31. martā Ekonomikas ministrs Artis Kampars uzaicināja ciemos 24. marta akcijas organizētāju delegāciju, lai svinīgos apstākļos sniegtu atbildi uz mītiņa rezolūcijā izklāstītajām prasībām. Runāja viņš gari, haotiski un garlaicīgi – gandrīz par visu, tikai ne par minētās rezolūcijas prasību izpildīšanas iespējām.
Protestētāju pārstāvji, kad reizēm tika pie vārda, centās ministru piesaistīt kaut minimālai konkrētībai, taču velti. Noklausoties sarunu, jāatzīst, ka protestētāju izpratnes līmenis visumā bija krietni augstāks nekā ministram, taču arī viņi bija aizmirsuši par galveno sanākšanas iemeslu – pašu iesniegtajā rezolūcijā izklāstītajām prasībām.
Tātad ministram izdevās ne tikai izvairīties no sarunas par būtību, bet arī protestētājus ievilkt neauglīgas vārdu ekvilibristikas purvā. Līdz ar to 1. aprīlī jaunie elektrības tarifi stājās spēkā, un vienīgais vainīgais, kā uzskata A. Kampars, ir „Latvenergo” nolīgtā PR firma, kas nepratusi sabiedrībai izskaidrot jaunos elektroenerģijas tarifus. "Tas, ka šī komunikācija nav bijusi kvalitatīva, vienkārši liecina, ka vai nu šī firma vai „Latvenergo” attiecīgais departaments strādājis nekvalitatīvi. Tas būtu jāmaina, zibenīgi jāatlaiž, ko vairākkārt mutiski esmu teicis Latvenergo vadībai," 5. aprīļa rītā intervijā Latvijas Radio izteicās A. Kampars.
Neoliberālā aritmētika
Vai Kampars cer, ka Latvijas iedzīvotāji pa šiem 20 debilizācijas gadiem jau aizmirsuši pirmajā klasē vai pat bērnudārzā apgūto elementāro aritmētiku? Ja biržā, jau izgājusi caur nevajadzīgu starpnieku slāni, gatavās elektroenerģijas cena sasniegusi 3,5 santīmus par kilovatstundu, bet jaunie tarifi paredz maksāt 10,74 santīmus par kilovatstundu, tad kam tiks starpība – apmēram 7 santīmi par kilovatstundu?
Arī uz to ministrs, protams, atbildēt nespēj. Jau minētajā 5. aprīļa intervijā Latvijas Radio Kampars atzina, ka uz privileģētajiem „atjaunojamās enerģijas” (atjaunojamā enerģija liekama pēdiņās, jo šajos projektos noplicinātā augsne un izpostītā daba diez vai tik viegli atjaunosies) projektiem pieteikušās ārzonās reģistrētas firmas, kuru īpašnieki nav zināmi. Kampars personīgi, kā viņš apgalvoja, gan gribētu izslēgt ārzonu firmu piedalīšanos, taču to neļaujot likumi. Tātad Latvija ar likumā paredzētajiem „obligātajiem iepirkumiem” uz visu enerģijas patērētāju rēķina kādiem anonīmiem parazītiem nodrošina garantētu, vieglu peļņu, bet pat ministrs nezina, kam tā peļņa plūdīs makos.
Diemžēl arī 24. marta protesta organizētāji ir ļāvuši sevi ievilkt šajā neoliberālajā paradigmā, ka kādai saujiņai anonīmu „investoru” noteikti jāpelna uz visas valsts un sabiedrības rēķina. Turklāt jāpelna daudz – bez mazākā riska un bez nopietniem, visai valstij nepieciešamiem ieguldījumiem, Latvijai nemaksājot pat nodokļus.
Taču tieši šī neoliberālā paradigma ir galvenais mūsu posta cēlonis, jo anonīmi „investori” jau pārņēmuši praktiski visas dzīves jomas un parazitē uz Latvijas iedzīvotāju rēķina, izslēdzot jebkādu attīstību, nosmacējot katru godīgu iniciatīvu, stumjot Latviju nabadzībā un parādos, simtiem tūkstošiem liekot atstāt dzimteni, simtus tūkstošus atstājot bez darba un iztikas.
Elektroenerģijas nozare ir ļoti svarīga, jo no elektrības cenas ir atkarīgas visu pārējo nozaru iespējas, bet anonīmi „investori” ir salīduši visur, izspiežot no Latvijas maksimālu peļņu. Pateicoties šiem „investoriem”, Latvijā ir mākslīgi uzskrūvētas visu produktu un pakalpojumu cenas. Daudzi kā uz paradīzi dodas uz lielveikaliem, bet tirdzniecības uzcenojums Latvijā nereti sasniedz pat 1200%! Turklāt šī nauda nepaliek Latvijā, jo lielveikali pieder lielākoties anonīmiem ārvalstu akcionāriem, kuri peļņu no Latvijas izved vai iegulda tur, kur var vairāk pelnīt – finanšu spekulācijās un valdību atbalstītās krāpnieciskās shēmās.
Lielveikalu ienākšana nozīmēja vietējo uzņēmēju izspiešanu no tirdzniecības jomas, naudas un darbavietu izsūkšanu no vietējām kopienām. To pašu dara ārvalstu akcionāriem piederošās bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Bankas ar savu nodevu apliek praktiski katru mūsu maksājumu, stimulē tikai importētu patēriņu un uzpūš spekulatīvus burbuļus. Pat lecīgākie automobiļu īpašnieki nezina, ka baro ārvalstu investorus, jo tie pārņēmuši arī valsts funkcijas. Piemēram, CSDD paspārnē esošās tehniskās apskates stacijas, kuru ieņēmumus valsts arvien kāpina, paceļot pakalpojumu izmaksas, pieder privātiem ārzemniekiem.
