Līdzšinējais Latvijas politiskais kurss ilgstoši bijis tik nelīdzsvarots un labvēlīgs starptautiskā biznesa interesēm, ka Latvija faktiski pārvērsta par šo alkatīgo interešu koloniju ar minimālām, lielākoties tīri simboliskām suverēnas valsts pazīmēm.
Iedomātas brīvās tirdzniecības ideoloģijas vārdā ir likvidētas vai paralizētas daudzas tautas attīstībai nepieciešamās tautsaimniecības un citu jomu nozares, veselas jomas vairs nekalpo sabiedrībai, bet ir pārvērstas par savtīgu interešu peļņas izspiešanas avotiem. Vairākas jomas, kā banku sektors, tirdzniecība un citas, ir pilnīgi nodotas ārvalstu kontrolē. Šo nozaru peļņa no Latvijas aizplūst.
Sekas tam ir tikai likumsakarīgas: hronisks ārējās tirdzniecības bilances iztrūkums, Latvijas resursu izpārdošana, Latvijas depopulācija, demogrāfiskā katastrofa, masveida aizbraukšana no valsts, masveida bezdarbs, sociālā netaisnība un noslāņošanās, nabadzība, noziedzība, pelēkā un melnā ekonomika, krāpnieciski izraisīta parādu krīze, dabas bagātību barbariska, nesaimnieciska izlaupīšana, nolaista, pussabrukusi infrastruktūra, slikti tautas veselības rādītāji un sarūkošs vidējais mūža ilgums, depresija, cilvēku grimšana atkarībās un psihiskās slimībās, ticības zudums sev, valstij, cilvēciskajiem ideāliem un nākotnei.
Faktiski jāatzīst un jāceļ trauksme, ka notiek mērķtiecīgs, pret Latvijas iedzīvotājiem vērsts genocīds, un Latvija kļuvusi par valsti, kas negudras politikas un negatīvu dominējošo vērtību iespaidā aprij pati sevi.
Melīgas propagandas kampaņas iespaidā panāktā Latvijas iekļaušana Eiropas Savienībā izrādījusies traģiska kļūda, jo pieņemti Latviju diskriminējoši dalības noteikumi, un ES neveidojas kā suverēnu valstu brīvas sadarbības organizācija, bet gan kā nedemokrātiska, birokratizēta struktūra ar centralizētu diktātu. Latvija Eiropas Savienībai ziedojusi vienu suverēno pozīciju pēc otras, un arī „Latvenergo” aprakstītājā shēmā tiek gatavots kā kārtējais upuris, ko no mums nekaunīgi pieprasa starptautiskā biznesa intereses.
Kas notiek aiz slepenības priekškara?
Latvijas tauta visas tautas referendumā 2000. gadā nepārprotami noraidīja jebkādu šā tautai piederošā uzņēmuma privatizāciju vai sadalīšanu. Diemžēl valsts pārvaldes iestādes ir darījušas daudz, lai šo tautas gribu apietu: uzņēmums faktiski jau ir sadalīts un paredzēta tā tālāka dalīšana; uzņēmums apgrūtināts ar dažādiem starpniekiem un privātas peļņas gūšanas shēmām, atsevišķas ienesīgas funkcijas atdotas privātām struktūrām; uzpūsts uzņēmuma pārvaldes aparāts, uzņēmuma pārvaldes un pārraudzības orgāni pārvērsti par barotavu valdošo partiju nomenklatūrai; noteiktas uzpūstas atsevišķu pakalpojumu cenas, alternatīvas enerģijas iegūšanas vārdā radītas privilēģijas šo projektu īstenotājiem, nosakot tiem paaugstinātus iepirkšanas tarifus uz pārējo enerģijas patērētāju rēķina. Un, visbeidzot, – valsts pārvaldes iestādes mērķtiecīgi sabotē mūsu tautsaimniecību, elektrisko enerģiju mākslīgi sadārdzinot ar strauji pieaugošu nodokļu nastu. Tas tiek darīts it kā krīzes pārvarēšanas nolūkā, lai gan patiesībā, šādi pasākumi krīzi tikai padziļina, Latviju padara vēl nabadzīgāku un konkurēt nespējīgāku.
