Lielā LTF jubileja atnāca ar lielu troksni, publiskiem pasākumiem un smagiem pārdomu brīžiem. Lai nu kam, bet man, kā vienam no LTF dibinātājiem, organizatoram un pirmā laika vadītājam, vajadzētu priecāties par šo lielo jubileju un sasniegumiem, jo mēs daudzi sevi ziedojām šim svētajam Latvijas valsts neatkarības atgūšanas darbam.
Jā, man ir lepnums par savu tautu, ka mēs spējām saorganizēties 250 000 biedru lielā organizācijā, bet rūgtuma mieles mani un, domāju, arī daudzus citus tautfrontiešus neatstāj par rezultātu šodienā. Man ir tāda sajūta, ka „Otrā ešelona” (otrrindnieki) LTF vadība pati ir piesmējusi mūsu LTF un visu tautu. LTF uzvara Augstākās Padomes vēlēšanās bija Pirra uzvara. To pierādīja pati dzīve, jo uzvara nesa lielākus zaudējumus nekā ieguvumus. Faktiski, kā redzam, skumja diena visai tautai un pavisam skumja pieviltajiem īstajiem, sākotnējiem tautfrontiešiem.
Es neuzskatu, ka biju „antiņš”, kuru reformkomunisti un viņu kalpi - čekisti izmantoja, viņi mums, nacionāļiem, fronti līdz ar 2. LTF kongresu vienkārši atņēma. Un notika tas ļoti vienkārši - jau kongresa sagatavošanas laikā īstos LTF dibinātājus laukos un pilsētās pamazām nomainīja vietējie pelēkie un gaišie liberālkomunisti vai vietējie servilanti (verdziskie iztapoņi). Visi viņi gaidīja tikai momentu, kad piežmiegt visus tautfrontiešus, bet situācija 1988.gada jūlija mēnesī krasi izmainījās. No Maskavas atnāca pieprasījums pēc masu atbalsta perestroikai un tad arī radās LKP CK ierosme un iesaukums. Bet iedzītās bailes jau bija tik lielas, ka pat tad viņus – komunistus, nevarēja izvilkt no krūmiem ārā uz „pere-stroikām”. Kronis visam bija tas, ka jau no LTF centrālās mītnes, uzticamības personas, S.Kalnietes vadībā tika nozīmēti delegāti uz 2. LTF kongresu.
Es pieminu un pieminu šo kongresu, jo tas bija vēsturiski bēdīgs pagrieziens latviešu tautai. Pie varas esošā komunistiskā nomenklatūra nedrīkstēja zaudēt savu varu, tāpēc liberālkomunistu un reformkomunistu (gorbačovisti) uzdevums bija par KATRU cenu uzvarēt šajā kongresā, ko viņi ar viltu arī izdarīja, un Latvijas Tautas fronte de-facto pārvērtās par Komunistiskās partijas un VDK vadītu organizāciju. Kāpēc viņiem vajadzēja LTF? Vajadzēja tāpēc, ka vēlēšanu likums bija izmainīts un LTF varēja reāli cerēt, ka gūs uzvaru vēlēšanās. Lai saglabātu varas monopolu, viņiem vajadzēja tādu LTF vadību, kura nodrošinātu liberālkomunistu un reformkomunistu uzvaru gaidāmajās vēlēšanās.
Bet tas arī ir mīts, ka LTF uzvarēja vēlēšanās. „Otrā ešelona” (otrrindnieku) LTF vadība faktiski bija izgāzusi un zaudējusi vēlēšanās. Situāciju izglāba tas, ka LTF deputātu frakcijā iesaistījās daudzi liberālkomunisti, it sevišķi no laukiem, un tikai tādejādi tā ieguva vairākumam nepieciešamo balsu skaitu. Par Latvijas valstiskuma atjaunošanu nobalsojušie liberālkomunisti iesaistījās LTF Augstākās Padomes frakcijā un līdz ar to LTF frakcija nonāca totālā liberālkomunistu un reformkomunistu virsvadībā, nacionālo deputātu skaits bija tikai kaut kur ap 24 deputātiem (ieskaitot pat nacionālkomunistus). Komunistiskās partijas (t.sk. VĻKJS) Varas monopols bija saglabāts. Paklausīgā, un regulējamā Augstākā Padome samērā īsā laika periodā pieņēma visus varas saglabāšanas un prihvatizācijas likumus, pateicoties kuriem valsts–tautas kopmanta kļuva par viņu personīgo mantu. Līdz ar to mērķis bija sasniegts.
