Laikam jau latviešiem nav jāžēlojas, ka valstī trūkst naudas. Nauda ir, un tā tiek veiksmīgi apgūta.
Vismaz diviem iestādījumiem ir bijis iedalīts gana daudz nodokļu maksātāju naudas, lai veidotu sociālās kampaņas un izvietotu medijos reklāmu. Latvijas Institūta sociālā kampaņa Gribu tevi atpakaļ ir ļaužu raudināšana ar mērķi iedarboties uz emocijām - lai uz citām valstīm emigrējušie latvieši sāk domāt, ka vajadzētu atgriezties dzimtenē. Tiesa gan, visai apšaubāmi, ka šo vēstījumu saņems tieši mērķauditorija - ārzemēs dzīvojošie un strādājošie. Viņi sen jau skatās citas televīzijas programmas.
Uz ko gan aicina šī kampaņa? Latvijā minimālā alga tiks paaugstināta no 370 eiro uz
380. Faktiski tas ir paaugstinājums par 3,45 eiro pēc nodokļu nomaksas. Lai nopelnītu šos 380 eiro, vajag diezgan smagi strādāt. Piemēram, lielveikalā jāsēž kasē visu cauru dienu 14 stundas. Tad gan ir arī kādas dienas, ko var pavadīt mājās, taču darbs nav no vieglajiem. Darba laikā pat pačurāt nav kad aiziet. Runā, ka pārdevēji sēžot kasē ar pamperiem. Kad sabruka lielveikala Maxima jumts Zolitūdē, kasieri bija tik pārbiedēti zaudēt darbu, ka neglāba savu dzīvību, bet palika postenī līdz beigām, kamēr betona plāksnes uzkrita viņiem uz galvas.
Ar 370 vai 380 eiro nesanāk pat komunālajiem maksājumiem. Bet vēl taču cilvēkam būtu tā kā jāēd, jāsūta bērni uz skolu. Uz ko aicina sociālā kampaņa Gribu tevi atpakaļ? Uz nabadzību, uz hronisku izmisumu. Tam, kurš jau ir saņēmies un devies projām uz miglaino Albionu, diezin vai būtu prāta darbs atgriezties Latvijā, kur nekā vairāk nav, kā tikai pilnīgs beztiesiskums un nabadzība.
Nesen lieltirgotājiem bija forums, kurā viņi gaudās, ka nav cilvēku, kas strādā. Tās tādas kā vergturu gaudas - ja grib, lai cilvēki strādā, vajag viņiem arī mazliet maksāt. Lieltirgotāji grib, lai VID niknāk uzklūp mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kas varbūt maksā saviem darbiniekiem algas aploksnēs. Taču diezin vai tur tas suns aprakts. Dikti jau nu jāšaubās, vai mazie veikaliņi ir tie, kas grauj ekonomiku ar pelēkajām aploksnēm. Nav arī mazo veikalu īpašniekiem tādas rocības, lai maksātu ko daudz vairāk par lielveikaliem un aploksnēs. Varbūt tomēr valsts makā nenonākošie miljoni rodas no fiktīvas uzņēmējdarbības un PVN nozagšanas shēmām?
Katru gadu Latviju pamet ap 20 tūkstošiem ļaužu, kas ir gandrīz kā neliela pilsēta. Lielveikalos nav kas strādā tāpēc, ka mums Latvijā bija «veiksmes stāsts» - ir izdevies veiksmīgi tikt vaļā no cilvēkiem. Aicināt šos cilvēkus atpakaļ ir diezgan bezatbildīgi. Stāstīt, ka te, Latvijā, ir kaut kas labs, uz ko atgriezties, ir blēdīgi. Latvieši, kas svešajā zemē jau iekārtojušies, atraduši darbu, ieviesuši suņus un kaķus, bērnus sūta vietējās skolās, pavilksies uz reklāmu un atgriezīsies? Taču ko viņi šeit atradīs? Vispirms vajadzētu, lai šeit kaut kas uzlabojas, un tad varētu aicināt.
Vēl nejēdzīgāka ir cita sociālā kampaņa, kas apgalvo, ka «mēs darītu tāpat». Tā taisīta ar domu, ka vajag iecietību pret Sīrijas bēgļiem, ka latvji iedomāsies, ka, ja mums bruktu virsū, tad arī mēs glābtos skriešus un peldus. Diezin vai no šīs kampaņas kaut vai viens latvis kļūs iecietīgāks. Tāpat bez kādām reklāmām ir saprotams, ka cilvēki no Sīrijas bēg ne jau aiz labas dzīves - šo valsti ir piemeklējusi drausmīga nelaime - savā starpā karo prezidenta Bašara Asada atbalstītāji, viņa pretinieki, kurdi un islāma fanātiķi, kam patīk griezt pušu kristiešu rīkles. Vēl arī amerikāņiem un krieviem tur gribas ko bombardēt. Taču vai mēs varam identificēt sevi ar sīriešiem, kas bēg? Ne visi mēs darītu tāpat. Būtu starp mums ļaudis, kas ņemtu ieroci un stātos pretī ļaunumam. ANO Bēgļu aģentūras kampaņas apgalvojums, ka mēs visi bēgtu, ir kapitulantiska noskaņojuma radīšana. Visi tā nedarītu. Latvijas zemessargiem un profesionālajiem kareivjiem šāda kampaņa ir aizvainojoša. Viņi nekur negrasās bēgt. Bet video un afišas ar šīs kampaņas sižetiem vēl uzmākšoties auditorijai līdz pat decembrim.
Gan ANO Bēgļu aģentūrai, gan Latvijas Institūtam vajadzēja kaut kādu naudu, lai palaistu gaisā savas kampaņas. Droši vien ne mazu naudu. Taču šīs kampaņas nav pat viena iztērētā centa vērtas.