Rodas iespaids, ka ekonomiski nepamatotā tarifa pacelšana ir tikai taktisks manevrs, lai panāktu šādus galvenos mērķus: 1) padarītu Latvijas enerģijas tirgu pievilcīgu t.s. ārvalstu investoriem (uz maksimālu peļņu orientētiem spekulantiem, tirgus manipulatoriem); 2) novirzītu tautas dusmas uz „Latvenergo”, lai gan patiesībā politiskos lēmumus pieņem „Latvenergo” akciju turētāji Ekonomikas ministrijā un valdībā kopumā, bet Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija nelemj enerģētikas politikas jautājumus, bet tikai pārbauda iesniegto aprēķinu matemātisko pareizību; 3) novērstu sabiedrības uzmanību no daudz būtiskākām pārmaiņām, kas tiek gatavotas slepenībā.
Latvijas enerģētikas nākotne ietīta necaurredzamā slepenības plīvurā, sabiedrība tiek turēta neziņā, nenotiek nekādas atklātas diskusijas par šiem katram Latvijas iedzīvotājam svarīgajiem jautājumiem. Lūk, daži apsvērumi, kas izraisa bažas:
Visai neskaidros apstākļos tika nomainīta visa „Latvenergo” vadība, aizstājot to ar jaunu komandu; ar to lielā mērā izskaidrojama enerģijas nozares speciālistu klusēšana, jo viņi ir iebaidīti;
Sabiedrība netiek informēta par mūsu valdības solījumiem Starptautiskajam Valūtas fondam, taču jau ir konstatēta ASV Valsts departamenta un citu valstu pārstāvju īpaša interese par Latvijas enerģētikas sektoru;
Eiropas Savienības centralizētā birokrātija bez sabiedriskas apspriešanas un apejot demokrātiski ievēlētās institūcijas, ir iesākusi virzīties uz integrēta un liberalizēta visas Eiropas enerģijas tirgus izveidi. Jau pieņemtas EK direktīvas Nr. 2003/54/EC un Nr. 2009/72/EC, kas saistītas ar kopēja elektroenerģijas tirgus iekšējiem noteikumiem, kuri apkopoti trijās „Enerģijas paketēs”. Kā šo normatīvu ieviešanas gala termiņš ir noteikts 2011. gada marts, kas nozīmē, ka direktīvas Nr. 2009/72/EC normas ir jāpārņem nacionālajās tiesībās līdz šim datumam. Nacionālajām normām, ar kurām tiek pārņemtas minētās direktīvas, ir jāstājas spēkā 2013. gada martā. Arī par šiem plāniem Latvijas iedzīvotāji netiek informēti, viss tiek kārtots pilnīgā slepenībā. Šajā procesā „Latvenergo”, kādu mēs to līdz šim pazīstam, var pazust pavisam, zaudējot arī tās priekšrocības, kuras mums dod Latvijas HES ražotā lētā enerģija un citi faktori;
Tiek izplatīti mīti, ka enerģijas tirgus liberalizācija un atvēršana citiem operatoriem rada veselīgu konkurenci, kuras iespaidā pazeminās elektroenerģijas tarifi patērētājiem, taču tā nav patiesība. Labākajos gadījumos tarifi pieaug vidēji par 40%, bet vairākos gadījumos, kā, piemēram, ASV Kalifornijas štatā, tirgus liberalizācija izraisījusi enerģētikas sektora krīzi un radījusi nepieciešamību šo sektoru glābt uz nodokļu maksātāju rēķina, izdodot milzīgas summas. Tirgus liberalizācija nav nekāda panaceja, pasaulē par šo jautājumu turpinās asas diskusijas, bet arī par to Latvijas iedzīvotāji netiek informēti.
Atcerēsimies, kā mūs savulaik tie paši politiķi maldināja ar zemes tirgus liberalizāciju un atvēršanu! Ar ko tas beidzās? Kāds no tā labums Latvijai? Atcerēsimies, kā mūs vēl nesen tie paši politiķi maldināja ar banku sektora liberalizāciju un atvēršanu! Iznākums bija tāds, ka šo sektoru ātri okupēja ārvalstu bankas un nu Latvija iedzīta krīzē, nesamaksājamos parādos un pakļauta SFV/EK diktātam. Kāda garantija, ka līdzīgi nebeigsies enerģētikas sektora liberalizācija un atvēršana?
Nekādas!
