Manuprāt, informatīvajam karam Latvijas telpā būtu vērts veltīt tikpat augsta līmeņa zinātniskas konferences un diskusijas, kādas tikušas veltītas nacionālajai drošībai militārā aspektā.
Tāpēc, ka Latvijā vairāk nekā lielākās valstīs ir aktuāla frāze: karu, kas vinnēts kaujas laukā, var zaudēt sabiedrības apziņā. Tāpēc, ka informatīvais karš nav teritoriju, bet cilvēku sagrābšana. Tāpēc, ka informatīvā kara galvenie instrumenti nav patiesība un morāle, bet dezinformācija, informācijas fabricēšana, manipulēšana, specpropaganda, dehumanizācija, informatīvais terorisms… Kā ar galveno hibrīdkara elementu ar to biedrojas korupcija, ekonomiskais karš, šantāža… Šis karš, lai kura puse arī tiktu līdz informatīvam pārākumam, ir samaitājošs karš. Šā vai tā dezinformēta sabiedrība agri vai vēlu ir nolemta zaudējumam.
Ja informatīvajam karam tiek piedēvēti visi militārā kara elementi, tad Latvijai, kuras sabiedrība ir maza un turklāt izklīstoša, prioritāri pienāktos domāt par informatīvo aizsardzību. Daudz plašākā nozīmē, nekā to prasa pretinieka informatīvā invāzija. Tādā līmenī, kas pasargā sabiedrību no samaitātības, no apziņas degradācijas. Sabiedrībai nav jādzīvo melos un ar meliem, lai cik arī tie informatīvajam karam būtu bijuši vajadzīgi. Ja vien pašu politiķu nolūks nav samaitāt savu sabiedrību. Es piekrītu viedoklim, ka «informatīvā kara mērķis ir cilvēka prāts, īpaši tas, kurš pieņem izšķirošos lēmumus par karu un mieru, un arī tas, kurš pieņem izšķirošos lēmumus par to, kur, kad un kā izmantot stratēģisko struktūru potenciālu un iespējas» (Dž. Steins, Informatīvais karš). Pat informatīvo karu pārcietuši politiķi nedrīkstētu būt samaitātāki par sabiedrību. Bet – tā kā mūsu politiķiem ir zināma nosliece vismaz uz merkantilu samaitātību, Latvijā vēl jo vairāk ir nepieciešams savlaicīgs, kvalificēts un vispusīgs ne tikai informatīvā kara instrumentu un tehnoloģiju, bet arī risku, seku, imunitātes, sabiedrības rehabilitācijas mehānismu u.tml. izvērtējums. Informatīvais karš nav rotaļa. Tas ir reāls karš, un arī sekas ir reālas.
Bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš pirmdien raidījumā Dombura studija sacīja, ka Latvija ir ievilkta informatīvajā karā. Manuprāt, Latvija šajā karā metās brīvprātīgi un bez pienācīgas sagatavošanās. Proti, pagaidām nav redzami kaut cik kvalificēti un savā darbībā mērķtiecīgi šī kara instrumenti. Pagaidām vietējās informatīvā kara specvienības (ieskaitot anonīmo interneta varzu) tik vien zina kā degradēt publisko diskusiju telpu, liekot priekšplānā nevis uzskatu, domu un dogmu vērtējumu, bet agresiju, nomelnošanu un personības aizskārumu. Šādā ziņā karots tiek. Bet man nav pieņemams tas, ka informatīvā kara apstākļi tiek uzskatīti par pietiekamu iemeslu argumentācijas aizvietošanai ar emocionalitāti un histēriju. Un arī tas, ka mediji, uzaicinājuši oponentus, izmanto viņus nevis viedokļu konfrontācijai, bet pazemošanai. Jo šādas «manieres» degradē savējo sociumu.
Vēl Kažociņa kungs teica: tiek mēģināts radīt iespaidu, ka Latvija ir neizdevusies valsts, ka te atdzimst fašisms, ka te diskriminē mazākumtautības. Te rodas jautājums – kāpēc Latvija savā iekštelpā pret to nekaro? Ja ir skaidra pamatauditorija, ar kuru tiek saistītas šo apgalvojumu autoru cerības, vai ir veikti efektīvi kontrpasākumi, lai šī auditorija nekļūtu monolīta, lai samazinātu to? Manuprāt, nav. Vai ir veikts elementārais – konfrontējoši un adresēti atbildēts uz šiem apgalvojumiem pēc būtības? Manuprāt, nav. Atkal tikai savējiem pievērstas žēlabas redz, ir kaut kādi, kas «rada iespaidu». No tā savukārt man rodas iespaids, ka varas spicei varbūt ir izdevīgi, lai Krievijas informatīvā atbalsta punkti šeit konsolidējas. Varbūt mūsu politiķiem ir izdevīgi turēt mūsu etnisko pretrunu zupu allaž uzsildītu? Lai, ja kas, uzsvaru no pārrobežu informatīvā kara pārliktu uz pilsoņu informatīvo karu? Turklāt – apkarot pretinieka informatīvo dogmu invāziju savā iekštelpā tikai ar noliegumu, vārgu kontrpropagandu un totālu izvairīšanos no tiešas konfrontācijas nozīmē uzturēt šo karu. Vēlreiz jāatgādina, ka informatīvais karš ir kaitīgs ikviena karotāja veselībai. Jo deformē garīgo par dzīvniecisko.