Bet valsts prihvatizāciju (kriminālo privatizāciju) vajadzēja arī šķietami likumiski nobruģēt un „Sarkanie juristi” to arīdzan izpildīja ar glanci. Pirmkārt, viņu uzdevums bija pamatot savas tiesības uz varu! Piedot leģitimitātes izskatu savai varas saglabāšanai. Visu šo juridisko ekvilibristikas pasākumu kopumu savas augstākās varas nostiprināšanai es varētu apvienot zem nosaukuma „Kontinuitātes paradigma”. Dotās paradigmas ietvaros reformkomunisti sāka burtiski „masēt” 1918.gada Latvijas Republikas „kontinuitātes doktrīnu”, tas ir, valsts nepārtrauktības ideju, sākot no 1918.gada. Mēs zinām, ka „nepārtrauktība” bija pārtraukta ar okupācijas laiku, bet 1990.gada 4.maijā teorētiski varēja atjaunot 1918.gadā dibināto Latvijas Republiku, kā to izdarīja Lietuvas Republika.
Bet Latvijā nekas tamlīdzīgs nenotika. Latvijā mēs atjaunojām valstiskumu, bet nekādas konstitucionālās kontinuitātes nebija un nav, jo mēs, mani pašu ieskaitot, nodibinājām 4.maija Republiku ar savu Satversmi-konstitūciju („Satversme” ir Ata Kronvalda ieviestais termins latviešu valodā), izmainījām vēlēšanu likumu (lai arī kā es protestēju pret šādām izmaiņām), bet pēc tam komunistu dibinātā politbrigāde Latvijas ceļš (kuram bija tikai 36% balsu, bet kurš bija pietiekošs „vairākums”) 1993.gadā dibināja Jaunlatviju jeb Trešo republiku jau ar savu Satversmi (formāli paziņojot, ka stājoties spēkā vecā Satversme), bet nevienam no viņiem nebija leģitīmu tiesību kaut ko tādu paziņot.
No 1993.gada līdz 2013.gadam viņi „uzlaboja”un „papildināja” Satversmi, kā dāmas frizūras. Kontinuitātes paradigma reformkomunistiem bija vajadzīga tikai un vienīgi savas varas kontinuitātes legalizēšanai. Jautājums jau bija un ir tikai par valsts varu - viņiem to vajadzēja saglabāt un likumiskot, pat censties leģitimizēt, jo uz okupācijas varas dibinātā un turpinātā padomju vara vairs nevarēja eksistēt – tā bija jāpārkrāso visās varavīksnes krāsās, bet pats galvenais – tā bija jāsaglabā, lai sev prihvatizētu valsti, kā tas jau arī pirms tam bija izprojektēts. Viņi pat atzina, ka Komunistiskā partija bija noziedzīga organizācija, lai gan „aizmirsa” atzīt to, ka paši komunisti bija šīs noziedzīgās organizācijas biedri, tātad noziegumu izpildītāji. Tieši šis faktors lika viņiem uzmanīties un sarosīties, jo komunistiem bija vēl viens uzdevums – novērst lustrāciju, kas nozīmēja komunistu atsijāšanu no sabiedrības vadīšanas, ievedot viņiem zināmu profesiju aizliegumu - aizliegt balotēšanās iespējas par jebkura ranga deputātiem, aizliegt vadīt valsts institūcijas, būt par diplomātiem, tiesnešiem, virsniekiem, strādāt valsts drošības institūcijās utt. Latvijā viņi veikli atrada vienu komunistu (A.Rubiku) un vienu čekistu (J.Bojāru), kurus tad arī uzlika uz „grilla”. Komunisma ideoloģiju nomainīja neoliberālisma un liberastijas ideoloģija. „Juridiskā akrobātika” tika likta lietā, un savu viņi, neveiksmei nolemtie, it kā panāca.
