Atļaušos paspēlēties. Klucīšus man iedeva izglītības ministrs.
Viņš teica (NRA, 18.06.2016.), ka jaunajā mācību standartā starp «absolūto prioritāti» - kompetencēs balstītu saturu - noteicošie faktori būs algoritmiskā un kritiskā domāšana. No vienas puses, labi, ka tiek paškritiski atzīts - ministrijas rīcībā nav resursu (pienācīgi sagatavotu skolotāju u.c.), lai skolā pievērstos domāšanai visā tās daudzveidībā. Tāpēc par standarta modes lietu kļūst atsevišķais. Tagad modē būs algoritmiskā domāšana, pēc tās modē nāks, teiksim, kreisās, tad labās puslodes domāšana, bet, kad pēc pārdesmit gadiem, līdz ar standartu maiņu, domāšanas fragmenti būs pabijuši skolā daudzmaz aptveroši, modē droši vien nāks kāds no Hovarda Gārdnera definētajiem septiņiem intelekta veidiem (ne tikai loģiski matemātiskais un verbālais). Vārdu sakot, ministrija rūpējas par iespēju izrādīties novatoriska gadiem uz priekšu. Un vēl uzsver, ka tādā garā veido personības.
Taču - varbūt (no otras puses) ir apsveicami tas, ka ministrija grib mācību standartā iekļaut lietas, kas tai pašai ir samērā svešas. Turklāt es te spēlējos ar visprimitīvāko no, teiksim, algoritmiskās domāšanas definīcijām - noteikta rezultāta panākšanai nepieciešamo darbību secības noteikšana. Ko redzam? To, ka, pat uzlūkojot jauno skolotāju atalgojuma modeli, piedāvāto «algoritmu» grūti saistīt pat ar oficiāli deklarēto, vēlamo rezultātu.
Jo to, manuprāt, nav noteikusi skolotāju misijas un motivācijas izpratne. To ir noteicis fiskāls, resorisks aprēķins, kurš ļautu akceptēt ilgstošas politiskās bezdarbības, izlaidības sekas kā pašsaprotamas, objektīvas. Apcirpsim laukus, skolas, bērnu iespējas pieaugt sev tuvā, dabiskā vidē un izliksimies, ka tā tam arī bija jābūt. Algu paaugstināšana skolotāju vairākumam aizbāzīs mutes. Lai arī faktiski summārais process (algoritms?) liecina, par gļēvu atzīšanos - politiķi nejēdz un, iespējams, nemaz negrasās reversēt valstī notiekošos procesus (demogrāfiju, emigrāciju, tautsaimniecisko nestabilitāti vietās, kur Latvijā vēl dzīvo cilvēki) par labu tautas un šīs zemes nākotnei.
Kas liek man tā domāt tuvākā vai tālākā saistībā ar skolotāju algām? Piemēram, IZM varbūt šķiet, ka pedagogu atalgojumam domātajai mērķdotācijai veltītie Ministru kabineta noteikumi Nr. 1616 ir investīcija skolu tīkla sakārtošanā. Es uzskatu, ka tie ar visiem grozījumiem ir mazo skolu likvidācijas instruments. Tas pat man nolasāms gan manipulācijās ar skolēnu skaitu, gan izglītības programmām. Interesanti, kāpēc ministrijās atalgojums līdz šim nav padarīts atkarīgs no iedzīvotāju skaita izmaiņām valstī? Kāpēc IZM nepastāv vienotā algoritmā ar skolām? No varas puses skolotāju algu pieaugums - tā ir arī atpirkšanās, samaksa par dzīves telpas degradāciju.
Piemēram, IZM vēlme atkratīties no internātskolām. Administratīvi pārvaramas finanšu neskaidrības top taisītas par slēgšanas iemeslu. Arī izglītībai neraksturīgo funkciju apjoms ir tikai profesionālā kretīnisma radīts iemesls. Kāpēc tad ministrijas nav izmetušas no saviem budžetiem to misijai neraksturīgus tēriņus (remonti, šoferi, apkopējas..)? Ja pēc kara varēja teikt, ka internātskolu nepieciešamību noteica apstākļi, tad tagad to vajadzību nosaka valsts (!) politikā pieļauto kļūdu sekas. Un tas, ka minētā kretīnisma dēļ var nākties atdot ar internātskolām saistīto ES projektu naudu, ir sīkums. Nejēdzība ir tas, ka politikas kļūdu sekas IZM vēlas sastumt atpakaļ jau tā nestabilās ģimenēs un pārkraut uz pašvaldībām. Kur ir šī soļa summārās (ne tikai ekonomiskās) efektivitātes aprēķins? Kur un kā te izpaužas algoritmiskā domāšana? Internātskolas ir valsts lieta. IZM, Labklājības ministrijas un tikai tad pašvaldību problēma.
Starp citu, kāpēc šis algu reformas «algoritms» nav valstisks, bet tikai resorisks? Kāpēc reforma neskar citu resoru ziņā esošo izglītības iestāžu pedagogus?
Par spēlēšanos ar cilvēkiem liecina arī tādi «sīkumi» kā ministrijas apgalvojums: par algu reformas rezultātiem spriedīsim pēc gada. Arodbiedrības grasās to vērtēt oktobrī. Lai arī šiem rezultātiem (to tiešā nozīmē) katram skolotājam bija jābūt pilnīgi (!) skaidriem jau pavasarī. Cilvēki nav mēbeles. Bet nākamgad par algu (!) reformas efektivitāti varēs spriest saskaņā kaut vai ar to, kā salīdzinoši mainīsies centralizētā matemātikas eksāmena rezultāti. Ja uz labu, tad tas liecinās, ka algoritmiskā domāšana IZM tomēr ir šad tad viesojusies.