Lēta enerģija kā krīzes pārvarēšanas un tautsaimniecības attīstības pamats
„Latvenergo” ir viens no pēdējiem saimnieciskajiem cietokšņiem, kas vēl palicis Latvijas kontrolē un kura politiku mēs varam demokrātiski iespaidot. Vieglprātīgi, bez nopietnas analīzes un apspriešanas atsakoties no „Latvenergo”, mēs riskējam zaudēt to, kas mums vēl ir un darbojas, tā vietā akli paļaujoties uz anonīmiem tirgus spēkiem, kuru politika nav no mums tieši atkarīga.
Mans priekšlikums ir „Latvenergo” veidot kā dabisku monopolu – vienotu, visai sabiedrībai piederošu bezpeļņas uzņēmumu. „Bezpeļņas” tādā nozīmē, ka no elektrības ražošanas, iepirkšanas (Latvija nesaražo visu sev nepieciešamo elektrību), sadales un pārdošanas nedrīkst gūt peļņu nekādas privātas struktūras, starpnieki vai privāti akcionāri, kuri nav absolūti nepieciešami uzņēmuma funkciju sekmīgai veikšanai.
Pašam „Latvenergo” plānojama saprātīga peļņa, kas izlietojama darbinieku algošanai, infrastruktūras uzturēšanai un atjaunināšanai, ieguldīšanai uzņēmuma attīstībā un modernizācijā, kā arī jaunu elektroenerģijas iegūšanas veidu zinātniskos pētījumos. Zinātniskie pētījumi ir īpaši svarīgi, jo tieši Latvijas zinātnieki jau veikuši nozīmīgas iestrādes kodolsintēzes un citās jomās. Pašlaik šie zinātnieki spiesti savus atklājumus lēti pārdot ārvalstu fondiem, jo Latvijas valsts savu zinātni noniecinājusi.
Elektroenerģija ir nepieciešama visiem: ražotājiem, celtniekiem, lauksaimniekiem, pakalpojumu sniedzējiem, infrastruktūrai, iestādēm, birojiem, slimnīcām, skolām, mājsaimniecībām u.c. Jo lētāka elektrība, jo efektīvākas un sekmīgākas būs visas mūsu dzīves jomas, augs vispārējā turība, pieaugs Latvijas eksports un arī valsts budžeta ieņēmumi. Tieši aiz šā apsvēruma līdzīgās nozarēs jau sen par labāko ir atzīta dabiskā monopola koncepcija, proti, neviens negūst tiešu peļņu no monopola, bet labumu (lētu elektroenerģiju) bauda visi. Tā ir demokrātija tautsaimniecībā – pretstatā šauru, oligarhisku aprindu peļņas interesēm.
„Latvenergo” arī patreizējā, krietni izkropļotajā stāvoklī ir stabils, sekmīgs, pelnošs, visas funkcijas veiktspējīgs uzņēmums. Tam nav nepieciešami nekādi ārvalstu investori, kreditori, akciju spekulācijas biržās, tirgus atvēršana citiem energouzņēmumiem un tālāka liberalizācija.
Kā katrā nozarē, arī enerģijas ražošanā ir pelnošas, mazāk pelnošas un zaudējumus nesošas funkcijas. Piemēram, enerģijas pārdošana ir tīri ieņēmumi, bet infrastruktūras uzturēšana – tīrie izdevumi. Ja uzņēmums ir vienots, tad izdevumus pats uzņēmums kompensē ar saviem ieņēmumiem. Tieši tāpēc uzņēmumu vienkārši nedrīkst sadalīt, tam jādarbojas kā pašpietiekošam, vienotam veselumam. Tiklīdz uzņēmumu sāks sadalīt un izregulēt, šī sistēma izjuks, peļņa sāks aizplūst, trūks līdzekļu infrastruktūras uzturēšanai, nāksies ņemt kredītus vai iepludināt valsts subsīdijas, bet elektrības cena patērētājiem nemitīgi pieaugs. Radīsies arvien jauni reģioni, kuru elektroapgāde izrādīsies nerentabla, jo cilvēki nespēs maksāt.
Katra saprātīga valsts, kas rūpējas par savu iedzīvotāju interesēm, izmanto savas dabiskās un pašu radītās priekšrocības, lai ieņemtu labas pozīcijas sadarbībā ar citām valstīm. Latvijas gadījumā viena no nozīmīgākajām priekšrocībām, kuru mēs varam radīt un izmantot, būtu orientācija uz lētu enerģiju. Tātad nevis jāceļ elektrības tarifi, bet saprātīgās iespēju robežās tie jāsamazina, elektrība un citi energonesēji (degviela, kurināmais) jāatbrīvo no nodokļiem, tautsaimniecības attīstības stratēģija jābalsta uz iespējami lētu enerģiju.