Otrkārt, otrs svarīgākais uzdevums bija iznīcināt iepriekšējo un patieso vēsturi, liekot tās vietā savu pašizdomāto – falsificēto vēsturi. Viena lieta ir noviltot vēsturi, bet svarīgi bija pārveidot vēsturisko apziņu, kurā patiesie notikumi (dažkārt kaunpilni) pārvēršas par pjedestāliem, bet uz tiem tiek uztupināti servilanti, neskatoties uz to, kāds „vēstures akmens” tos vilktu dzelmē. Šī pasākuma realizēšanai bija nepieciešams saturēt masu manipulācijas līdzekļus savās rokās un radīt savu „propagandas troksni”. Tāpēc aizvien dzīvais „sarkanais tīmeklis” radīja varoņeposu no trim sastāvdaļām. Katra eposa daļu radīja vecās nomenklatūras pārbaudīti kadri un radīja vislabākās padomju propagandas stilā. Pat grūti bija iedomāties, ka pēc 25 gadiem padomju komunistu stila propagandas darbi vispār vēl iespējami. Skatoties un klausoties „varoņeposus”, man likās, ka esmu iekāpis laika upē un padomju vergu galera mani aiznesusi atpakaļ komunistiskās partijas atklāti-slēgtajā partijas sapulcē. „Sarkanais tīmeklis” tautai uzdāvināja „Trīs vītušas rozes”.
Pirmā vītusī roze - dokumentālā filma ar nosaukumu Uzturiet debesis spēkā! Autoru kolektīvs, faktiski vecā reformkomunistu orggrupa, nolēma noorganizēt sev varoņeposu. Un kam viņi uzticēja šo (ne)darbu? Savam pārbaudītam kadram no galma raidījuma Labvakar – E.Inkēnam. Vērtējot šo filmu kopumā, es domāju, ka filmas nosaukumam paņemtā dzejoļa turpinājums faktiski izsaka visu: „Uzturiet debesis spēkā, pat, ja to nav!” Tā skan dzejolis. Es domāju, ka pašiem to neapzinoties, neaptverot dzejoļa dziļāko saturu, LTF varas piesavinātāji ir pašatmaskojuši sevi ar šo filmu. Viltus vēstures paraugdemonstrējums. Šī filma ir glorificēts reformkomunistu LTF varas pārņemšanas, bet de-facto komunistu varas paturēšanas uzvaras ceļš, kura rezultātā tauta no padomju dzimtcilvēka kļuva par neoliberālistu moderno vergu. Jautājums nav par to, ka viņi nerāda LTF īstenos dibinātājus, gan Rīgā, gan visā Latvijā, jautājums ir par to, ka no LTF „Otrā ešelona”, kurš manipulējot bija pārņēmis varu pašā LTF, kurš tautu un valsti noveda pie iznīcības, nabadzības, sociālā truluma un apātijas, un visu beidzot pie Latvijas neatkarības zaudēšanas, ka no viņiem neizskanēja ne grēksūdze, ne nožēla, ne lūgums piedot par nodarīto. Pat nopūtu nesaklausījām. Es nesaku, ka Tauta šobrīd būtu gatava piedot īvāniem, kalnietēm, godmaņiem, škapariem, peteriem, kinnām, dinēvičiem, kehriem, skultēm, gavariem, ābiķiem, zariņiem, bet šīs piedošanas izlūgšanās procesam vajadzēja sākties tieši no viņiem pašiem. Bet mēs dzirdējām un redzējām Pirra uzvaras slavinājumu, fanfaras LTF kapsētā.
