Pirmajā maijā Doma laukumā man nebija ne plakāta, ne karodziņa. Un Vērmaņdārzā es neēdu desiņas ar kāpostiem, nedzēru alu. Tas netraucēja man saklausīt, ka arodbiedrību prasības, kuras tautas sapulcē definēja arodorganizāciju vadītāji, ir pietiekami nopietnas, lai valsts vadītāji vīžotu uz tām atbildēt pēc būtības. Jo vairāk, ja kopumā tās ir aptverošas prasības, kuras nenorāda tik daudz uz atsevišķām politiskā režīma kaitēm, cik atklāj sistēmisku nevarību. Raksturo politiskā organisma puvi.
Turklāt tās tika izteiktas, pārstāvot desmitus (ja ne simtus) tūkstošus darba ņēmēju. Valsts vadītājiem jāsaņemas un jāatbild sabiedrībai, kādi šķēršļi tiem lieguši sekot Satversmei un parūpēties, lai Latvija būtu sociāli atbildīga valsts, «kur ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz veiktajam darbam atbilstošu samaksu, sociālo nodrošinājumu, garantētu medicīnisko palīdzību un izglītību» (no LBAS rīkotās tautas sapulces prasībām).
Tautas sapulce šoreiz nedeva specdienestiem ne mazāko iemeslu to apšaut. Vienīgais, kā man tur pietrūka, bija - tautas tribīne. Tautas dusmas tika vien definētas, bet netika klaji izrādītas. Neredzēju pat uzzīmētas dakšas. Taču, iespējams, tieši tas var radīt valdītājiem mānīgu ilūziju, ka tautas sapulce pašiem darba ņēmējiem bija tik vien kā miermīlīgs, pavasarīgs tvaika nolaišanas pasākums. Tāpat iespējams, ka «orgāni» bija savlaicīgi atgādinājuši sapulces rīkotājiem Saeimas nesen pieņemtos antikonstitucionālos Krimināllikuma grozījumus. Lai vai kā - tautas sapulces prasības to kopumā pietiekami skaidri liecina, ka, piemēram, vārds «demokrātija» varas mutē, saistībā ar tautas ikdienas (!) dzīvi un centieniem, nav bijis nekas daudz vairāk kā viltvārdība. Tāpēc, ja valdītāji jau tuvākajā laikā nevīžos atbildēt uz sapulces prasībām pēc būtības, tie paši (līdz ar visiem saviem «orgāniem») kļūs par provokatoriem, par pamatcēloni tam, ka turpmāk sabiedrības noskaņojums var kļūt agresīvāks. Jo, «lai arī mūsu mīlestība pret šo valsti ir bezgalīga, tā nav akla. Un cilvēkus nedrīkst pļaut ar izkapti tāpat kā zāli» (V. Keris). Tas neizdosies.
Tiesa, varai līdz šim ir visai sekmīgi izdevies izmantot tādu tvaika nolaišanas «ventili» kā jaunā emigrācija. Otrs šāds «ventilis», kurš novērš mūsu solidāro uzmanību no varas kvalitātes attieksmē pret cilvēkiem, joprojām ir mūsu starpetnisko attiecību «akumulators». Tas nekas, ka abu šo «ventiļu» uzturēšana padara varu nožēlojamu. Pagaidām tie abi «strādā».
Bet, treškārt, tautas sapulcē sacītā kopaina man radīja iespaidu, ka varai tiešā vai slēptā veidā ir izdevies samazināt darba devēju izredzes solidāri un efektīvi pastāvēt uz savām tiesībām. Turklāt likums nebūt vairs nav nepārprotams un nenovēršams taisnīguma sabiedrotais arī sociālo partneru attiecībās. Tāpēc gribu te uzsvērt pāris tautas sapulcē pieteiktas, bet prasībās atsevišķi nefiksētas lietas, kuras man subjektīvi likās svarīgas. Pirmkārt, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vēlmi nelikties zinis par kultūrigzlītības mācību iestādēm, lai arī noteiktā kārtība pagaidām paredz, ka IZM saņem finansējumu visai izglītības sistēmai un tālāk nodod daļu Kultūras, daļu Lauksamniecības, daļu - Veselības ministrijai. Kultūrizglītības jomā šī problēma skar 3800 pedagogu, «147 pašvaldību finansētās mākslas un mūzikas skolas, 14 valsts finansētās profesionālās ievirzes skolas un trīs augstskolas. Tas ir negodīgs, lai teiktu solīdi, gājiens no IZM puses» (A. Misevičs).
Otrkārt, no tām detaļām, kas sapulcē tika minētas sakarā ar medicīnas, tirdzniecības, pirmsskolas izglītības iestāžu,… darbiniekiem, es subjektīvi secinu, ka darba devēju un ņēmēju attiecības Latvijā tiecas pāriet kungu un kalpu attiecību kategorijā. Kā gan citādi saprast to, ka Darba likums netop respektēts kā šo attiecību tiesiskais regulators? Kā citādi saprast to, ka darba attiecību lietās (nepilns summētais darba laiks; virsstundu un svētku dienu darba samaksa; darba līgumi, kas nav līgumi, bet nosacījumu diktāts,…) uztiepšana un piespiešana sāk valdīt ij pār normu, ij vienošanos? Ja arodbiedrībām publiski jālūdz (P. Krīgers) visas sabiedrības atbalsts elementāru (!) cilvēka ikdienas un darba vajadzību lietās, tad tas nozīmē, ka varas acīs arī arodbiedrības pārstāj būt pašsaprotams tās vai citas nozares tiesībsargs (I. Vanaga), ar kuru jārēķinās.