Lai ko prasītu Eiropas Savienība, SVF, PB un PTO, mums nav viņiem par prieku jānolemj sevi nacionālai pašnāvībai. Ja Rietumeiropa mūs diskriminē lauksaimniecības subsīdiju un daudzās citās jomās, tad mums ir tiesības šādu diskrimināciju kompensēt ar pašu radītām priekšrocībām citās nozarēs. Tādējādi mēs Latvijai piesaistīsim nevis spekulantus un finanšu mahinatorus, bet nopietnus investorus, kuri gribēs Latvijā celt ražotnes, lai izmantotu mūsu lēto enerģiju (nevis lētu darbaspēku). Uz lētu enerģiju un vēl dažiem stimulējošiem pasākumiem balstīta attīstības stratēģija Latviju izvedīs no krīzes un pakāpeniski izvirzīs attīstīto valstu saimē. Bez tam šāda stratēģija ļaus dzimtenē atgriezties tiem tūkstošiem mūsu bērnu, vecāku, brāļu un māsu, kuri ar veco, prettautisko politiku tika izdzīti no Latvijas.
Dažas idejas īsumā
• nodrošināt pilnīgu atklātību visos ar Latvijas enerģijas sektoru saistītajos jautājumos. Pirms pieņemt svarīgus lēmumus, no kuriem atkarīga mūsu enerģētikas sektora nākotne, veicama kompleksa visu faktoru analīze, par kuras rezultātiem jāinformē visa sabiedrība, kā arī nepieciešama sabiedriska diskusija par visiem ar enerģētikas politiku saistītiem jautājumiem, līdz panākta nacionāla vienošanās par valstij izdevīgāko politiku;
• „Latvenergo” veidot kā vienotu, visai tautai piederošu bezpeļņas uzņēmumu;
• pašam „Latvenergo” plānojama saprātīga peļņa, kas izlietojama darbinieku algošanai, infrastruktūras uzturēšanai un atjaunināšanai, ieguldīšanai uzņēmuma attīstībā un modernizācijā, kā arī jaunu elektroenerģijas iegūšanas veidu zinātniskos pētījumos;
• kategoriski un pilnīgi atteikties no „Latvenergo”, tā atsevišķu apakšuzņēmumu vai peļņu nesošu funkciju atklātas var slēptas privatizācijas;
• noraidīt ārvalstu energouzņēmumu ienākšanu Latvijas tirgū vai „Latvenergo” akciju kotēšanu biržā, jo tas automātiski nozīmēs energonozares komercializāciju un pakārtošanu privātas peļņas gūšanas interesēm, kā arī spekulatīvām manipulācijām;
• valstiski veicināt abpusēji izdevīgu un Latvijas interesēm atbilstošu starptautisku sadarbību energoprojektu un transporta koridoru nozarēs, kuras ilgtermiņa mērķis būtu Latvijas neatkarība elektroenerģijas jomā;
• valstiski atbalstīt indivīdu, organizāciju un zinātnieku centienus alternatīvu elektroenerģijas iegūšanas veidu izpētē un ieviešanā, taču šīs jomas nepadarot par privileģētiem peļņas gūšanas avotiem uz citu enerģijas patērētāju rēķina;
• krīzes pārvarēšanas un tautsaimniecības attīstības stratēģiju balstīt uz iespējami lētas enerģijas izmantošanu; šim nolūkam:
– „Latvenergo” atbrīvot no politisko partiju aizbildniecības, kā arī visiem uz peļņu orientētiem privātiem starpniekiem, bez kuru pakalpojumiem var iztikt, slēdzot tiešus līgumus, un krāpnieciskām privātas peļņas gūšanas shēmām,
– elektroenerģiju pilnīgi vai iespējamā maksimālā apjomā atbrīvot no nodokļu nastas,
– kritiski izvērtēt atbilstošo ES direktīvu atbilstību Latvijas sabiedrības interesēm un par primārām uzskatīt Latvijas nacionālās intereses,
– līdzīgi izvērtēt Latvijai uzlikto starptautisko saistību pamatotību oglekļa dioksīda izmešu un t.s. oglekļa kvotu jautājumā.
