Pērnā gada sākumā 78% no aptaujātajiem ekonomiski aktīvajiem Latvijas iedzīvotājiem izteicās par visas tautas vēlētu prezidentu. Es būtu uzdevis vēl otru jautājumu – vai tie, kas šo ideju grib, ir gatavi to no visas sirds arī kopt? Proti – es vēlētos zināt, kāda sabiedrībā pastāv distance starp «grib» un «vajag».
Nobalsot, protams, var par visu ko. Nav grūti apmierināt savas un sabiedrības iedomas un iegribas. Taču tautas vēlēta Valsts prezidenta ideja būs auglīga tikai tad, ja, pirmkārt, viņa vēlēšanas kļūs tā robeža, aiz kuras sabiedrība (suverēns) uzskatīs valsti par savu, nevis varas (politikas) īpašumu. Apātiskai, politiski pasīvai , pat vienkāršākās un demokrātiskākās (proporcionālās) vēlēšanu sistēmas ietvaros viegli manipulējamai, pakļāvīgai sabiedrībai tautas vēlēts prezidents nav vajadzīgs. Tā tik vien kā paļaujas, ka personificēta vara būs atbildīgāka nekā partiju vara. Bet, ja sabiedrība, kā bijusi, tā paliks inerta, velti cerēt, ka tautas vēlēta prezidenta institūts to allaž respektēs pēc būtības. Lēmums par tautas vēlētu prezidentu kā tāds neko nemainīs. Protams, pilsoņu kopumam ir jābūt nodrošinātam ar iespējām prasīt un reāli panākt varas, prezidenta atbildību. Arī šīm iespējām, pirms balsot par pašu ideju, ir jābūt skaidri definētām. Vai tās ir definētas? Man liekas – nav. Bet, ja nav, tad, manuprāt, pastāv ļoti liela varbūtība, ka politika var saņemt visai viegli manipulējamu un vēl izteiktāku atsevišķas partijas, atsevišķa grupējuma (nevis Saeimas kvalificētā vairākuma pēc būtības) «produktu», nekā bijuši Valsts prezidenti līdz šim.
Proti, esošajā (!) situācijā, manuprāt, ir vieglāk izmanipulēt «vajadzīgo» prezidentu tad, ja to vēlē tauta, nevis Saeima, lai cik slikta tā nebūtu. Justos laimīgs kļūdījies, taču pagaidām lāgā neredzu iemeslu, kāpēc politiķi un vēlētāji iedomājas, ka, nespējuši kā pienākas apgūt vienkāršāko (proporcionālo) no pārstāvības dejām, tie spēs kā pienākas izdancot kaut ko mazliet sarežģītāku un atbildīgāku. Vai varbūt tautas vēlēta prezidenta alkas ir saprotamas tik vien kā alkas pēc «labā kunga»? Vai varbūt, sliktākajā gadījumā, gribas saņemt tikai kārtējo ieganstu liekulīgai vaimanāšanai? Sak, gribējām to labāko, bet sanāca… Un bez mobilizēšanās arī nesanāks.
Turklāt, ja ideja grasās tikt pieņemta, mums, ņemot vērā pieredzi ar Saeimu, steidzami jāmaina un jātrenē savi izvēles «orgāni». Ungāriem nosacīti paveicās ar profesoru, čehiem paveicās (es uzskatu) ar dramaturgu, poļiem ar elektriķi. Mēs nevaram uzminēt, kā veiksies mums. Taču mēs varētu pacensties, cik iespējams, sagatavoties tam, ko vēlamies.
Šī ideja man šķiet vērta tad, ja tiekam pie valstsvīra. Nevis reprezentatīvas dekorācijas vai «simbola».
