Ja Latvijas politiķi nespēj ticami atbildēt uz jautājumu, būs karš vai nebūs, ja Latvijas politiķi nespēj pienācīgi definēt draudus savā telpā, nespēj saprātīgi mobilizēt resursus un sabiedrību to slāpēšanai, viņi varētu spēt vismaz tik daudz, kā atbildēt, vai paši ir par karu vai mieru.
Eiropas Savienības prezidējošās valsts Saeimas spīkere tikko noslēgta pamiera laikā uzsver, ka viennozīmīgi ir par ieroču piegādi Ukrainai. Acīmredzot viņas rīcībā ir informācija par to, ka oficiālā Eiropa šo pamieru uzskata nevis par miera procesa sākumu, bet par kara eskalācijas epizodi. Un principā sliecas uz iesaistīšanos Ukrainas karā (es uzskatu, ka oficiāla ieroču piegāde ir paziņojums par līdzdalību kādā no pusēm). Acīmredzot spīkere, uzskatīdama Ukrainas apbruņošanu par akūtu nepieciešamību, zina, ko runā, un par to būtu apbalvojama ar Kima Čen Una jauno frizūru.
Es šo kontekstu tik labi nezinu, tāpēc man viegli pieņemt, ka spīkeres sacītais vairāk izriet no realitātes, bet Valsts prezidenta un ārlietu ministra – vairāk no vēlamības. Vai varbūt Minskā, varbūt Briselē, varbūt Maskavā šajā laikā tikusi izrādīta pārliecība, ka karam beigas? Protams, man šķiet dīvaini tas, ka valsts amatpersonas lietās, kuras vērojot prāts nebūt nenesas uz jokiem, atļaujas spēlēties. Proti – demonstrēt, ka pat attieksmē pret Ukrainas traģēdiju Latvijas varai nav vienotas ārpolitikas. Manuprāt, lietas, kas skar savas vai citas valsts «X stundas» situācijas, nevajadzētu izmantot, lai izrādītu sevi. Tādās situācijās visiem jābūt savas valsts instrumentiem un amatpersonām jāstaigā pa pasauli nevis ar saviem minējumiem, bet ar kvalificētā situācijas vērtējumā balstītu valsts viedokli un skaidru tā pamatojumu. Un, protams, es te tikai spekulēju to savstarpēji nesaskanīgo atklāsmju kontekstā, ko pēdējā laikā atskaņojuši Saeimas spīkere, Valsts prezidents, ārlietu ministrs un vēl daži valsts amatos iecelti kara vai miera baloži. Taču – spīkeres sacītais, lai kādas man būtu pretenzijas, iezīmē noteiktu kursu, kamēr viņas politisko oponentu izteikumi – tikai laipošanu ap konsekvenci.
Ne no tā jābaidās, ka citu ES valstu kūdīšana uz ieroču piegādi Ukrainai (mums pašiem taču tādu iespēju neesot) «uzpūtīs konfliktu», bet no tā, ka valstīm, kuras sāk runāt par bruņojumu, nav nekāda priekšstata par uzvaru, kas ar šo bruņojumu panākama. Saeimas spīkeres viedoklis faktiski sakrīt ar kāda Krievijas politiķa nesen definēto: miers Ukrainā ir iespējams tikai pēc pilnīgas un galīgas vienas puses uzvaras. Jautājums – vai Latvijas, vai ES, kur Latvija patlaban prezidē, varas aprindas secinājušas, ka politisks situācijas risinājums Ukrainā nav iespējams, ka militārais ceļš ir vienīgais ceļš? Tad aicinājumi apbruņot Ukrainu ir loģiski. Bet, ja ES, Latvijai, vēl jo vairāk Krievijai, nav sava viedokļa par to, kas ir uzvara Ukrainā un kā to panākt, taču katrai pusei (Krievijai, ES) gribas eksportēt uz turieni nāvi, tas nozīmē, ka Ukraina tiek izmantota arī kā poligons importētiem ieročiem un importētām interesēm. Arī šajā gadījumā bruņojums ir ļoti svarīgs arguments. Es uztveru Saeimas spīkeres sacīto kā ierosinājumu beidzot skaidri un gaiši, bez aplinkiem un liekulības definēt situāciju un Latvijai vēlamo tās attīstību.
Var braukt uz Kijevu izrādīties gucuļu kreklā, var aizvest segas Kolomoiska bataljonam, var, kaļot čiku, negulēt nakti Minskā, var pielikt punktu savai dzīvībai Doņeckā un krāt ar muti arsenālu Rīgā… Varbūt tas viss balstās kādā nepieciešamības apziņā vai pat pārliecībā. Taču, ja gada laikā taču jau Eiropas valsts Ukraina pati nav spējusi un, jo vairāk, ja it kā ārpus tiešā konflikta pastāvošu ietekmīgu valstu kopums nav bijis spējīgs piedāvāt Ukrainai (vai pat uztiept tai) reālu miera scenāriju, tad konflikta uzturētājiem miers pagaidām nav mērķis (nav brīnums, ka Janukovičs jau grib atgriezties, jo acīmredzot viņš būtisko saskata nevis Ukrainas varas, politiskā režīma kvalitatīvās izmaiņās, bet oligarhu ietekmes pārdalē). Es uzskatu, ka «svinēt» šo gadu pēc maidana traģēdijas ne Ukrainas, ne arī kādas ES valsts varai nav pamata. Man būtiski ir tas, ka konflikta «kvalitāte», ja tā var teikt (nav runa par militāro aspektu), gada laikā nav mainījusies. Un šī nemainīgā «kvalitāte» paredz bruņošanos.
