Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes 2011. gada datiem Latvijā ir 1849 analfabēti (0,1% no iedzīvotāju kopskaita). Es saukšu par analfabētiem arī tos, kuri neiet skolā un nav aizņemti ar mājmācību.
Izglītības valsts kvalitātes dienests nupat priecīgi paziņoja, ka šādu skolas vecuma analfabētu (šajā definīcijā neko nemaina tas, ka mūsdienās analfabēti – arī pieaugušie – prot lasīt) skaits Latvijā joprojām progresē un jau labu laiku turas vienas mazpilsētas vai triju mazu pagastu apjomā. 2013./2014. mācību gadā analfabētu (to bērnu, kas nav reģistrēti nevienas izglītības iestādes sarakstā) skaits bijis 14 173 (2010. gadā – 11 327; 2011. gadā – 12 463; 2012. gadā – 12 618).
Es saku «priecīgi» tāpēc, ka četri gadi man šķiet pilnīgi pietiekams laiks, lai, kaut vai vien 2010. gadā ieraugot problēmu un tās apjomu, rīkotos tā, lai 2014. gadā varētu ziņot vismaz par jūtamu analfabētu skaita samazināšanu. Vai arī, ja tas nav objektīvi iespējams, atklāt, kas tie par bērniem, kāpēc šis «kontingents» neiet skolā vai kāpēc skola tam nav pieejama. Atkal – lai cik iespējams, rīkotos par labu situācijas izmaiņām. Taču «Izglītības un zinātnes ministrija pēdējo gadu laikā nav veikusi pētījumu par analfabētiem Latvijā» (delfi.lv). Arī man, aptverot ilgāku laiku, nelaimējās atrast kaut ko līdzīgu profesionālai, vismaz sociālpsiholoģiskai problēmas diagnostikai. Protams, ka no izpētes būtu jāizriet tādiem izglītības sistēmas optimizācijas priekšlikumiem, tādai vispusīgai (gan bērnu, gan vecāku, gan skolotāju līmenī) problēmas (skolas neapmeklēšana) profilaksei, kura, cik iespējams, ļautu tikt no tās vaļā. Tā vietā, šķiet, ir tikai konstatācijas.
Lai vai kā – man šis analfabētu (nevis iespējamo analfabētu, kā tiek teikts par šiem bērniem, bet pamatā vai pagaidām – analfabētu) skaits šķiet Latvijai ļoti liels (ap 5% no statistikas nosauktā skolēnu kopskaita). Turklāt, manuprāt, Latvijai nav nekāda pamata šīs jau pavecās problēmas attaisnojumam saukt tādus iemeslus, kādus sauc, piemēram, arābu valstis (zems dzīveslīmenis, augsta dzimstība, kolosāla iekšējā migrācija, konservatīvo tradīciju stabilitāte,…). Toties būtu labi skaidri zināt, cik nopietnas ir ar šo problēmu saistītās būšanas: sociālie bāreņi, bezpajumtnieki, mazgadīgie noziedznieki, cik ir to, kuri nekad (!) nav gājuši skolā,…
Tā kā profesionāļu padoma man šajā ziņā nav, atļaušos subjektīvi pieņemt, ka Latvijā šie iemesli ir sekojoši. Nepietiekama, novārdzināta skolas un ģimenes mijiedarbība. Skolotāja misijai adekvātu viņa statusa garantiju (ieskaitot atalgojumu) trūkums. Tiešākā un netiešākā veidā esmu pieredzējis, kā šis iemesls tiek uzdots par «atļauju» vecāku varas (maigāk – iespēju) un skolas varas (autoritātes) pretstatīšanai, pat konfrontācijai. Ne tikai izglītības politikas, bet arī vecāku (sabiedrības) tumsonības līmeņa dēļ degradētā skolas un mācīšanās autoritāte. Proti – ar sociālo infantilismu, ar nespēju skaidri un uzskatāmi (kaut vai ar personisko piemēru) nodefinēt izglītības vērtību kritērijus sirgst ne tikai daudzi vecāki, bet arī skolotāji un politiķi. Jautājums: «Kā var neiet skolā?» sabiedrībā (pieaugušo, vecāku vidē) ir devalvējies.
Turklāt man šķiet liekulīga, piemēram, IT piesaukšana analfabētisma kontekstā. Ja jau ir konstatēts, kādu ietekmi šīs tehnoloģijas atstāj uz lasīšanu, rakstīšanu, tad jājautā, kāpēc izglītības sistēma nav vīžojusi savlaicīgi kļūt apsteidzoša, lai šīs problēmas izslēgtu? Turklāt, manuprāt, nereti var nopietni strīdēties par to, kurš šobrīd vairāk minimizē bērna saskarsmi ar ikdienu, ikdienai būtisko zināšanu apjomu – internets vai skola. Ir jādomā par to, vai (un kāpēc) skola, kura XX gadsimtā bija ļoti nozīmīgs sociāls institūts, spēj tāda būt arī XXI gadsimtā.
Latvija, manuprāt, nemaz nevar atļauties par to nedomāt. Jo tai nav tādu valsts attīstības resursu, lai ignorētu nu jau vispārzināmu atziņu, ka mūsdienās attīstību piedzīvo valstis, kuras spēj nodrošināt iespējami augstu savu iedzīvotāju izglītības līmeni, kultūras līmeni, zinātnes līmeni, tehnoloģisko ražošanas disciplīnu,… Manuprāt, skolas neapmeklēšana – tas ir arī viens no (šajā gadījumā – tumsonīgiem) veidiem, kā izpaužas pretruna starp izglītības politiku, skolu stāvokli un gaidām, ko nosaka sabiedrības stāvoklis, bažas par savu, par bērnu nākotni.