Otrā novītusī roze ir LTF 25.gadadienas konference Saeimas Sarkanajā zālē, kuru publiski raidīja Latvijas TV. Man bija sajūta, ka atrodos publiski slēgtajā komunistiskās partijas sapulcē. Partijas CK sekretāri uzstājās viens pēc otra: D. Īvāns, J.Dinēvičs, A.Endziņš, (lai izskatītos formāli pēc konferences, vēl piekabinājuši bija T.Jundzi no LZA) - visi slavināja tālredzīgo kompartijas stratēģiju, gudro „ģenerālsekretāru” A.Gorbunovu, kurš viltīgi-diplomātiski piekrāpis buržuāziju, un kuru J.Dinevičs uzskata par savu lielāko Skolotāju un autoritāti (tieši tā viņš izteicās referātā) un Latvijas PSR galvenais LKP cenzors J.Škapars esot viņa darbaudzinātājs. Visgudrākais un viltīgi pārdomātākais gājiens esot bijis tas, ka LTF atteikusies no parlamenta virsvadības un to atdevusi LKP CK Ideoloģiskajam sekretāram A.Gorbunovam, kura pakļautībā, starp citu, atradās arī VDK, un LKP Rīgas pilsētas Pirmajam sekretāram I.Daudišam. Bet, nespējot apiet LTF Satversmes frakcijas rašanās faktu, J.Dinevičs noslīdēja pie komunistiem tik ierastiem meliem, ka šī frakcija radusies „jo vēlēšanas tuvojās”. Tie bija meli, jo kā jau liecina pats nosaukums, frakcija radās kā Latvijas valsts aizstāvis. Satversmes frakcija divas reizes centās noņemt LTF valdību ar I.Godmani priekšgalā, jo nevarēja piekrist tās realizētajai tautsaimnieciskai politikai („krāsniņas” un sertifikāti tautai - pilis prihvatizatoriem), un, visu beidzot, Satversmes frakcijas vadītājs J.Vaivads vēlēšanās vispār startēja Latvijas Ceļa sarakstā, kopā ar visiem citiem liberālkomunistiem, reformkomunistiem un servilantiem. Pilsoņu Kongresu, kas tajā laikā bija pilsoniski reprezentatīvāks kā Augstākā Padome, minētais referents vispār nosauca (citāts) „par skabargu pakaļā”. Man likās, ka D.Īvāns konferencē vispār pats nerunā, bet uzlikta ir 25 gadus veca fonogramma (ieraksts no ielas publiskās uzstāšanās). A.Endziņš referēja, ka AP pieņēma 404 likumus, katru trešo dienu pa likumam, bet jautājums ir – vai tas bija labi vai slikti. Es ļoti labi atceros, ka bieži protestējot dedzu sarkano gaismu balsošanas mehānismā, bet boļševistiskais vairākums, lai apmautu tautu, tikai rullēja savus likumus. Neaizmirsīsim, ka Latvijas valsts līdz 1934.gadam funkcionēja normāli un visi valstij nepieciešami likumi bija pieņemti, vienīgi Civillikumu pieņēma jau autoritārisma laikā. LTF 25.gadadienai veltītajā „konferencē”, kā jau kompartijas kopsapulcē, kura bezpartejiskiem tikai jāklausās, jautājumus uzdot nevarēja un komentēt arī nebija ļauts. Konferences trešajā daļā, kad uzstājās ārzemju viesi, tad gan zālē ienesa vienu mikrofonu. Vēl viens interesants fakts - komunisti mūs, nacionāļus, vēl aizvien dēvē par nacionālradikāļiem. Viņi pat tagad nav izmainījuši savu leksikonu, paši ar sirdi un dvēseli būdami noziedzīgas organizācijas biedri. Tieši abi dvīņu brāļi: komunisti un nacionālsociālisti (t.sk.fašisti) bija ultraradikālu partiju biedri. Vēsturē grūti atrast vēl radikālākas organizācijas.
Trešā novītusī roze ir dokumentālā filma Atmodas antoloģija.
