Katru gadu 26. februāris ir retā reize, kad Saeimā notiek diskusijas par Latvijas valsts stratēģiskajiem mērķiem. Saeima apspriež ārlietu ministra ikgadējo ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos. Kā liecina šā gada ziņojums, «2016. gadā Latvijas ārpolitikas galvenais mērķis būs gādāt par valsts drošību un valsts ekonomiskajām interesēm». Vai mērķis atbilst lielākās sabiedrības daļas vēlmēm un interesēm? Izskatās, ka principiālu iebildumu par šādi formulētu Latvijas valsts mērķi nav. Līdz ar to būtu loģiski, ja Saeima diskutētu par jautājumu, vai piedāvātās valdības aktivitātes un idejas palīdzēs mērķi sasniegt.
Uzstājoties Saeimas ārpolitikas debatēs, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nosauca uzdevumus, kuru īstenošana palīdzēs šo mērķi sasniegt: «Pirmkārt, jāstiprina Latvijas ārējā drošība, panākot ilgtermiņa NATO spēku klātbūtni mūsu reģionā; otrkārt, jāveicina Eiropas Savienības vienotība un efektivitāte, kas nodrošinātu stabilitāti Eiropas Savienības kaimiņu reģionos; treškārt, jāpabeidz iestāšanās process Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā; ceturtkārt, jāsekmē ārējās ekonomiskās attiecības un jaunu tirgu apgūšana.»
Ar apzīmējumu «ilgtermiņa NATO spēku klātbūtne mūsu reģionā» nav domāta tikai Baltija. NATO samitā Varšavā ir plānots panākt gan «ilgstošu un vērā ņemamu sabiedroto klātbūtni Baltijā», gan arī «NATO sadarbības stiprināšanu ar Somiju un Zviedriju». Turklāt Latvija atbalstīs «NATO atvērto durvju politiku», jo tas «palielina mieru un drošību Eiropā šodien».
Principiālais jautājums, uz ko nebija atbildes, vai neitrālo Ziemeļvalstu iesaistīšana NATO uzlabos Latvijas drošību? Vai NATO spēku bāze Baltijā, uz kuru pēc tam tiks notēmēta kāda no Krievijas kodolraķetēm, uzlabos investīciju klimatu Baltijā?
Lai gan ārlietu ministrs pauda apņemšanos atbalstīt Moldovas, Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas tuvināšanos ES, tomēr konkrētas Latvijas intereses ir iezīmētas tikai Centrālāzijā. Attiecībās ar Baltkrieviju ir tikai «jāstiprina Eiropas Savienības – Baltkrievijas divpusējā sadarbība, atbalstot Baltkrieviju».
Kā jauni eksporta tirgi ir nosaukta Ķīna, Apvienotie Arābu Emirāti, Dienvidkoreja.
Saistībā ar Ķīnu ir lielas ieceres: nākamais 16+1 jeb Ķīnas, Centrālās un Austrumeiropas valstu samits notiks Rīgā, kura ietvaros šī gada rudenī Latvijā viesosies Ķīnas premjerministrs ar Ķīnas vadošo uzņēmumu vadītāju delegāciju.
Vienu mācību ārlietu ministrs nav apguvis. Pirms iestāšanās eirozonā tika apgalvots, ka, tiklīdz pāriesim uz eiro, ārvalstu investīcijas plūdīs divtik platā straumē. Taču pēc iestāšanās eirozonā Latvija piedzīvoja pilnīgu ārvalstu investīciju kolapsu. Tagad no Edgara Rinkēviča teiktā sanāk, ka ārvalstu investori Latvijā neinvestēs ne centa, pirms mēs netiksim uzņemti OECD: «Šogad Latvija ir apņēmusies pabeigt iestāšanās procesu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā jeb OECD, kas sekmēs ārvalstu tiešo investīciju pieaugumu.» Vai ministrs būs gatavs atkāpties, ja viņa pareģojums nepiepildīsies?
Mulsina ārlietu ministra optimisms par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības nolīgumu starp ASV un Eiropas Savienību. Tas «nākotnē ļaus stiprināt Latvijas sociālekonomisko drošību un (..) nodrošinās labākus konkurētspējas apstākļus Eiropas Savienības ražotājiem». Vai ministrs būs gatavs atbildēt par saviem vārdiem, kad ASV lētākā lauksaimniecības produkcija izputinās ES un Latvijas tradicionālos lauksaimniecības ražotājus?
Jautājums, par ko netika diskutēts – kā nākotnē veidot attiecības ar Krieviju, neatzīstot Krimas aneksiju («Latvija konsekventi turpinās Krimas pussalas nelikumīgas aneksijas neatzīšanas politiku. Krima ir Ukraina! Latvijas atbalsts Ukrainas suverenitātei, teritoriālajai nedalāmībai un reformu procesam būs nemainīgs.»)? Vai attiecībās ar Krieviju jāatbalsta tautas diplomātijas, kultūras, sporta sakari utt.?
Kā veidot attiecības ar Ukrainu? Ukrainas valsts struktūru un ar Ukrainu saistītu uzņēmumu rīcība pēdējā laikā ir grāvusi Latvijas ekonomiskās intereses, sākot ar aizliegumiem attiecībā uz lidojumu skaitu caur Kijevu un noslēdzot ar ukraiņu investoru graujošo ekonomisko uzvedību Latvijā. No Ārlietu ministrijas būtu jānāk stingrai pozīcijai. Kādas ārlietu sviras Latvija izmantos, lai aizstāvētu savas ekonomiskās intereses Ukrainā?
Diemžēl Saeima neizmantoja iespēju, lai pārvērstos par Latvijas nākotnes domnīcu. Taču politiskā realitāte piespiedīs valdību atrast atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.
