Par Krimas autonomijas premjerministru 28. februārī kļuva Sergejs Aksjonovs, kurš jau 1. martā paziņoja, ka viņa padotībā pāriet visi iekšlietu un militārie spēki, kas atrodas Krimas teritorijā. Īsi pirms tam Sevastopoles akvatorijā esošie Ukrainas kara flotes kuģi saņēma pavēli pamest pussalu un doties uz Odesu.
Krimas autonomijas premjerministrs aicināja Krieviju sniegt finansiālu un «drošības nodrošināšanas» palīdzību Krimas jaunajai varai.
Pāris dienu laikā līdz tam nenozīmīgas opozīcijas partijas vadītājs nonāca pasaules telekameru centrā.
Ar pašreizējo Krimas līderi es iepazinos 2012. gada 5. oktobrī – konferencē, kura bija iecerēta, lai diskutētu par Ukrainas iespējām tuvināties Eiropas Savienībai. Oficiālajās konferences noslēguma vakariņās mana sēdvieta bija tieši pretī Sergejam Aksjonovam, un vairākas stundas man bija iespēja runāt ar galda biedru gan par nenozīmīgām, gan globālām tēmām.
Tobrīd Krimas Krievu partija, kuras līderis viņš bija, atradās opozīcijā nu jau gāztā prezidenta Viktora Janukoviča Reģionu partijai. Krimas Krievu partija 2010. gadā iekļuva Krimas parlamentā bez lielām finanšu injekcijām. Krimas oligarhi izvēlējās dot naudu, pēc viņu domām, prognozējamākiem un drošākiem politiskajiem spēkiem. Priekšvēlēšanu laikā Aksjonova partijas vienīgais balsts bija vairāki tūkstoši kustības aktīvistu, kuri bez samaksas un pēc sava pamatdarba apmeklēja vēlētājus. Bez lielas naudas un bez nozīmīgu Krimas biznesa aprindu atbalsta tika iegūti padsmit procenti balsu un vietas parlamentā. Tikai vietējie Reģionu partijas bosi Aksjonovu pie varas nepielaida. Viņa partija palika opozīcijā. Arī ar Krieviju saistītā biznesa līderi deklarēja, ka viņi labāk jautājumus risinās ar pie varas esošajiem politiķiem, nevis atbalstīs opozīciju, tāpēc pat Krimas Krievu partija aktīvi diskutēja par iespējām tuvināties Eiropas Savienībai, un formāli Aksjonova partija revolūcijas laikā bija Maidana pusē, jo kā savu uzdevumu izvirzīja «cīņu ar Reģionu partijas korumpēto kliķi».
Sergejs Aksjonovs būtiski atšķīrās no Reģionu partijas korumpētajiem bosiem, no kuriem caur visām porām spraucās nesodāmības un varenības apziņa. S. Aksjonovs panākumus guva nevis no sponsora iedotas summas efektīvas iztērēšanas, bet ar paša un komandas darbu, neskaitot darba stundas un meklējot iespēju, kā palīdzēt tiem, kas viņu atbalsta. No viņa burtiski spraucās tā sauktā amerikāniskā self made man (cilvēks, kurš pats radījis
savus panākumus) apziņa. Aksjonovs pieder pie tās PSRS paaudzes, kura kā mūžīgas pieņēma padomju internacionālisma idejas, kam PSRS sabrukums nozīmēja iecerētās karjeras, dzīves ceļa un pasaules iekārtojuma beigas. Aksjonovs piedzima 1972. gadā Moldovā. Krimā viņš nokļuva, iestājoties Simferopoles karaskolā. 1991. gadā Aksjonovs kā karaskolas kursants bija gatavs doties aizstāvēt Padomju Savienību no sabrukuma. Taču, lai gan kaujas gatavība bija izsludināta, pavēle netika dota. Jaunieši, kas gatavojās kļūt par padomju armijas virsniekiem, saņēma pavēli atgriezties kazarmās un vienkārši neiejaucoties vērot, kā «diženās» PSRS vietā izveidojas daudzas neatkarīgas valstis. Aksjonovā ir jūtams neīstenojies virsnieks, stingrs un prasīgs, bet vienlaikus taisnīgs un savu padoto vajadzības izprotošs, tēls, ar kādu padomju kara tematikas literatūra un kino attēloja ideālu bataljona komandieri.
Aksjonovam PSRS sabrukums liedza iespēju veidot militāru karjeru, kurai viņš, ļoti iespējams, bija labi piemērots. Desmit gadu viņš darbojās biznesā, līdz izvēlējās doties politikā.
Pēc būtības Krimas autonomiju pašlaik uzņēmies vadīt cilvēks, kuram ir spēcīgs dzinulis revanšēties par PSRS sabrukumu, nokārtot rēķinus ar tiem, kas «diženas» idejas upurēja par labu primitīvai alkatībai un mantrausībai. Sergejs Aksjonovs ir harismātisks, militāri domājošs un ļoti impēriski noskaņots līderis.
