Vakar Bauskas šoseja izcēlās ar kārtējo asiņaino un traģisko satiksmes negadījumu. Burtiski dažas stundas pēc negadījuma satiksmes ministrs Anrijs Matīss Latvijas Radio izteicās, ka vainīga ir pusotras joslas sistēma, kas ir izveidota Bauskas autoceļa posmā, un tas, ka foto radaru skaits nav pietiekams.
Publika, kura bija šokēta par notikumu, ministra stingro nostāju novērtēja atzinīgi. Likvidēsim pusotras joslas sistēmu Bauskas virzienā! Tad būs laime pilnībā! Bet vai, likvidējot joslu krāsojumu, trakie uzreiz brauks prātīgāk? Vai posmos bez pusotras joslas agresīvie manevri kļūs mazāk bīstami?
Latvijas autosatiksmes drošības sistēma atgādina smagu pacientu, kuram ir problēmas visos iespējamos orgānos un ekstremitātēs, bet kopējais stāvoklis ir ļoti smags. Kad atgadās saasinājums vienā pirkstā, ārstējošais ārsts (satiksmes ministrs) paķer skalpeli, lai amputētu pirkstu, un apgalvo, ka pēc tam pacienta veselības stāvoklis strauji uzlabosies. Neuzlabosies! Varbūt vajadzētu, pirms amputē pirkstu, novērtēt kopējo situāciju un nospraust virzienu, lai sāktu fundamentālus satiksmes drošības uzlabojumus.
Man tikko iznāca daudz braukt pa Igaunijas ceļiem. Igaunijā ceļus būvē ļoti ekonomiski. Asfaltētas apmales vienas auto joslas platumā, kādas ir Jelgavas vai Vidzemes šosejā, Igaunijā nav redzamas. Igaunijā tik liela apmale būtu izkrāsota kā atsevišķa braukšanas josla. Reģionālajos ceļos ir tik tikko viena josla katrā virzienā ar ekonomisku segumu (bitumā iestrādāti akmentiņi, nevis vienlaidu asfalts). Šāds segums ir četras reizes lētāks par Latvijas asfaltu. Tam ir labāka saķere lietus laikā, bet no politikas veidotāju viedokļa ir liels trūkums – četras reizes mazāka iepirkuma summa un arī atkati, ja tādi ir, – četras reizes mazāki. Rezultātā būvnieku villas Igaunijā ir pieticīgākas, bet nāves gadījumu skaits satiksmes negadījumos uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir par 40% mazāks nekā Latvijā, bet, rēķinot uz 100 000 reģistrētu automašīnu, pat trīs reizes mazāks (avots: ANO Pasaules veselības organizācijas mājaslapa). Visticamāk, Latvijas melno statistiku veido nevis tikai viena problēma (vaina nav tikai vienā pirkstā), bet daudzu problēmu kopums, un tās ir valdības ilgstoši piekoptās politikas sekas.
Ja salīdzinām Latvijas melno statistiku ar Skandināvijas valstīm, Latvijā nāves gadījumu skaits satiksmes negadījumos uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir trīs līdz četras reizes augstāks nekā Norvēģijā un Zviedrijā, bet, rēķinot uz 100 000 reģistrēto automašīnu, pat vairāk nekā sešas reizes augstāks.
Salīdzinot personisko braukšanas pieredzi Latvijā un citās zemēs, īpaši jau Somijā un Zviedrijā, varu secināt, ka Latvijā satiksmes organizācija ir daudz vairāk pakārtota efektīvākai soda naudu iekasēšanai, nevis satiksmes drošības reālai uzlabošanai. Taktika izvietot radarus nevis skolu un gājēju pāreju tuvumā, nevis pirms bīstamiem krustojumiem utt., bet gan tos novietot pirms apdzīvotu vietu robežas – taisnos posmos, kuros apbūve jau ir beigusies, bet joprojām skaitās 50 km/h ātruma ierobežojumi, ir izcila no maksimālas soda naudas iekasēšanas viedokļa, bet neveicina satiksmes drošību. Pat vairāk. Tā rada vispārēju pārliecību, ka radaristiem rūp nauda, nauda un tikai nauda. Ja varas pārstāvji, kuriem vajadzētu rūpēties par satiksmes drošību, šos pienākumus piesmej, tad veidojas tāda anarhijas vide, kāda ir Latvijā, kad varas pārstāvji uz ceļiem pamatā tiek uztverti kā izspiedēji, nevis kā likuma un kartības sargi. Stāsts par reālu atgadījumu, kad ceļu policists apturēja auto ar neaizskrūvētu benzīna tvertnes vāciņu, norādīja uz drošības apdraudējumu un novēlēja laimīgu ceļu, Latvijā skan kā neticama pasaka. Manos braucienos Norvēģijā šāda vai līdzīga rīcība no policijas puses bija norma, nevis brīnumains izņēmums.
Pirmais solis valdībai, lai mainītu melno statistiku, ir stingra politika, ka satiksmes drošība ir svarīgāka par soda naudas iekasēšanas plāniem. Nē – kalambūru konstruēšanā uz ceļiem! Darbs drošības uzlabošanai, nevis lielākam soda kvīšu skaitam!
Taču galvenais – Latvijā ir nepietiekama autovadītāju mūžizglītība – gan par svarīgākajam izmaiņām ceļu satiksmes noteikumos, gan informējot par bīstamajām vietām, gan atgādinot par drošas braukšanas pamatiem utt. Diemžēl šī funkcija tiek veikta nepietiekami, un plašsaziņas līdzekļos informatīvas kampaņas par ceļu satiksmes drošības uzlabošanu ir rets viesis.
Ja pašlaik uz Latvijas ceļiem cilvēku iet vairāk bojā nekā Doņeckas frontē, tad izdevumi satiksmes drošības uzlabošanai ir jāvērtē kā izdevumi visas sabiedrības drošības nodrošināšanai.