Ja arī Latvijā vēl palikusi kāda sava ražotne, kas varētu nest labumu un turību Latvijai, tad valdība dara visu, lai arī to nožņaugtu, atstātu bez darba. Piemēram, Latvijā vēl pastāv AS „Rīgas vagonbūves rūpnīca”, bet valdība savam uzņēmumam „Latvijas dzelzceļš” spiež rīkot starptautisku konkursu jaunu vilciena sastāvu pasūtīšanai. Tātad arī šīs darbavietas tiks kādiem ārzemniekiem, bet mūsu strādnieki un inženieri būs spiesti izbraukt, lai kļūtu par lētu darbaspēku ārzemēs. Ārzemnieku interesēs, protams, ir arī Latvijas nodokļu politika, kas darbaspēku aplikusi ar visaugstākajiem nodokļiem pasaulē. Un ja vēl arī mākslīgi sadārdzināta elektrība, tad spriediet paši, kāda būs Latvijas nākotne neoliberālajā kārtībā?
Ja turpināsies līdzšinējā neoliberālā politika, Latvijā tiks privatizēts (lasi izpārots ārvalstu investoriem) viss: ceļi, uz kuriem parādīsies braukšanas naudas iekasēšanas būdiņas, namu pārvaldes, apkures uzņēmumi, sabiedriskais transports, ūdens un kanalizācijas sistēmas, meži, ūdeņi, vēl neprivatizētā zeme, zemes dzīles, elektrostacijas, valdības un pašvaldību funkcijas, atlikušās sabiedriskās skolas un ārstniecības iestādes, pasts, dzelzceļa infrastruktūra utt.
Risinājums jau piedāvāts
Faktiski 24. marta mītiņā rezolūcija Latvijai piedāvāja atteikties no minētās neoliberālās paradigmas, pieprasot „izstrādāt un sākt īstenot saimnieciskās krīzes pārvarēšanas un tautsaimniecības attīstības stratēģiju, kas balstīta uz lētu energoresursu izmantošanu. Atbrīvot šos resursus no pārliekas nodokļu nastas”. Protams, mūsdienu Latvijā tā ir tik revolucionāra prasība, ka to neuztvēra pat daudzi 24. marta protesta organizētāji, kuri diskusijās bija šo rezolūciju atbalstījuši, taču, acīmredzot, tajā īsti neiedziļinoties.
Tātad izejam no fakta, ka visām tautsaimniecības nozarēm un mājsaimniecībām ir nepieciešama elektriskā strāva, bet Latvijā elektriskā strāva ir mākslīgi sadārdzināta un aplikta ar lieliem nodokļiem – gan akcīzi, gan PVN. Šādam sadārdzinājumam nav objektīvu saimniecisku iemeslu, tas panākts ar politiskiem lēmumiem. Bet politiskus lēmumus var pārskatīt un mainīt.
Protams, arī citās Eiropas valstīs ir mākslīgi sadārdzināta elektrība, lai gan ne visur vienādi. Piemēram, Lielbritānijā elektrība aplikta tikai ar 5% PVN likmi. Tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc ražošanas uzņēmumi no Eiropas tiek pārvietoti uz valstīm ar lētākiem resursiem. Taču ne uz Latviju, jo arī Latvijā viss ir mākslīgi sadārdzināts, tai skaitā darbaspēks. Lai gan strādnieki Latvijā saņem mazas algas, šīs algas ir apliktas ar lieliem nodokļiem un ir augsta dzīves dārdzība, tāpēc mazo algu efekts ir zudis. Bez tam mazas algas ir arī sociālā netaisnīguma izpausme.
Kas notiks, ja Latvija izvēlēsies attīstības stratēģiju, kas balstās uz lētiem energoresursiem, atbrīvos darbaspēku no pārliekas nodokļu nastas, likvidēs iespējas firmas reģistrēt ārzonās un izvairīties no nodokļiem, ar t.s. Tobēna nodokli apliks banku spekulatīvās transakcijas un nodokļu smagumu pārbīdīs uz nekustamajiem īpašumiem (nepieciešami arī daži citi pasākumi, taču par tiem citos rakstos)?
Tieši tā, Latvija kļūs par ražošanai piemērotu zemi, spekulācijas un parazitēšana tiks ierobežotas, un nauda ieplūdīs ražošanā. Par darbu ražošanā un infrastruktūras būvniecībā varēs maksāt pieklājīgas algas. Latvijā varēs atgriezties simti tūkstoši ekonomisko bēgļu, mūsu bērniem tiks nodrošināta cilvēka cienīga nākotne savā Dzimtenē. Turklāt būtiski pieaugs valsts un pašvaldību budžeti, radīsies līdzekļi infrastruktūras modernizācijai, zinātnes attīstībai un citām vajadzībām.
Protams, tik īsā rakstā nevar izskaidrot visu, tāpēc esmu nolēmis sākt izglītojošu rakstu sēriju. Vienlaikus tiem Latvijas ekonomistiem, kuriem nav sveši klasiskās politekonomikas principi (mūsdienu augstskolās tos vairs nemāca), būtu jāsāk izstrādāt Latvijas attīstības stratēģija tuvākam un tālākam periodam. Tās mērķis – atteikties no neoliberālisma dogmām un mainīt līdzšinējo Latvijas politiku.
Latvijai ir visas iespējas kļūt par attīstību, turīgu valsti.
