Vakar Briselē Eiropas Savienības (ES) Finanšu ministru padome pieņēma gala lēmumu par eiro ieviešanu Latvijā 2014. gada janvārī.
Pēc formālā lēmuma pieņemšanas par Latvijas uzņemšanu eirozonā mūsu valsts uzņēmumiem jāgatavojas pārejai uz eiro, uzņēmumi varēs sākt norādīt cenas latos un eiro, bet obligāti preču un pakalpojumu cenas abās valūtās būs jānorāda no oktobra. Lai pāreja uz eiro noritētu godīgi, šonedēļ vairāki ministri un lielākās uzņēmumu asociācijas arī parakstīs memorandu Godīgs eiro ieviesējs.
Droši vien starp uzņēmumiem būs visādi eiro ieviesēji – gan godīgi, gan negodīgi –, un, cerams, ka godīgo būs vairāk. Bet viena lieta gan ir skaidra – ka pie Ministru kabineta un valdošās koalīcijas durvīm šilti ar uzrakstu Godīgs eiro ieviesējs nevar likt. Valdība ir Latviju ievilkusi eirozonā, pat nepainteresējoties, vai tauta maz grib atteikties no lata. Tas nav godīgi.
Tāpat nav godīgi desmitiem reižu atkārtot pasakas, ka Latvijas tauta jau esot nobalsojusi par iestāšanos eirozonā toreiz, kad bija referendums par iestāšanos ES. Toreiz bija referendums par iestāšanos ES, nevis eirozonā.
Godīgi būtu bijis, ja būtu rīkots referendums, kurā tauta lemtu, iestāties eirozonā vai nē. Tad skaistās partijas un viedie amatvīri varētu izklāstīt, kāpēc tur ir vai nav jāstājas, tauta izvērtētu plusus un mīnusus un izlemtu. Taču skaistās koalīcijas partijas un valdība izlēma, ka tauta ir pārāk dumja un tai nav jāvaicā. Politiķi paši gan tā skaidri nevar atļauties pateikt, tāpēc godīgais teātra režisors Alvis Hermanis ir uzņēmies nepateicīgo darbu formulēt viedokli par tautu valdības vietā – tas ir izkristalizējies formulējumā «neizglītoto lumpeņu vairākums».
Finanšu ministrs Andris Vilks sacīja, ka tagad jau vairs nekas nekavē eirogājienu un, pat, ja kādam izdotos sarīkot referendumu, tam būtu tikai konsultatīvs raksturs. Kāds gan tur konsultatīvs, ja ar tautu neviens nav grasījies un negrasās konsultēties? Būtu jau nu teicis, ka tautas viedoklim priekš valdības ir mazāka vērte nekā lapu čaboņai kokos, kad uzpūš viegls vējiņš.
Atlikušajā laikā līdz 1. janvārim vēl tiks apgūts atlikums no diviem miljoniem eiro, kas piešķirti «informēšanai» par eiro jeb eirozombēšanai. Jo, raugi, lumpeņiem jāstāsta, ka eirozonā no debesīm kritīs ceptas vistas. Tas ir tāpēc, lai viņi nesadomā protestēt.
Tas, par ko Vilks, Dombrovskis, Rimšēvičs un Vienotība tagad nevaldāmi priecājas, ir vēl viens solis dziļāk iekšā federācijā, kurā toni nosaka tādas lielu nāciju valstis kā Vācija, Francija. Tām tad nav par ko bažīties, tām ir liela masa un stipri kauli, lai sastaptos ar nākotnes izaicinājumiem. Latvijai ir par ko bažīties – par savu pastāvēšanu. Jo esam mazskaitlīga, izmirstoša tauta, kas dzīvo mazā teritorijā, turklāt šī teritorija, no centra raugoties, ir tāla nomale austrumos. Ja ES mērogu pārnesam uz Latvijas mērogu un Rietumeiropas lielās valstis salīdzinām ar Rīgu un Jelgavu, tad Latvija iznāk Krāslavas novada Ūdrīšu pagasta ciems Mazie Muļķi. Vai arī Lielie Muļķi tajā pašā pagastā. Jā, tas, lūk, ir jautājums – lielie muļķi vai mazie muļķi? Ja teritorijas ziņā, tad mazie. Ja pēc muļķības apjoma, ar aizžmiegtām acīm un pārlaimīgu smaidu metoties uz galvas iekšā bangojošajā eirozonas atvarā, – tad lielie.
