Atteikšanās no ātrās palīdzības automašīnu ārpakalpojuma, Austrumu slimnīcas finansiālās problēmas, Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa celtniecības ķibeles, ilgās rindas pie ārstiem, lielie pacientu līdzmaksājumi ir tikai daļa no tā problēmu loka, ar kuru saskaras Veselības ministrija un veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS). Šīm problēmām klāt solās nākt arī jautājums par farmācijas nozares liberalizāciju, kur skaidri samanāms lobijs, kas centīsies spiest un panākt pašreizējā aptieku tirgus pārdali.
Jurists Edgars Zelderis, pārstāvot septiņus farmaceitus, kuru vārdi netiek popularizēti, iesniedzis Satversmes tiesā prasību atcelt valdības noteiktos ierobežojumus aptieku jomā kā brīvu biznesu traucējošus. Pirmajā piegājienā gan nekas neizdevās, jo Satversmes tiesa prasību nepieņēma, taču būs atkārtoti centieni iesniegt prasību un arī citādos veidos spiest uz valdību, ministriju un ministru, lai iecerēto mērķi sasniegtu.
Līdzšinējā visu iepriekšējo valdību filozofija un arī prakse uz aptiekām ir skatījusies kā uz veselības aizsardzības jomas sastāvdaļu, ņemot vērā, ka ļaužu veselība stāv augstāk par biznesa peļņu. Tāpēc aptieku biznesam ir augstas prasības – aptiekāriem jābūt ar augstāko izglītību, ir ierobežots licenču skaits, teritoriāli ierobežojumi, kas nosaka, cik aptieku drīkst būt uz noteiktu skaitu iedzīvotāju. Ja no šādām prasībām atsakās, aptiekas no veselības aizsardzības sistēmas pārslīdētu uz tirdzniecības nozari, kur medikamentus tirgotu tāpat kā jebkuru citu preci – kā desas, rotaļlietas vai sērkociņus. Pieļaujot aptieku biznesa liberalizāciju, Veselības ministrijai jābažījas, ka var tikt zaudēta kontrole pār nozari.
Ārvalstu tirdzniecības tīkli un vietējie aptieku uzņēmumi ir dažādās svara kategorijās. Ja tiek atcelti pašreizējie ierobežojumi, aitas nonāks vienā aplokā ar vilkiem un neizbēgami tiks saplosītas. Jo lielajiem tīkliem ir nesalīdzināmi lielākas finanses, kas salīdzināmas teju vai ar visu Latvijas ekonomiku, augsta līmeņa mārketinga speciālisti, kas mācījušies nevis farmāciju, bet to, kā apspēlēt konkurentus. Liberalizācija nozīmētu, ka mazajiem spēle ir beigusies – atliek bankrotēt vai pārdot biznesu par lētu naudu. Viens no lielajiem tirdzniecības centriem nesen atklāti paziņoja: «Noklāsim ar savām aptiekām visu Latviju!» Droši vien šāda noklāšana nav nekas neiespējams.
Varētu domāt, ka brīvais tirgus nāktu par labu konkurencei un rezultātā patērētājs pirktu zāles lētāk. Taču diezin vai tas tā varētu būt šajā gadījumā – Latvijā ir maz spēlētāju lielveikalu tirgū, tāpēc iespējamas vienošanās zem deķa. Ir iespējams ar dempingu izputināt mazās aptiekas, nositot uz laiku medikamentu cenas. Jo lielie var izturēt ilgāk. Kad mazie būs padevušies, cenas atkal var celt augšā. Proti, var iznākt tā, ka brīvais tirgus cenas nevis pazemina, bet vēl paceļ. Latvijai nav pieredzes ar medikamentu liberalizāciju, toties zināms, kā cenas vēl tikai pieaug, kad liberalizē gāzes, elektrības vai cukura tirgu. Kaimiņvalstī Igaunijā aptieku tirgus tika liberalizēts, bet pēc tam farmaceiti rīkoja protesta piketus, un drīz vien valsts atgriezās pie stingra regulējuma.
Lielo tirdzniecības tīklu centieni ir saprotami, un arī to pusē ir savi vērā ņemami argumenti – stingrie ierobežojumi apgrūtina apgūt plašākus peļņas gūšanas sektorus, pastāvošā kārtība traucē jauna farmaceita iespējas sākt biznesu, jo priekšā jau vecā cunfte. Katrā ziņā problemātika nav vienkārša, un diskusijām ir viela.
Jo īpaši grūti veikt kādas kustības ir veselības ministram, pret kuru var izdarīt spiedienu. Jo Belēvičs pirms iesaistīšanās aktīvajā politikā bija uzņēmējs, kurš nelielu aptieku tīklu pārveidoja par lielu Saules un Mēness aptieku tīklu un par labu naudu to pārdeva. Turklāt viņa radinieki ir farmaceiti. Tas dod iespēju antikampaņot, izplatot aizdomas, ka viņam ir savas intereses. Tāpēc Belēvičs pašlaik neko nepasāks, bet skatīsies, kas notiks Satversmes tiesā – vai prasība tiks pieņemta. Intervijā Neatkarīgajai viņš sacīja, ja aptieku liberalizācijas prasība gūs virzību un panākumus, tad gan viņš radīs aptieku biznesam jaunas, vēl stingrākas prasības. Neizskatās, ka ministrs grasās ļaut, lai valsts kontrole pār nozari izšļūk no rokām. Vēl viņš sola, ka zāles būs lētākas.
Taču Belēviča darbībai var tikt pārvilkta svītra pavisam vienkārši – Satversmes aizsardzības birojs joprojām nedod viņam pielaidi valsts noslēpumam. Bet bez pielaides nevar ilgi būt par ministru.
