgi atdevuši savu telpu tam, ko tagad sauc par informatīvo karu, hibrīdkaru u.tml.

Ja ceturtā vara vairs neatbild vai nespēj atbildēt pati par sava darba efektivitāti un liek par atbildētāju pirmo varu, tad gan varbūt ir iemesls piekrist politisko procesu vērotāja Mārča Bendika intervijā Neatkarīgajai (19.12.2016.) nesen paustajam apgalvojumam, ka «mediju laikmets ir beidzies». Un vēstnieks Andris Vilcāns intervijā Neatkarīgajai drīz teiks, ka «žurnālistika kā tāda lielā mērā ir jau mirusi». Turklāt Andris man ieteica izlasīt un arī piesūtīja virkni tekstu, kuros šā vai tā skartas «žurnālisma beigas». Šo to sameklēju arī pats, šo to palasīju. Kopumā mani pārsteidza tas, ka mēs, mediji to klasiskā izpratnē, šajos tekstos esam jau bezmaz norakstīti, mums itin kā nāktos bez kādām iebildēm samierināties ar žurnālistikas nāvi kā nenovēršamu. Mani pārsteidza vēlme bezmaz fetišizēt jēdzienus «informatīvais karš», «hibrīdkarš», postžurnālistika, postpatiesība, virtuālā civilizācija,… Tas bija tāds kā aicinājums uztvert šiem jēdzieniem atbilstošas izpausmes ne vien kā reālas, bet arī kā cilvēka (žurnālista) apziņai un attieksmei fatālas. Tāda kā diagnoze - jaunie komunikatīvās telpas instrumenti, neatkarīgi no paša cilvēka gribas, mainīs ne tikai saskarsmi, bet arī paša cilvēka dabu.

Bet, jo vairāk lasīju, jo vairāk lasītais mani pārliecināja, ka ziņas par mediju nāvi ir pāragras. Lai arī es šo gudro cilvēku tekstus uztveru ļoti nopietni. Tie patiešām raksturo gan mediju situāciju, gan arī uzrāda mediju telpā pastāvošās infekcijas, iespējamās un jau akūtās slimības. Tie gudri vērtē informatīvā kara, hibrīdkara procesu (!). Taču, lai uzvarētu šajā karā (tādā, kāds tas tiek raksturots) ar postpatiesību, postžurnālistiku un jaunajiem komunikatīvās telpas instrumentiem, to iespējām, nepietiks. Būs vajadzīga žurnālistika un patiesība. Ja vien mēs uzskatīsim par labāku pastāvēt īstenībā, nevis informatīvajā telpā, kura pagaidām no īstenības tiek attālināta. Taču - es neesmu šo manipulāciju, šo «karu» skrūvīte, kurai nekādi citi esības varianti, kā tiek iegalvots, vairs nav iespējami. Es šādu piedāvājumu nepieņemu.

Bet es nevaru apgalvot, ka ceturtā vara pati nebūtu centusies padarīt sevi par tai prognozētā nekrologa subjektu. Laika gaitā tā pati padarījusi politiku par savu galveno iztikas avotu. Bet sabiedrību sākusi uztvert galvenokārt tikai kā savas produkcijas patērētāju. Un tāpēc uzskata par pieņemamu piedāvāt tai pamatā mietpilsoniskus, nevis pilsoniskus (patstāvīgus, no stereotipiem, tostarp varas, politikas, neatkarīgus) kritērijus. Bet tieši tas, manuprāt, arī rada virkni medijiem adresētu vispārinošu, manuprāt, pamatotu, pārmetumu. «Postžurnālistika veic drīzāk dienesta, nevis patstāvīgas funkcijas. Ja skart televīziju, tā aktīvi izklaidē. Bet avīze vispār pārgājusi uz tādu faktu pārdrukāšanu, no kuriem nav iespējams izveidot pasaules ainu» (Ukrainas profesors Georgijs Počepcovs). Postžurnālistika fiksē pagātni, žurnālistika veidoja nākotni. Žurnālists pārstāj būt autors, kļūst (pie mums - politikas) retranslators. Izgaisušas jēgas. Palikušas anekdotes. Utt., u.tml. Un kur tad vēl tādas arī mūsdienu mediju telpai raksturīgas kaites kā - feikizācija, trollizācija, emocionalizācija, haotizācija, konceptualizācija,… Fatāla aina rodas itin kā pati no sevis.