Tā ir filma, kā saka, bez „sarkanā pavediena”, bet kurai bija jāiznes stāsts par LTF no tās dzimšanas līdz bojā ejai, pa ceļam plūcot uzvaras laurus. Neko tamlīdzīgu tā nesniedz un skatītāju nepārliecina. Faktiski atrāda jaunāko laiku vēsturi, kurā LTF ir neviennozīmīga vieta un loma, turklāt filmas otrā daļa rāda laiku, kad LTF pēc AP ievēlēšanas jau bija atmirusi kā vadošā organizācija. Tāpat kā filmā „Neesošās debesīs”, filma sastāv no runājošām galvām un iestarpinātiem dokumentāliem kadriem, kuru saistība reizumis ir bezjēdzīga vai nekāda. Lauru vainagi daudzu varoņtēlu galvās faktiski bija jau citu izkaltēti lozberlapu vainagi.
Filmās un fotogrāfijās Doma laukumā es ieraudzīju personas, kuras nepiedalījās ne LTF organizēšanā, ne veidošanā, bet „uzpeldēja” vēlāk. Savādi, bet dokumentālajos kadros tās it kā ir piefiksētas - izrādās, ka tās jau tur grozījušās ne sauktas, ne aicinātas – inkognito, tā teikt. Fantastika. Šobrīd (2013.g.) LTV skatītājiem sniedz pusdokumentālu seriālu Melu laboratorija (viena sērija tieši bija par kinematogrāfu), kur gan lielāko daļu tekstu atkal ierunājuši šie paši liberālkomunisti un viņu servilanti, bet pa kādam patiesības graudam jau arī tur izdīgst. Tad, lūk, šīs divas filmas par LTF šī Melu laboratorija katrā ziņā varēja pievienot kā pēdējos paraugdemonstrējumus komunistiskās propagandas paraugiem –„Padomju Latvija –LTF25”.
Biju jau uzrakstījis šo atsauksmi par bijušo komunistu dāvanu tautai, kad Latvijas Radio piemeta vēl vienu nokaltušu pujeni – trešo radio pārraidi par LTF darbību pēc Otrā LTF kongresa. Radio Ideja jau bija pareiza – atmaskot visu šo t.s. „kontinuitātes” procesu, to, kā notika tautas un valsts pārņemšana, bet rezultāts bija kā vienmēr - vecie komunistiskie kadri bija izdomājuši viltīgu gājienu - akadēmisku nomazgājumu tam, ko komunistu dēvētie „nacionālradikāļi” iepriekš sarunājuši un sarakstījuši. Proti – izmantot trešo pārraidi Latvijas Radio, lai „akadēmiski” piegludinātu V.Avotiņa, J.Rukšāna un manus iepriekšējos izteikumus divās pirmajās pārraidēs, tā teikt, palaist „ceļa rulli” mums pa virsu. Kam to bija uzticēts paveikt? Lai izskatītos zinātniski, protams, LZA akadēmiskiem darbiniekiem.
Var jau piefrizēt pasūtījuma vēsturi, bet patiesības asni jau tik un tā izdīgs.
P.S. Starp citu, LNNK un „Neatkarīgo vēsturnieku biedrība” gatavojas uzņemt savas filmas par šo laiku notikumiem, tāpēc skolām prātīgāk būtu nesteigties pasūtīt iepriekš minētās filmas kā liberālkomunistu, reformkomunistu un viņu servilantu „Pirra uzvaru”.
Daudzi cilvēki man prasa, kāpēc es nevienā filmā nevienu notikumu nekomentēju un konferencē neuzstājos. Ļoti vienkārši – ar mani šie paši „Neesošās debesis” filmētāji ierakstīja divas stundas garu interviju, kurā es centos atvērt aizkaru uz visām nodevībām un mītiem par LTF vēsturi. Manis teiktais, kā izrādījās, bija pilnīgā pretrunā ar safantazēto glorifikāciju un neīstajiem varoņtēliem, tāpēc, dabiski, ka manis teiktajam šai filmā vieta neatradās. Bet LTF 25.gadadienas konferencē man vienkārši nedeva vārdu ne referātam, ne komentāriem. Padomju laiki liberālisma mērcē turpinās... Cilvēki jau ir tie paši un metodes tās pašas, tikai „ancuki” jauni.
