Reiz dzirdēju stāstu par vienkāršu ļaužu ģimeni, kam Rīgas nomalē miera laikos bijusi mājiņa. Papus, kā viņu saukuši mājinieki, strādājis grūtu darbu, bijis goda vīrs un savulaik strēlnieks.
Papum bijis niķis šad tad, pārnākot no darba, uzmest uz krāsns pa divlatniekam. Pēc kādiem gadiem papus nomiris un ģimeni piemeklējušas likstas. Viena pēc otras. Viena pēc otras. Nezinājuši vairs, kur likties. Te kādu dienu atklājuši, ka šiem uz krāsns ir kaudze ar papus divlatniekiem. Ar tiem pieticis, lai tiktu vaļā no parādiem un sakārtotu dzīvi. Taču tas notika laikos, kad vēl mēdza runāt, ka santīms gādā latu.
Protams, arī man papīrnauda šķiet vēlamāka par monētām. Eirocenti šķiet smagi, tie maisās pa rokām un kabatām. Tomēr pats par sevi cents konkrētā laikā sava nomināla ietvaros ir tikpat vērtīgs kā desmit eiro banknote sava nomināla ietvaros tajā pašā laikā. Centi – tā nav mazvērtīga nauda, kā tos tagad apsaukā. Centi – tā ir sīknauda. Un, ja bērna asarā redzama pasaule, tad centos redzams gan finanšu, gan varas liekulības tirgus.
Pirmkārt, kāpēc nebija iespējams atteikties no mazākajiem centu nomināliem 1. janvārī, pārejot uz eiro? Kam izdevīga otra cenu «noapaļošanas» akcija īsā laikā? Vēlme atsacīties no centu monētām nav labklājības zīme, bet liecība tam, ka, pārejot uz eiro, naudas vērtība turpina kristies. Cents kļuvis par virtuālu monētu nulles vērtībā. Atgādināsim, ka, piemēram, vēl 2007. gadā viena kilovatstunda elektrības Vācijā maksāja vienu eirocentu. Vēl šā gada sākumā Latvijas avīzes rakstīja, ka cilvēki satraucas, ja viņiem santīma vietā izdots eirocents. Tātad cilvēki tolaik vēl domāja, ka gan santīmam, gan arī eirocentam ir kāda vērtība. Tagad mums teic, ka cents ir «mazvērtīga nauda» un nav vērts ar to krāmēties. Tagad (tirgus) realitāte faktiski sākas ar piecu vai šur tur jau ar desmit eiro banknoti. Zemākie eiro naudaszīmju nomināli piepilda mūsu kabatas ar naudas politikas noteicēju mums pievērstu izsmieklu. Monētas varbūt izņems no apgrozības, bet izsmiekls paliks. Jo, ja es, piemēram, lūdzējam došu centu, tad, visticamāk, viņš nevis pateiksies, bet domās, ka es par viņu ņirgājos. Virtuāla politika, virtuāla nauda, virtuāla labdarība,… Jautājums – kurš «saimnieks» atbildēs par to, ka apritē ir nauda, kurai nav reālas cenas? Bet – tā kā uz monētām ir Latvijas ģerbonis, kurš atbildēs par šā simbola novešanu pazemojošā stāvoklī? Manā uztverē tas ir tas pats, kas šņaukt degunu karogā.
Otrkārt, mums te nav oficiālā taupības, mums te ir oficiālā dārdzības «filozofija». Šo «filozofiju» ietekmē vai pat nosaka visai izteikta lieluma mānija. Proti – vēlme nerēķināties, nerespektēt, atraidīt mazo, sīko, kapilāro,… Lai tas cents vai mazais uzņēmums. Bizness, kurš sākas no centiem, nevienu neinteresē. Sērkociņu kastīte, kura maksā kapeiku vai centu, nav biznesa projekts. Biznesa masa ir svarīgāka par tā vērtību. Valsts labuma izpratnē graša vērtas bankas kotējas augstāk par valstiskai atdevei pievērstām idejām. Tas pats politikā. Partiju politiskais svars tiek vērtēts kvantitatīvi, nevis kvalitatīvi. Proti – partiju kvalitātes mērs ir to iegūtā varas masa, nevis reāla atdeve, pildot tautas kalpu pienākumus. Nav brīnums, ka naudai, tāpat kā politikai, ir trokšņa (Darbs maksā centu, troksnis eiro. Utt.) cena. Šis troksnis nicina attieksmi, kas paredz pacietīgu, mērķtiecīgu izaugsmi, respektējot un izmantojot katru, pat vissīkāko iespēju. (Kas nenolieksies centa dēļ, nav graša vērts. U. tml.). Lai arī šāda pacietīga, spītīga tiekšanās man šķiet viens no latviskās dzīvesziņas raksturlielumiem. Rezultāts – sabiedrības stabilitāti noteicošā vidusslāņa pazušana, iznīkšana. Tostarp tautsaimniecībā.
Un vispār – te nav runa ne par centu, ne par naudu. Cents ir tikai ilustrācija mūsu patērnieciskajam niķim – respektēt apjomu (arī kultūrpolitikā), bet ignorēt un izstumt no vērtību sistēmas to, kas tirgum šķiet maznozīmīgs. Ja centam zūd jēga, tad vēl vairāk censoņu kļūs tikai par žurku skrējiena dalībniekiem.
