Pagājušajā nedēļā notika Eiropas Savienības Padomes sēde, kurā valstu un valdību vadītājiem bija jāatrod kopēja atbilde uz Lielbritānijas valdības lūgumu pagarināt izstāšanās datumu.
ES dalībvalstu līderi panāca kopēju vienošanos, nosakot divus būtiskus datumus, līdz kuriem ir jāpieņem noteikti lēmumi.
Ja šonedēļ Lielbritānijas parlaments atbalstīs ES un Lielbritānijas līgumu par izstāšanos, tad Lielbritānija no ES nodalīsies 22. maijā. Ja Lielbritānijas parlaments trešajā piegājienā tomēr neatbalstīs ES un Lielbritānijas līgumu par izstāšanos (pašlaik Lielbritānijas parlamenta spīkers ir atteicies pieļaut, ka par vienu un to pašu identisku dokumentu - ES un Lielbritānijas līgumu par izstāšanos -, kas divas reizes jau ir noraidīts, parlaments balsos vēl trešo reizi), tad Lielbritānija paliks ES sastāvā līdz 12. aprīlim. Kā norādīja Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, ja iestāsies šāds pavērsiens, tad «līdz 12. aprīlim viss ir iespējams - ieskaitot to, ka Lielbritānija atceļ izstāšanos». Donalds Tusks tieši un nepārprotami mudināja Lielbritānijas valdību palikt Savienībā, atsaucot 2017. gada 28. martā iesniegto premjerministres Terēzas Mejas parakstīto vēstuli par Lisabonas līguma 50. panta iedarbināšanu.
Frāze «viss ir iespējams» satur arī scenāriju, ar kura palīdzību Lielbritānija var vienpusēji pagarināt izstāšanās procesu par diviem gadiem, pat nesaņemot atbalstus no ES Padomes vai no Eiropas Komisijas. Gadījumā, ja Lielbritānijas parlaments trešo reizi noraidīs ES un Lielbritānijas līgumu par izstāšanos, tad tik un tā paliks spēkā britu parlamenta lēmums nepieļaut izstāšanos no ES bez līguma un ļaut valdībai pagarināt izstāšanās procesu. Pie šādiem apstākļiem Lielbritānijas premjerministrei pietiek laika, lai atsauktu 2017. gada 28. martā iesniegto vēstuli par Lisabonas līguma 50. panta iedarbināšanu un jau nākamajā dienā iesniegtu jaunu ar 2019. gada martu vai aprīli datētu iesniegumu atkal iedarbināt Lisabonas līguma pantu par izstāšanās procedūras uzsākšanu. Pēc jauna izstāšanās iesnieguma saņemšanas, ES atkal saskaņā ar Lisabonas līguma 50. pantu būs jānosaka jauns divu gadu termiņš, kura laikā notiks Lielbritānijas un ES sarunas, bet gadījumā, ja puses atkal nevienosies par sarunu pagarināšanu, tad Lielbritānija ES varētu atstāt 2021. gada pavasarī.
Eiropas Padomes lēmums lielā mērā ir jāuzskata par savdabīgu ultimātu Lielbritānijas parlamentam pietiekami īsā laikā izlemt, kādus soļus Lielbritānija vēlas īstenot. Lai gan, ar nelieliem izņēmumiem, ES padomē bija vērojama kopēja vēlme palīdzēt Lielbritānijai veikt vēsturisko izvēli pēc iespējas mazāk sāpīgi, tomēr vienlaikus ir kopēja nevēlēšanās pieļaut, ka Lielbritānijas iekšpolitiskie ķīviņi ietekmē ES nākotni. Eiropas Padomes svarīgākās apspriedes notika dienā, kad jau bija zināmi 20. marta Nīderlandes provinču vēlēšanu rezultāti, kurās tika ievēlēta Nīderlandes parlamenta augšpalātas - Senāta - deputāti. Nīderlandē eiroskeptiska partija, kas vēlēšanās izvirzīja lozungu «Pietiek mūs barot ar klimatiskajiem meliem», ieguva tikpat daudz vietu Senātā kā eirofederālisti - premjerministra Marka Rites vadītā partija.
Tas radīja visai lielu pārliecību, ka, ja visu aprīli un maiju ES informatīvajā telpā turpināsies Lielbritānijas iekšpolitiskie kumēdiņi, tad tas atstās jūtamu ietekmi uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem, īpaši ES rietumu daļas valstīs. Līdz ar to, par spīti simpātijām pret Lielbritāniju un vēlmi palīdzēt Lielbritānijas vadībai, ES valstu vadītāji kopīgi vienojās, ka ir jānodala Lielbritānijas izstāšanās dienaskārtība no Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu tematikas. To visai precīzi izteica Francijas prezidents Emanuels Makrons, kura komentāru pēc ES Padomes sēdes varētu pārtulkot šādi: «Nedrīkst pieļaut, ka auklēšanās ar Lielbritāniju var apdraudēt Eiropas projektu.»
Līdz ar to nekas vēl nav beidzies. Sunim aste tiek cirsta nevis ar vienu vēzienu, bet pa maziem gabaliem. Taču tagad ir cerība, ka vismaz kaut kāda skaidrība būs tuvāko trīs nedēļu laikā. Pašlaik lielā mērā iespējamo ekonomisko satricinājumu mērogs, Lielbritānijai nodaloties no ES, ir tikai un vienīgi Lielbritānijas parlamenta rokās. Kaut cik saprātīgs attīstības scenārijs kļūs iespējams tikai tad, ja Lielbritānijas parlamentam izdosies vienoties vismaz par kaut kādu konsekventu rīcību.
Šos lēmumus Latvijas puse nevar ietekmēt nekādā veidā, un līdz ar to mēs varam tikai vērot to, kas notiks, un pacensties pēc iespējas labāk sagatavoties tiem pavērsieniem, kuri īstenosies nākamo triju nedēļu laikā.
