Tas, ka Ukraina šobrīd cīnās «par visas Eiropas drošību» (Ukrainas vēstnieks Latvijā J. Perebijnis, NRA, 17.02.2016.), man šķiet pārspīlēti sacīts. Es sacītu, ka Ukraina patlaban ir atlantiskā bloka valstu un Krievijas interešu konfrontācijas telpa. Tāpat, uzticēdamies saviem paša avotiem vairāk nekā Latvijas, Ukrainas, Krievijas vai Rietumu oficiālajām versijām, es uzskatu, ka ne jau karš ir galvenais reformu bremzētājs Ukrainā.
Pagaidām visu pušu varas līmeņu attieksmi pret konfliktu Austrumukrainā, manuprāt, visprecīzāk definē frāze: karš visu norakstīs. Vieniem invāziju, citiem – kleptokrātiju.
Piemēram, kleptokrātija. Vai tad Ukrainā tai nevajadzēja beigties līdz ar Viktora Janukoviča prezidentūru? Viens no svarīgākajiem vārdiem 2014. gada «revolūcijā» taču bija «attīrīšanās». Bet Odesas apgabala gubernators Mihails Saakašvili nesen izteicās: ja tiks radīti apstākļi, lai Ukrainas IKP augtu par 4% gadā, tad pēc gadiem 20, iespējams, izdosies sasniegt Janukoviča laika līmeni. Kleptokrātijai Ukrainā pievērsušas uzmanību ne tikai Transparency International, Freedom House, Atlantic Council… Pēdējā laikā par to atklāti izteikušās vairākas augstas rietumvalstu amatpersonas. Ukrainas prezidents Petro Porošenko aicināja Arsēnija Jaceņuka valdību demisionēt.
16. februārī Ukrainas Augstākā Rada atzina valdības darbu par neapmierinošu, bet pašai valdībai neuzticību neizteica. Tāpēc Ukrainas parlamenta koalīciju pameta frakcijas Samopomoč un Baķkivščina… Samopomoč paziņoja, ka notiek mēģinājums pilnībā sacementēt kleptokrātijas un oligarhijas varu Ukrainā.
Šajā ziņā Latvija Ukrainai vislabāk varētu palīdzēt, ja pati tiktu vaļā no šīs sērgas. Kas liecina par tās esamību arī Latvijā vispārējā līmenī? Tas, ka vara no tiesību lauka arvien vairāk pārvietojas uz politikas lauku. Politika tiecas apiet tiesības vai nepakļauties tām. Tas, ka politiskā elite tiešajā, tostarp ekonomiskajā, praksē tiecas uzsvērt: politika pastāv naudas dēļ un tiek īstenota naudas (nevis labklājības) vārdā. Tas, ka mēģinājumi līdz absurdam komercializēt politiskos un sociālos procesus tiecas pastāvēt ne tikai atsevišķu izpausmju (piemēram, balsu pirkšana pirms vēlēšanām) formā, bet gandrīz vai kā princips. Tas, ka pastāv tieksme koncentrēt, centralizēt varu nevis tur, kur ir grūti, bet tur, kur spīd nauda. Utt. Savā ziņā arī tas, ka politiskā elite, lai maksimāli attālinātu šādā situācijā nenovēršamo strukturālo krīzi un it kā atbildot uz sabiedrības kritiku, tikai imitē politiskās sistēmas izmaiņas, veic šādu vai tādu vertikālu rokādi tikai esošās varas ietvaros un pērkamības augstumos.
Kas par to liecina ikdienas līmenī? Nevajag domāt, ka korupcija vai kleptokrātija izpaužas vien kā kukuļošana, naudas došana ierēdnim vai naudas zagšana no valsts. Tā izpaužas arī kā lobisms, tā izpaužas arī kā valsts «pārrakstīšana» uz sevi institucionālā līmenī… Par kleptokrāijas pastāvēšanu liecina, piemēram, arī tas, ka akūtam slimniekam palīdzība būtu jāsniedz bez jelkādām iebildēm un rindām, bet faktiski tā bieži tiek (ne)sniegta, atsaucoties uz budžetu (pretruna starp tiesībām un politiku, viss naudas vārdā). Vai – mans čoms taksists stāstīja, ka viens liels vīrs nav spējis nomaksāt bankai kredītu par lepnu dzīvokli Rīgas centrā. Viņš piedāvājis bankai nodrošināt ideju – norēķiniem ar karti katrā taksometrā obligāti jāuzstāda no bankas nomāts (nevis pirkts) aparāts. Nomas maksa – virs 20 eiro mēnesī. Tā panākts, ka lielā vīra kredītu maksā taksisti. Ja tas taisnība, tad institucionalizēt korupciju (izvērst to kleptokrātijā) te nemaz nav grūti. Taču arī ietekmes tirgošana te līdz šim vērtēta tikai kā atsevišķi gadījumi. Vai, piemēram, sarunā ar Neatkarīgo a/s Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs nesen pamatoja, ka šī gada valsts budžets nav pievērsts valsts uzdevumu pildīšanai. Tas vairos nevis labklājību, bet ēnu ekonomiku.
Es te saskatu pretrunu starp jaunās valdības deklarāciju un budžetu. Secinu, ka politiskajai elitei un birokrātiskajai elitei kā tādām primārais rīcības vektors nav saistīts ar valdības deklarācijā nosauktajām prioritātēm – drošību, veselību, izglītību… Tā ka – šajā ziņā Latvija nav Ukrainai nekāds paraugs. Es uzskatu, ka kleptokrātija ir arī mūsu politiskās iekārtas raksturlielums. Varas kvalitātes restarts mums nepieciešams tikpat lielā mērā kā Ukrainai.
