Atbilstoši 23. novembrī Ministru kabineta komitejā atbalstītajiem Ekonomikas ministrijas izstrādātajiem noteikumiem, nopietna apdraudējuma gadījumā valsts iedzīvotājus nenodrošinās ar pārtiku, bet katram pieaugušam iedzīvotājam izsniegs četrus tualetes papīra ruļļus un paku ar mitrajām salvetēm.
Uzreiz rodas jautājums, kāpēc mitrās salvetes? Manuprāt, atbilde ir skaidra, lai no šoka, ka pārtikas vietā tiek izsniegts tualetes papīrs, ikviens varētu no pieres noslaucīt izspiedušos aukstos sviedrus.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis, pirms laba laika vēl nebūdams tik augstā amatā, bet kā ministrs vadīdams valsts reģionālo attīstību un vides aizsardzību, pravietiski izteicās, ka Latvijā ir tradīcija jebkuru sapratīgu un racionālu lietu novest līdz pilnīgam absurdam. Tīši to arī izdarīja Ekonomikas ministrija, sagatavojot noteikumus par iedzīvotāju nodrošināšanu ar pirmās nepieciešamības precēm valsts apdraudējuma gadījumā.
Ņemot vēra notikumus Ukrainā, ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju jūt pamatotas bažas par iespējamu militāru apdraudējumu un ekonomisko blokādi. Ahā! Jūs gribat, lai Latvijas valdībai būtu plāns par iedzīvotāju nodrošināšanu ar pirmās nepieciešamības precēm valsts apdraudējuma gadījumā? Būs jums plāns! Lūk, Ministru kabineta komiteja to jau ir atbalstījusi.
Ielūkosimies dokumentā. Bērniem ir paredzēta mazāka apgāde, bet «iedzīvotāji vecumā no 18 gadiem tiks nodrošināti ar personiskās higiēnas līdzekļiem (ziepēm, zobu pastu, zobu birsti, mitrajām salvetēm, četriem ruļļiem tualetes papīra un diviem ruļļiem papīra dvieļu), segu, pieciem mitrumizturīgiem plastikāta maisiņiem priekšmetiem, mitrumizturīgu apmetni, maiņas apģērbu un apaviem, gaismas avotu ar baterijām, kā arī vienreiz lietojamo galda trauku un piederumu komplektu 60 reizēm, radio, divām šķiltavām vai desmit sērkociņu kastītēm, ne mazāk kā 20 sausā spirta tabletēm un desmit svecēm».
Kāda ir plāna būtība? Tas nav rīcības plāns, pasaules galu gaidot! Tā ir eleganta iepirkuma shēma!
Tiklīdz plāns tiek iedarbināts, tā piegādātājiem «par līgumu slēgšanu saistībā ar atliktajām pirmās nepieciešamības preču piegādēm» regulāri pārskaitīs 12 miljonus eiro katru gadu. Viss ir elementāri. Tiks izsludināts iepirkums, tā kā runa ir par valsts drošību, tad tas, visticamāk, būs slepens. Uz tās SIA bankas konta, kuras vadība parakstīsies, ka, sākoties pasaules galam, katram pilsonim izsniegs četrus tualetes papīra ruļļus, katru gadu regulāri ieskaitīs 12 miljonus eiro. Tā tas turpināsies, līdz pasaules gala gaidas tiks atceltas. Miera laikā par šiem 12 miljoniem nekas, itin nekas nebūs jāpiegādā. Bet, kad sāksies pasaules gals, tad nu gan firma sāks regulāras piegādes. Tad gan firmas darbinieki nevis bēgs kur kurais, bet zem šāviņu, ložu un fosfora bumbu krusas nesīs tualetes papīra ruļļus uz katru mājokli.
Fantastiski! Raimonda Vējoņa pravietiskie vārdi piepildās. Valsts apdraudējuma bažas un iedzīvotāju bailes tiek izmantotas, lai konstruētu banālu un primitīvu korupcijas shēmu. Eh! Tie, kas apgūs 12 miljonus par abstraktām garantijām, dzīvos zaļi!
Es saprotu, ka pašreizējās koalīcijas vairākums nespēj darboties bez koruptīvām shēmām, bet varbūt tomēr valsts drošības jautājumos iztiekam bez tik primitīvas zagšanas.
Izvērtēsim problēmu racionāli. Ja kaut kur centralizēti glabāsies krājumi, lai ar nepieciešamo nodrošinātu visus iedzīvotājus, tad potenciālajiem pretiniekiem, kuru mērķis ir izraisīt pēc iespējas lielākas vietējo iedzīvotāju ciešanas, jau pirmajā triecienā būtu jāiznīcina tieši šīs noliktavas. Pietiks ar vienu bumbvedēju.
Tāpēc patiesa apdraudējuma draudu gadījumā saprātīgas valdības krājumus decentralizē. Turklāt, ja valdības rīcībā nav daudz līdzekļu, tad noteiktu pirmās nepieciešamības preču daudzuma glabāšanu var noteikt kā ikvienas mājsaimniecības pienākumu, nekonstruējot koruptīvus iepirkumus. Piemēram. Pusgadu pirms Otrā pasaules kara sākuma – 1939. gada pavasarī – Zviedrijas mājsaimniecībām tika noteikts uzkrāt pārtikas rezerves varbūtējam kara gadījumam. Kopumā decentralizēti, ikviena zviedra mājās bija jāuzglabā 300 miljoni kilogramu pārtikas. Netika būvētas noliktavas. Uz vienu personu tika ieteikts uzkrāt: «15 kg cukura, 5 kg sāls, 5 kg kafijas, 2 kg šokolādes, 2 kg zivju konservu, 5 kg tauku. 1 kg rīsu, 5 kg kviešu miltu, 2 kg pupu, 2 kg zirņu, petroleju, ziepes, kurināmo. Cukuru, sāli, šokolādi, gaļas konservus, taukus bez sevišķām grūtībām var uzglabāt vairākus gadus. Produkti bija periodiski nomaināmi, izlietojot veco un ieliekot svaigo (žurnāls Ekonomists, Nr. 19., 01.10.1939.).» Vienīgais, ko sarūpēja Zviedrijas valdība – katram Zviedrijas iedzīvotājam tika izsniegts blīvi noslēdzams skārda trauks pārtikas rezervju uzkrāšanai.
Tualetes papīra krājumi nebija jāveido. Apbrīnojami, bet visu Otrā pasaules kara laiku – sešus gadus – 99% no Latvijas iedzīvotājiem vispār iztika bez tualetes papīra. Jo, kā izrādās, tualetes papīru kritiskos brīžos var aizvietot ar lētāku un vienkāršāku slaukāmo.
Tikai Latvijas valdība pat necenšas rīkoties saprātīgi un racionāli. Var pat teikt, ka Ekonomikas ministrijas politiku nopietna apdraudējuma gadījumā var formulēt šādi – pirms nāves vissvarīgākais ir labi un, galvenais, tīri atslaucīties.