Šoreiz gribēju tik vien kā piesaistīt uzmanību problēmai, kuru uzskatu par ļoti nopietnu. Bez dziļākas iztirzāšanas. Beigās tīšām citēšu tieši politiķi, jo viņš, manā uztverē, izsaka arī šodienas mediju minimālo misiju: «Problēma ir - kā atrast ceļus, kuri palīdzētu cilvēkiem darboties gan savās, gan arī sabiedrības ilgtermiņa interesēs, vienlaikus saglabājot cieņu attieksmē pret individuālo brīvību» (britu premjera vietnieks Niks Klegs). Ja mediji spēs vismaz šo, tad to gals tiks atlikts.



Komentāri [9]
#
forcemajeure 12.janvāris 2017 16:48 atbildēt
viktor, kā vispār tev nav kauna tur "strādāt"? par grašiem pārdevies. it kā normāli ļauži tur, bet pakalpiņu lomā jau gadu desmitiem. neesmu skaitījis, bet visus patstāvīgi domājošos no jūsu kantora ir aizgājuši, vismaz pussimts tādu. un, viktor, ja tu rakstītu savus komentus soc tīklos, tad tos lasītu lielāks vairums. a re, naudiņu gan no trubas nesaņemtu. esi tu gan skrūvīte, lai vai kā censtos to noliegt. nopietnai filosofijai par vāju, komentāriem tā kā par gudru, bet nu, kas atliek. žurnālistika ir mirusi LV, jo nav ne atmaskojoša, ne uzrunājoša. un kas traucē? nekas. tik sāksi braukt kādam virsū, a izrādīsies trubas brālēna 5.sievasmāte. un čušs
 
#
Inta » forcemajeure 13.janvāris 2017 13:35 atbildēt
:))
Bet lab,i ka vismaz veel kaads zurnaalists ir saglaabaajies, kursh prot arii ko tajos procesos veel analizeet...
 
#
:):( 12.janvāris 2017 16:39 atbildēt
Neiespējami - cilvēka daba nav tā veidota, un - un nu galīgi - ne Latvijā, kur faktiskā vara pieder aprobežotām ne- personībām:
"mediju minimālā misija: «Problēma ir - kā atrast ceļus, kuri palīdzētu cilvēkiem darboties gan savās, gan arī sabiedrības ilgtermiņa interesēs, vienlaikus saglabājot cieņu attieksmē pret individuālo brīvību»
 
#
Cilvēks kurš pārdzīvo 4. varas 4 maija noziegumus un cer uz pārmaiņām. 12.janvāris 2017 16:01 atbildēt
1938.gada Māmuļas statūti - lūk komunistu un čekistu galvenais A P D R A U D Ē J U M S!

Kopš 1993.gada 18.februāra nakts - AIZLIEGTI tautai māmuļā!

Lasiet manu rakstu:"Mosties celies, strādā"!
 
#
Antiņš » Cilvēks kurš pārdzīvo 4. varas 4 maija noziegumus un cer uz pārmaiņām. 12.janvāris 2017 16:03 atbildēt
Atdzimsim!
 
#
Logičeskijs 12.janvāris 2017 12:37 atbildēt
Kādi mediji (privātie, saimnieka utt.) - tādas ziņas (privātas, personiskas utt.).
 
#
latvju bāleliņš 12.janvāris 2017 11:05 atbildēt
Ir divas iespējas - žurnālistika kā neatkarīga ceturtā vara,vai žurnālistika kā varas rupors (retranslators,kā saka Avotiņš)) būtībā valdošā režīma izsūtāmais zēns!
 
Skatīt visus 9 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers